Šīs reformas tika uzsāktas pēc Mao Dzeduna (毛澤東, Mao Zedong) nāves 1976. gadā un Dena Sjaopina (鄧小平, Deng Xiaoping) nonākšanas pie varas 1978. gadā. Tas iezīmēja “sociālismu ar ķīniešu īpatnībām”, ko dēvē arī par tirgus sociālismu, reformu un atvērtības politiku (ķīniešu valodā – 改革开放, gaige kaifang) vai arī ekonomiskām reformām komunistiskajā Ķīnā (Ķīnas Tautas Republikā).

No 1978. līdz 1989. gadam Ķīna piedzīvoja vienu no būtiskākajām pārmaiņām savā vēsturē ‒ sākās pakāpeniska pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus mehānismiem balstītu sistēmu. Šīs reformas, kuru vadībā bija Dens Sjaopins, radikāli mainīja ne tikai valsts saimniecisko modeli, bet arī miljoniem iedzīvotāju dzīves. Šis laikmets iezīmēja Ķīnas atgriešanos pasaules ekonomiskajā apritē pēc ilga izolācijas perioda.

Līdz tam Ķīnas ekonomika bija balstīta uz stingri kontrolētu valsts plānošanu, kolektīvām saimniecībām un izolāciju no ārvalstu kapitāla. Tomēr 1978. gada Trešais Centrālkomitejas plēnums pavēra ceļu pārmaiņām. Viena no pirmajām iniciatīvām bija tā sauktā mājsaimniecību atbildības sistēma, kas lauksaimniekiem deva tiesības pašiem izlemt, kā apsaimniekot zemi, un pārpalikumu pārdot tirgū. Tas strauji palielināja produktivitāti.

Reformas turpinājās ar valsts uzņēmumu decentralizāciju, individuālās uzņēmējdarbības legalizēšanu un īpašu ekonomisko zonu izveidi. Šīs ekonomiskās zonas piesaistīja ārvalstu investīcijas un kļuva par eksperimentālām laboratorijām kapitālistiskām praksēm sociālistiskā ietvarā.

Ekonomiskie ieguvumi bija ievērojami: iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauga par vairāk nekā 9 % gadā, miljoniem iedzīvotāju izrāvās no nabadzības, un Ķīna pamazām kļuva par “pasaules rūpnīcu”. Taču reformas radīja arī izaicinājumus ‒ pieauga ienākumu nevienlīdzība un sociālā spriedze, it īpaši pilsētu un lauku rajonu starpā. 1989. gadā politiskās un ekonomiskās spriedzes fonā Tjaņaņmeņas laukuma protesti kļuva par kritisku punktu reformu vēsturē. Tie atklāja pretrunu starp ekonomisko atvērtību un politisko noslēgtību. Lai gan protesti tika apspiesti, reformu virziens ilgtermiņā netika mainīts, un 20. gs. 90. gados tās atsākās ar vēl lielāku intensitāti.

Izaugsme, kas sākās reformu rezultātā, turpinās joprojām. Pēc Lorena Branta (Loren Brandt) un Tomasa Ravska (Thomas Rawski) sniegtās informācijas pētījumā “Ķīnas lielās ekonomiskās pārmaiņas” (China’s Great Economic Transformation, 2008), pirms reformu sākuma 1978. gadā Ķīnas IKP auga vidēji par aptuveni 4 % gadā, bet pēc reformu sākuma periodā no 1978. gada līdz 2005. gadam – vidēji par 9,5 % gadā. Tomēr ekonomisko reformu sākumā Ķīnas ienākumu un patēriņa līmenis bija salīdzinoši zems. Ķīnas ekonomiskās reformas ir daļa no Ķīnas pārejas no centrāli plānotas ekonomikas uz ekonomiku ar brīvā tirgus elementiem, kas ietvēra gan ekonomiskās, gan politiskas pārmaiņas. Ekonomiskās reformas bija plašākās un dziļākas nekā politiskas, kas bija ierobežotas un vairāk vērstas uz pārvaldības sistēmas uzlabošanu, saglabājot ĶKP dominējošo lomu. Ķīnas reformas raksturo pakāpeniskums un to politiska kontrole, kas ir pretstats Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sabrukumam, kur pāreja notika strauji. Tāpēc pašlaik tiek uzskatīts, ka Ķīna veido savu unikālu attīstības ceļu, ko dēvē par sociālistisko tirgus ekonomiku.

Galvenie Ķīna ekonomikas reformu elementi periodā no 1978. gada līdz 1989. gadam bija šādi:

• lauksaimniecības reforma: mājsaimniecību atbildības sistēmas ieviešana, kas aizstāja tautas komūnas. Sākotnēji reformas koncentrējās uz lauksaimniecības produktivitātes uzlabošanu;
• valsts sektora reforma: decentralizācija, peļņas stimuli valsts uzņēmumos, nelielas brīvības vadības darbā. Šīs reformas bija ierobežotas, galvenokārt vērstas uz pārvaldes sistēmas uzlabošanu;
• privātā sektora atdzimšana: pirmie privātie uzņēmumi, individuālā darba atļaušana, tirgus principu ieviešana rūpniecībā un privāto uzņēmumu attīstība;
• speciālās ekonomiskās zonas (SEZ): tās izveidotas, lai piesaistītu ārvalstu investīcijas un tehnoloģijas (piemēram, Šendženā);
• ārvalstu investīciju piesaiste: tika ieviests kopuzņēmumu likums (1979);
• cenu un tirgus mehānismu ieviešana: cenu liberalizācija, paralēli saglabājot dažus plānveida mehānismus.

Ekonomisko reformu cēloņi Ķīnā bija, pirmkārt, ekonomiskā stagnācija pēc Kultūras revolūcijas (1966‒1976) un “Lielā lēciena uz priekšu” ekonomiskās programmas (1958‒1960). Otrkārt, nepietiekama pārtikas ražošana un draudi atkārtot 1959. gada badu. Treškārt, masu nabadzība un sabiedrības neapmierinātība ar dzīves līmeni. Ceturtkārt, iekšējais spiediens no reformu atbalstītajiem ĶKP. Piektkārt, salīdzinājums ar kaimiņvalstīm, kā Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu, kur notika veiksmīga un straujāka ekonomiskā attīstība. 

Galvenās iesaistītās puses bija Ķīnas valdība, privātie uzņēmēji un ārvalstu investori. Ķīnas valdība bija galvenais spēks, kas virzīja reformas, lai uzlabotu ekonomisko situāciju un saglabātu politisko stabilitāti. Reformu virzītāji bija Dens Sjaopins, Hu Jaobans (胡耀邦, Hu Yaobang) un Žao Dzijans (趙紫陽, Zhao Ziyang), Čens Juns (陳雲, Chen Yun), Li Pens (李鹏, Li Peng), Džu Žondzi (朱镕基, Zhu Rongji) un Dzjans Dzemiņs ( 江泽民, Jiang Zemin), kuru mērķis bija valsts modernizācija. Pretējā pusē bija konservatīvie, kuri bažījās par ideoloģiskās kontroles zaudēšanu. Privātie uzņēmēji veicināja izaugsmi, izmantojot jaunas iespējas. Savukārt ārvalstu investori nodrošināja kapitālu un tehnoloģijas, kas bija būtiski ekonomikas modernizācijai.

Ķīna ekonomikas reformām no 1978. gada līdz 1989. gadam bija četri galvenie posmi.

1978. gadā notika ĶKP 11. Centrālās komitejas Trešais plēnums, kas bija reformas sākums. Tā ietvaros ĶKP līderu vidū bija skaidra nevēlēšanās atgriezties pie daudziem galvenajiem maoisma principiem, bet nebija arī lielas skaidrības vai plāna par nākotnes reformu apjomu un tempu, tāpēc Ķīnas ekonomiskās reformas raksturo pakāpeniskums un politiskā kontrole. Eksperimenti ar dažādu veidu reformām tika īstenoti nelielā mērogā un vēlāk tika īstenoti plašāk, ja tie bija izrādījušies veiksmīgi.

Šajā laikā uzmanības centrā bija lauksaimniecības reformas un SEZ izveide. Eksperimentēšana ar reformām sākās lauku apvidos, īpaši lauksaimniecības nozarē, jo bija neatliekama vajadzība paplašināt pārtikas ražošanu. Pirms tam lauksaimniecības produkcija tika organizēta saskaņā ar komūnām. Detalizētus ražošanas plānošanas lēmumus pieņēma augstāka līmeņa iestādes un bieži vien neņēma vērā vietējos apstākļus. Darba ņēmēju atalgojums bija balstīts uz komūnas kopējiem ienākumiem un nebija cieši saistīts ar individuālo produktivitāti. Lauksaimniecības nozares neefektivitāte pirms reformām atspoguļojās lēnā ražošanas izaugsmē. Lai uzlabotu lauksaimniecības rādītājus, valdība 1979. gadā sāka reformas lauku apvidos. Tika palielināts privāto lauksaimniecības zemes gabalu apjoms, veicināta ražošanas dažādošana, un lauksaimniecības produktu lauku brīvajiem tirgiem tika atļauts augt. Eksperimenti tika veikti ar dažādām metodēm, kas dod indivīdiem lielāku autonomiju, un līdz 1984. gadam mājsaimniecību atbildības sistēma bija kļuvusi par dominējošo kārtību. Pēc tam šī veiksmīgā pieredze tika izmantota apstrādes rūpniecībā laukos un pilsētās. Lauksaimniecības reformas uzlaboja produktivitāti un ienākumus lauku apvidos. Kamēr Ķīna attīstīja savu iekšējo tirdzniecību, tā arī sāka atvērties ārējai pasaulei. Saskaņā ar centrālo plānošanu valstij bija monopols uz tirdzniecības tiesībām. Tikai nedaudziem valsts piederošiem uzņēmumiem tika piešķirtas ārvalstu tirdzniecības tiesības. Faktiski Ķīna tika izolēta no starptautiskās ekonomikas. Ārējās tirdzniecības virzītājspēks bija nevalstiski uzņēmumi. Tā kā tirdzniecības tiesības tika paplašinātas, ārvalstu tirdzniecībā iesaistīto vietējo uzņēmumu skaits palielinājās no 12 (1978. gadā) līdz vairāk nekā 5000 desmit gadus vēlāk. Pirmās SEZ tika izveidotas piekrastes pilsētās, kā Šendžena, Džuhaja un Šantou Guandunas provincē un Sjameņā Fudzjaņas provincē. Vēlāk arī vairākas citas pilsētās tika izveidotas SEZ, atverot tās starptautiskajām investīcijām un tirdzniecībai. SEZ kļuva par dzinējspēku, kas virzīja Ķīnas straujo un ilgstošo ekonomisko izaugsmi, un ar tām saistītās pilsētas ļoti strauji auga, piemēram, Šendženā 1979. gadā bija aptuveni 30 000 tūkstoši iedzīvotāju, bet pēc nedaudz vairāk kā 25 gadiem – jau aptuveni 7,5 miljoni iedzīvotāju.

Šajā periodā galvenā uzmanība tika vērsta uz valsts uzņēmumu reformām un privāto uzņēmumu attīstību. Eksperimentēšana un inovācija noveda pie lauku attīstības, parādoties ne tikai mājsaimniecību atbildības sistēmai, bet arī izveidojot pilsētu un ciematu uzņēmumus (town and village enterprises, TVE), kas 20. gs. 80. gados bija svarīga jaunā privātā sektora sastāvdaļa. Kad lauksaimnieki kļuva bagātāki, viņi sāka veidot TVE. Ievērojot reformu panākumus laukos, reformu centieni tika vērsti arī uz valsts uzņēmumiem, kur tika veicināta decentralizācija, peļņas stimuli un lielāka brīvība vadības darbā. Sākotnēji pilsētu reformas sasniedza tikai ierobežotu progresu, jo reformas pilsētās bija lēnākas un pastāvēja ideoloģiska piesardzība, tas ir, ĶKP pastāvēja bailes, ka strauju reformu gadījumā pilsētās varētu veidoties nestabilitāte. Tikai vēlāk, kad lauksaimniecībā jau bija gūti panākumi un tika izveidotas pirmās īpašās ekonomiskās zona, reformas sāka plašāk ienākt arī pilsētās – pakāpeniski decentralizējot rūpniecības uzņēmumus, ļaujot tiem darboties tirgus principos un piesaistot ārvalstu investīcijas. Būtisku pozitīvu ietekmi deva duālā cenu sistēma, kas nozīmē to, ka tad, kad ražotāji un lauksaimnieki bija izpildījuši plāna prasības par valsts noteiktajām cenām, viņi varēja pāri palikušo produkciju sadalīt vai pārdot par arvien elastīgākām tirgus cenām. Šī novatoriskā iniciatīva ieviesa tirgus spēkus visā Ķīnas mājsaimniecību un uzņēmumu ekonomiskajā dzīvē. Turklāt šī nozīmīgā izmaiņa ļāva izvairīties no ekonomiskajām vai politiskajām grūtībām, kas saistītas ar privatizāciju (kas apdraud cilvēku iztiku) vai pilnīgu cenu liberalizāciju (kas likvidē ilggadējās subsīdijas un vājina plānošanas aģentūru autoritāti). Valsts plāna nozīme laika gaitā mazinājās. Analizējot tikai uz rūpniecības nozari, ir pārsteidzoši, ka 1978. gadā valsts plāns veidoja gandrīz 80 % no bruto rūpniecības produkcijas, bet līdz 2016. gadam to daļa bija samazinājusies līdz 20 %.

Šo laika posmu raksturo ekonomiskās problēmas, piemēram, inflācija, un politiskie nemieri Tjaņaņmeņas laukumā. Protesti izraisīja reformu tempa palēnināšanos. Pieaugot inflācijai 1988. gadā un plaši izplatītajai neapmierinātībai ar korupciju un politisko reformu lēno tempu, 1989. gada pavasarī Tjaņaņmeņas laukumā izcēlās masu protesti. Varas iestādes brutāli izbeidza protestus. Pēc Tjaņaņmeņas protestiem reformu kustība apstājās, un ekonomiskā izaugsme palēninājās līdz 1992. gadam, jo prioritāte bija politiskā stabilitāte un partijas kontroles nodrošināšana. Taču drīz kļuva skaidrs, ka bez ekonomiskās izaugsmes stabilitāti nevar nodrošināt un ekonomiskās reformas tika turpinātas.

1978. gadā Ķīnā sāktās ekonomikas reformas izraisīja būtiskas izmaiņas valsts ekonomikas struktūrā un rādītājos. Šīs reformas ietvēra rūpniecības lēmumu pieņemšanas decentralizāciju, lielāku paļaušanos uz tirgus spēkiem, privāto uzņēmumu attīstību un atvēršanos starptautiskajai tirdzniecībai un ārvalstu investīcijām. Būtiski uzlabojās lauksaimniecības ražīgums, un privātā sektora loma ekonomikā strauji pieauga, pieauga rūpniecības jaudas un urbanizācija, kā arī pieauga iedzīvotāju personīgo iniciatīvu iespējas. Rezultātā Ķīna piedzīvoja strauju ekonomikas izaugsmi ar ikgadējo IKP pieauguma tempu vairāk nekā 9 %, izglābjot no nabadzības vismaz 450 miljonus cilvēku, kā arī aptuveni 40 gadu laikā Ķīna kļuva par otro lielāko ekonomiku pasaulē. Ķīna piesaistīja ievērojamu ārvalstu kapitālu un kļuva par eksporta lielvalsti. Tomēr sociālā ietekme bija neviennozīmīga, jo miljoniem cilvēku saskārās ar nestabilitāti un nedrošību, kas bija saistīta ar labklājības valsts likvidēšanu un valsts kontrolēto ražošanas nozaru pārstrukturēšanu.

Ķīnas ekonomikas reformu ilgtermiņa ietekme ir bijusi nozīmīga gan Ķīnā, gan pasaulē kopumā. Iekšzemē reformas noveda pie hibrīdas ekonomikas sistēmas izveides, kas apvieno tirgus spēkus ar valsts un partijas kontroli. Politiskajā jomā reformas izraisīja pakāpeniskas izmaiņas autoritārās sistēmas ietvaros, koncentrējoties uz administratīvo pārstrukturēšanu un partijas reformu. Globālā mērogā Ķīnas kā ekonomiskās lielvaras uzplaukums ir pārveidojis pasaules ekonomiku, ietekmējot globālo ienākumu sadali un bagātību. Ekonomisko reformu periodā no 1978. gada līdz 1989. gadam Ķīna no nabadzīgas valsts kļuva par pasaules ražošanas centru. Ķīnas ekonomiskie panākumi ir veicinājuši arī ciešāku sadarbību ar starptautiskajām ekonomiskajām institūcijām un citām globālajām lielvarām. Reformas sekmēja Ķīnas globālo integrāciju un sagatavoja augsni tās pievienošanās procesam Pasaules Tirdzniecības organizācijā (World Trade Organization). Vienlaikus palielinājās sociālā nevienlīdzība un ekoloģiskā slodze. Politiskā liberalizācija netika realizēta, īpaši pēc 1989. gada.

Ķīniešu kino kopš ekonomikas reformām ir piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. Sākotnēji tas bija propagandas instruments, bet vēlāk, joprojām atrodoties ĶKP uzraudzībā, tas attīstījās par nozari, kas orientēta uz peļņu. Režisora Džana Jimou (张艺谋, Zhang Yimou) filma “Dzīvot” (活着, Huózhe, 1994) ilustrē ģimenes dzīvi reformu laikā. Rakstnieks Ju Hua (余华, Yu Hua) savos romānos “Asins tirgotāja hronika” (许三观卖血记, Xǔ Sānguān Mài Xuě Jì, 1995) un “Brāļi” (兄弟, Xiōngdì, 2005‒2006) atspoguļo sabiedrības transformāciju, ētikas un sociālo vērtību maiņu.