Bioloģiski tipiskas sievietes dzīves posmi tiek iedalīti bērnībā, pubertātē jeb pusaudža gados, seksuālā brieduma jeb reproduktīvajā periodā, menopauzē un vecumdienās.
Daži posmi ietver svarīgas hormonālās vides svārstības, kā arī sievietēm raksturīgos dzīves notikumus, proti, grūtniecību un dzemdības. Cikliskās hormonālās svārstības sievietei izraisa noteiktas pazīmes un simptomus, kas saistīti ar menstruālo ciklu. Klīnicisti, izprotot fizioloģiskās norises, nodrošina diferenciāldiagnostiku un ārstēšanu, paturot prātā dzimumu atšķirības un slimību biežumu atkarībā no dzimuma, kā arī konkrētā sievietes dzīves posma. Slimību ārstēšana klīniskajā praksē var būt atšķirīga, piemēram, atkarībā no sievietes vēlmes saglabāt reproduktīvo funkciju. Termina “dzimumu atšķirības medicīnā” vispārēja ieviešana ir veicinājusi pētījumu veikšanu atsevišķi sieviešu populācijā, zināšanu uzkrāšanu un iespēju veidot sievietēm specifiskas vadlīnijas un ārstēšanas algoritmus.
Pubertāte raksturīga ar sekundāro dzimumpazīmju attīstību un pirmo menstruāciju sākšanos 12–13 gadu vecumā. Agrīna dzimumdzīves uzsākšana, risks inficēties ar seksuāli transmisīvajām slimībām, nevēlama grūtniecība ir tipiskās medicīniskās problēmas. Šajā nestabilajā, konfliktiem un neskaidrībām piepildītajā periodā jauniešiem nereti attīstās psihiskas problēmas, tajā skaitā psihosomatiski vai ēšanas traucējumi. Reproduktīvās veselības pakalpojumi ir jāsniedz “jauniešiem draudzīgā” veidā. Lai mazinātu seksuālās uzvedības radītu risku, svarīga ir pusaudžu izglītošana reproduktīvās veselības jautājumos skolā un ģimenē.
Reproduktīvais periods ir saistīts ar lomu maiņu sievietes dzīvē. Sieviete veido savu darba karjeru, attiecības, dibina ģimeni un rada bērnus. Prioritārie reproduktīvās veselības aspekti ir grūtniecības plānošana, grūtniecība un dzemdības, droša kontracepcija starp dzemdībām. Ginekoloģiskās slimības reproduktīvajā periodā ir saistītas ar hormonālajām svārstībām. Biežākās no tām ir menstruālā cikla traucējumi, patoloģiska dzemdes asiņošana, hroniskas sāpes, dzimumceļu infekcijas, labdabīgi audzēji, tādi kā dzemdes mioma un olnīcu cistas.
Menopauze sievietei iestājas apmēram 51 gada vecumā. Apmēram piecus gadus pirms menopauzes iestāšanās un piecus gadus pēc pēdējām mēnešreizēm sieviete piedzīvo klimaktēriskas problēmas, kas ir raksturīgas ar dažādas pakāpes psihomotoru simptomu izpausmēm, kas ietekmē sievietes labsajūtu un sociālās funkcijas, bieži attīstās depresija, nogurums. Iestājoties menopauzei, apstājas olnīcu hormonālā funkcija, organismā progresējoši samazinās estrogēnu līmenis, sākas novecošanās procesi. Ginekoloģiskām patoloģijām, kuru iemesls ir hormonālās svārstības, ir tendence samazināties, bet pirmajā plānā redzams onkoloģisku slimību pieaugums, urīna nesaturēšana, dzimumorgānu noslīdējums, osteoporoze, hroniskas sāpes, metabolais sindroms – slimības un stāvokļi, kas ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti vecumdienās. Tā kā sievietes paredzamais mūža garums arvien pagarinās, medicīnas uzdevums ir attālināt un ārstēt ar novecošanos saistītās problēmas.