Slikta dūša ir bieži sastopams, nespecifisks simptoms, kas saistīts ar daudzām slimībām un apstākļiem, piemēram, gremošanas trakta traucējumiem, migrēnu, grūtniecību, vestibulāriem traucējumiem, medikamentu lietošanu u. c. Tā rodas reflektorās vai centrālās nervu sistēmas (CNS) reakcijas rezultātā. Bieži nepieciešama diferenciāldiagnostika, jo slikta dūša var būt pirmais signāls, kas liecina par nopietnāku patoloģiju.

Slikta dūša var būt:

1.     somatiska (gremošanas sistēmas traucējumi),

2.     centrāla (neiroloģiska, psihogēna),

3.     vestibulāra,

4.     medikamentoza vai toksiska.

Sliktu dūšu pavada diskomforts epigastrijā, apetītes zudums, pastiprināta siekalošanās un svīšana. Tā var būt īslaicīga vai hroniska. Slikta dūša ne vienmēr noved pie vemšanas.

Ārstēšana ir atkarīga no cēloņa. Tiek lietoti pretvemšanas līdzekļi (piemēram, antihistamīni, dopamīna antagonisti), piemērota dzīvesveida korekcija (mazākas maltīšu porcijas, šķidruma uzņemšana) vai psiholoģiska modifikācija.

Sliktas dūšas patoģenēze tikusi intensīvi pētīta onkoloģijā, ginekoloģijā un psihiatrijā. Galvenās iestādes ir, piemēram, Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization) Šveicē, Nacionālie veselības institūti (National Institutes of Health) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Gastroenteroloģijas biedrība (American Gastroenterological Association) ASV, Rīgas Stradiņa universitāte Latvijā.