ĶTR ārpolitika no 1949. gada līdz 1978. gadam attīstījās četros izteiktos posmos, kuru ietvaros bija orientācija uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS). Pēc tās sekoja attiecību pārrāvums un izolacionisms; tad pakāpeniski normalizējas savstarpējās attiecības Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Kopš 1978. gada ĶTR ārpolitika virzīta uz iekļaušanos starptautiskajā sistēmā, tomēr, sākot ar Sji Dzjiņpina (习近平, Xi Jinping) nākšanu pie varas 2012./2013. gadā, tās īstenošanā novērojama pašpārliecinātāka un nacionālistiskāka pozīcija, kura nav saskaņā ar sākotnējo Dena Sjaopina (邓小平, Deng Xiaoping) sludināto spēka neizrādīšanas, savu stipro pušu slēpšanas un pragmatiskas sadarbības principu.

Būtisks Sji Dzjiņpina izsludinātās “Ķīnas diplomātijas Jaunajā laikmetā” (新时代中国外, China' s Diplomacy in the New Era) elements ir ĶTR definēto valsts pamatinterešu aizstāvība. ĶTR pamatinterešu uzskaitījums un to redzamākās ārpolitiskās izpausmes ir:

1. valsts suverenitāte – ar argumentu par neiejaukšanos Ķīnas iekšējos jautājumos visbiežāk tiek atbildēts uz Rietumvalstu kritiku par cilvēktiesību pārkāpumiem Tibetas un Sjiņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā (SUAR);

2. valsts drošība – globālās militārās klātbūtnes paplašināšana, tostarp veidojot bruņoto spēku bāzi Džibutijā, kā arī ieguldot jūras spēku spējās ar mērķi paaugstināt klātbūtni pasaules okeānos;

3. teritoriālā nedalāmība – bieži lietots kā pamatojums ĶTR pozīcijai teritoriālajos strīdos Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās;

4. valsts atkalapvienošanās – kurss uz Taivānas nonākšanu ĶTR sastāvā;

5. Ķīnas politiskās sistēmas saglabāšana – Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) vadošās lomas valsts pārvaldībā nodrošināšana, faktiski norādot Rietumu liberālajām demokrātijām, ka Ķīna izslēdz politiskās liberalizācijas iespēju;

6. vispārējā sociālā stabilitāte – pasākumu kopums, lai nepieļautu sabiedrības neapmierinātības pieaugumu. Rietumu sociālo mediju Facebook, Twitter un meklētāja Google aizliegums, kas vērsts uz ĶTR iedzīvotājiem pieejamās informācijas kontroli, uzskatāms par vienu no ārpolitiski redzamākajiem šādu pasākumu piemēriem;

7. pamata garantijas ilgtspējīgas ekonomiskās un sociālās attīstības nodrošināšanai – signāls, ka ĶTR neredz sevi kā izolacionistisku spēlētāju un vēlas turpināt gūt labumu no mijiedarbības ar starptautisko sistēmu, tomēr patur tiesības veikt pasākumus, lai aizsargātu savu iekšējo tirgu, tostarp ar “dubultās aprites” ekonomiskās politikas pieeju.

Kā Sji Dzjiņpina varas otrās piecgades pamanāma iezīme starptautisko attiecību kontekstā minama t. s. “vilku kareivju diplomātija” – pašpārliecināta, polemiska, reizēm aizskaroša ĶTR diplomātu pieeja komunikācijai ar citām valstīm, šim nolūkam bieži izvēloties mikroblogošanas platformu Twitter. Nosaukums radies, atsaucoties uz ĶTR populāru patriotisku 2015. gada asa sižeta filmu “Vilks kareivis” (战狼, Zhan Lang). Par redzamāko “vilku kareivju diplomātijas” pārstāvi dēvē ĶTR Ārlietu ministrijas runasvīru Džao Lidzjaņu (赵立坚, Zhao Lijian), tomēr šai taktikai pievērsušies arī ĶTR diplomātisko misiju pārstāvji ārvalstīs. 

Nav viennozīmīgas atbildes, vai “vilki kareivji” ir individuālo diplomātu pieeja vai valsts izvirzīta stratēģija, un ir izskanējuši ziņojumi par pretestību šai pieejai ĶTR Ārlietu ministrijas ietvaros. Tomēr jāsecina, ka spēcīga, pašpārliecināta, pat aizskaroša polemika iekļaujas Sji Dzjiņpina ĶKP 18. kongresā (2012) paustajā aicinājumā stiprināt Ķīnas diskursīvo varu (burtiski “tiesības uz runu”, 话语权, huayuquan), apgalvojot, ka svarīgs iemesls, kāpēc ĶTR netiek sadzirdēta starptautiskā mērogā, ir trūkumi ārējās komunikācijas diskursa sistēmā.

Par ĶTR ārpolitiku ir atbildīgas gan valsts, gan ĶKP institūcijas. ĶKP nosacīti veido un nosaka ārpolitiku, savukārt valsts institūcijas to īsteno; valsts institūciju vadošās amatpersonas arī ir ĶKP Centrālkomitejas biedri – sistēmas pamatā ir ideja par partijas un valsts institūciju pārklāšanos.

ĶKP Centrālā ārlietu komisija ir galvenā ārpolitikas izstrādes institūcija. Centrālā ārlietu komisija tika izveidota 2018. gadā; tās priekšsēdētājs ir Sji Dzjiņpins, kura citi amati ir ĶKP ģenerālsekretārs (kopš 2012. gada), ĶTR prezidents (kopš 2013. gada) un ĶKP Centrālās militārās komitejas priekšsēdētājs (kopš 2012. gada) – respektīvi, ĶTR varenākā amatpersona. Kopš 2018. gada amatos ir Centrālās ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Li Kecjans (李克强, Li Keqiang) un administrācijas vadītājs jeb direktors Jans Dzječi (杨洁篪, Yang Jiechi).

Kā svarīgs ĶTR ārpolitiskās ietekmes instruments jāmin ĶKP Centrālkomitejas Vienotās frontes darba departaments, kura uzdevums ir veidot saiknes ar indivīdiem un organizācijām ārpus Ķīnas, tostarp ķīniešu diasporu ārvalstīs. Vienotās frontes darba departaments kūrē nevalstisko organizāciju tīklu, ieskaitot ārzemju ķīniešu studentu asociācijas, caur šiem kanāliem izplatot Pekinai simpatizējošu pozīciju.

Nozīmīgākā par ārpolitikas īstenošanu atbildīgā valsts institūcija ir ĶTR Ārlietu ministrija. ĶTR Ārlietu ministrs kopš 2013. gada ir Vans Ji (王毅,Wang Yi). Ministriju veido 29 struktūrvienības, tostarp 25 departamenti.

Nozīmīgākais ārpolitikas konceptu autors un ārpolitikas virzienu noteicējs ir ĶKP ģenerālsekretārs un ĶTR prezidents Sji Dzjiņpins. Citi svarīgi ĶTR ārpolitikas politiķi ir:

-  Li Kecjans – ĶTR Valsts padomes premjerministrs;

-  Jans Dzječi – ĶKP Centrālās ārlietu komisijas administrācijas vadītājs;

-  Vans Ji – ĶTR ārlietu ministrs, valsts padomnieks.

Kopš ĶTR dibināšanas 01.10.1949. valsts ārpolitika iedalāma četros izteiktos posmos:

1. 1949. gads – 50. gadu beigas: ĶTR un PSRS draudzības un paļāvības periods. PSRS kļuva par jaundibinātās ĶTR tuvāko politisko un ekonomisko sabiedroto, ĶTR ārpolitikā orientējās uz PSRS atbalstu; savukārt PSRS aktīvi piedalījās sociālistiskās Ķīnas būvniecībā ar ekonomiskā, tehniskā un cilvēkresursu atbalsta, kā arī ar zināšanu pārneses starpniecību;

2. 50. gadu beigas – 60. gadu beigas: ideoloģiskā polemika, izolacionisms. Pēc Josifa Staļina (Josifs Džugašvili, Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, იოსებ სტალინი) nāves un Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) nākšanas pie varas attiecības starp ĶTR un PSRS sāka pakāpeniski pasliktināties galvenokārt ideoloģisku nesakritību dēļ, līdz nonāca pie attiecību pārrāvuma. Strīda ar nozīmīgāko sabiedroto rezultātā ĶTR faktiski ārpolitiski kļuva izolēta un pievērsās pašpaļāvības idejām;

3. 60. gadu beigas – 70. gadu beigas: pakāpeniska attiecību normalizēšanās ar ASV. Pēc Ķīnas-PSRS robežkonflikta 1969. gadā ĶTR sāka apzināties nepieciešamību pēc izolacionisma politikas maiņas. 1971. gadā notika pirmais neformālais tuvināšanās pasākums ar ASV – galda tenisa sacensības, vēlāk tā tika nodēvēta par “pingponga diplomātiju”. Vizīšu apmaiņas turpinājās līdz 01.01.1979.; abas valstis parakstīja komunikē par diplomātisko attiecību izveidošanu;

4. sākot ar 1978. gadu – reformu un atvērtības politika. Pēc Dena Sjaopina nākšanas pie varas ĶTR sāka īstenot uz eksportu orientētas ekonomikas modeli, kas nozīmēja pakāpenisku iekļaušanos starptautiskajā sistēmā un sadarbību ar Rietumiem ar īsu pārrāvumu pēc protestu vardarbīgās apspiešanas Tjaņaņmeņas laukumā (1989–1992).

Jaunākais ĶTR ārpolitikas posms kopš ekonomisko reformu aizsākuma 1978. gadā ir sīkāk iedalāms saskaņā ar četru secīgu ĶTR līderu ārpolitiskajiem redzējumiem.

Reformu un atvērtības politikas aizsācējs Dens Sjaopins (邓小平, Deng Xiaoping) bija ĶTR faktiskais līderis no 1978. līdz 1989. gadam, bet savu ietekmi saglabāja līdz pat savai nāvei 1997. gadā. Dens Sjaopins bija bijis uzticams Mao Dzeduna (毛澤東, Mao Zedong) līdzgaitnieks jau kopš ĶKP agrīnā posma, tomēr bija kritis nežēlastībā Lielās kultūras revolūcijas (1966–1976) laikā. Tomēr pēc Mao Dzeduna nāves (1976) sekojošajā cīņā par varu viņam izdevās izvirzīties priekšplānā. Ārpolitikā Dens Sjaopins uzsvēra spēka neizrādīšanas un savu stipro pušu slēpšanas principu, šim nolūkam lietojot idiomu “slēpties no gaismas, audzēt tumsu” (韬光养晦, tao guang yan hui). Idioma iegājusi starptautisko attiecību diskursā un tiek lietota arī ārpus ķīniešu valodas telpas, lai apzīmētu Dena Sjaopina politiku. Dena Sjaopina pragmatisko pieeju raksturo arī ideoloģiskās pretestības novirzīšana otrajā plānā, lai veicinātu Ķīnas attīstību ar uz eksportu orientētas tirgus ekonomikas starpniecību. Šo pozīciju kopums uzskatāms par tam brīdim gana veiksmīgu risinājumu Ķīnas starptautisko interešu panākšanai, piemēram, Denam Sjaopinam izdevās pārliecināt Lielbritānijas un Portugāles valdības par Honkongas un Makao (mūsdienās – Aomiņa) nodošanu Ķīnas sastāvā.

Dzjans Dzemiņs (江泽民, Jiang Zemin) bija ĶTR prezidents no 1993. līdz 2003. gadam. Viņa redzējumu par Ķīnas lomu starptautiskajā sistēmā raksturoja formulējums “[Ķīnai] ir savs pielietojums” (有所作为, you suo zuo wei), apzīmējot nepieciešamību veidot ārpolitiku, meklējot savu nišu. Šādi Dzjans Dzemiņs ārpolitikai piešķīra mazliet lielāku lomu, nekā to bija darījis viņa priekštecis Dens Sjaopins, tomēr izvairoties no ambiciozas diplomātiskas dienaskārtības. Dzjans Dzemiņs koncentrējās uz ekonomikai pakārtotu ārpolitiku. 

Hu Dzjiņtao (胡锦涛, Hu Jintao) bija ĶTR prezidents no 2003. līdz 2013. gadam. Viņš paplašināja Dzjana Dzemiņa pieeju Ķīnas ārpolitikai, ieviešot “Ķīnas miermīlīgās pacelšanās” (中国和平举起, Zhongguo Heping Juqi) ideju. Ideja paredzēja lielāku ĶTR redzamību starptautiskajā sistēmā. Ārvalstīm uztverot vārdu “pacelšanās” kā draudīgu, koncepcija tika pārdēvēta par “Ķīnas miermīlīgo attīstību”. Apzinoties risku, ka dominējošās lielvaras ĶTR aktīvāku iesaisti starptautiskajā arēnā uztvers kā tās tiekšanos pēc hegemona statusa un esošās sistēmas izaicināšanu, koncepcijas formulējumā tīši uzsvērta ĶTR nekonkurējošā pieeja. Zināmā mērā ideja par nepieciešamību Ķīnai uzņemties plašāku starptautisku atbildību nāca arī no Rietumvalstīm, kuras uzsvēra Ķīnas statusam un valsts budžetam neatbilstoši zemo iesaisti globālo sociālo pakalpojumu nodrošināšanā.

Par ĶKP priekšsēdētāju (2012) un ĶTR prezidentu (2013) kļuvušais Sji Dzjiņpins atšķirībā no Dena Sjaopina spēka neizrādīšanas un savu stipro pušu slēpšanas principa ir pārliecinātas, entuziastiskas pozīcijas jeb “aktīvas darbības” (奋发有为, fen fa you wei) pieejas piekritējs. Sji Dzjiņpina ĶTR ārpolitikas redzējumu raksturo:

-  aktīvas un pārliecinātas Ķīnas lomas pieteikšana;

-  teritoriālo pretenziju uzturēšana ĶTR tuvajos reģionos, tostarp Austrumķīnas un Dienvidķīnas jūrā;

-  stingri paziņojumi par iejaukšanās ĶTR iekšējos jautājumos nepieļaujamību;

-  normatīvā vērtību komponente (sociālisma pamatvērtības) kā atbilde Rietumu vērtībām.

Sji Dzjiņpina pieejai ir arī iekšpolitisks mērķis, proti, nodrošināt ĶKP leģitimitāti un Ķīnas iedzīvotāju atbalstu, parādot, ka ĶKP panākusi ārvalstu rēķināšanos ar Ķīnu.

ĶTR Ārlietu ministrija oficiāli dēvē Sji Dzjiņpina pieeju par “Ķīnas diplomātiju Jaunajā laikmetā” un skaidro to kā stratēģisko uzticību sociālismam ar ķīniešu nokrāsu, ĶKP Centrālkomitejas vadošo lomu, kā arī ĶTR lomas paaugstināšanu starptautiskajā sistēmā, gan reformējot starptautisko pārvaldību, gan veidojot attiecības ar valstīm un reģioniem visā pasaulē ar saukli “kopiena ar kopīgu cilvēces nākotni” (人类命运共同体, renlei mingyun gongtongti).

Par starptautiski redzamāko Sji Dzjiņpina “Ķīnas diplomātijas Jaunajā laikmetā” projektu uzskatāma “Joslas un ceļa iniciatīva” (一带一路, Yi Dai Yi Lu, Belt and Road Initiative; iepriekšējais nosaukums latviski: “Viena josla viens ceļš”, One Belt One Road). Sji Dzjiņpina 2013. gadā izsludinātā Iniciatīva ir ambiciozs transkontinentālu projektu kopums, lai savienotu Ķīnu ar Eiropu. Iniciatīvai ir divi atzari – “Zīda ceļa ekonomiskā josla” (zemes koridors Eirāzijas šķērsošanai) un “21. gadsimta jūras zīda ceļš” (jūras ceļu kopums no Ķīnas uz Dienvideiropu caur Dienvidaustrumāziju, Āfrikas austrumu piekrasti un Tuvajiem Austrumiem).

Pamanāma Sji Dzjiņpina pieejas komponente ir Ķīnas pozīcijas palielināšanās starptautiskajās organizācijās, gan gūstot lielāku ietekmi jau esošajos formātos, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (United Nations), Pasaules Veselības organizācijā (World Health Organization) un citur, gan arī veidojot jaunas multilaterālas institūcijas. Āzijas infrastruktūras investīciju banka (Asian Infrastructure Investment Bank, AIIB) kalpo par šīs pieejas redzamāko piemēru. Tā ir starptautiska finanšu attīstības institūcija, kas dibināta pēc ĶTR iniciatīvas. 2020. gada nogalē biedru skaits no visas pasaules sasniedza 103. 

Kopš ĶTR un ASV nesaskaņu aizsākuma 2018. gadā Ķīnas ārpolitiku raksturo arī izteikta antiamerikāniska retorika. ASV ĶTR diplomātu kritikā tiek gan nosauktas tieši, gan norādītas ar netiešiem apzīmējumiem, tostarp: valsts, kas īsteno hegemoniju, spēka politiku, unilaterālismu.

ĶTR bija starp pirmajām Latvijas neatkarības atjaunošanas atzinējām, divpusējās diplomātiskās attiecības starp Ķīnu un Latviju dibinātas 12.09.1991. Par sadarbību ar Latviju atbildīgs ĶTR Ārlietu ministrijas Eiropas lietu departaments. ĶTR pieaugoša klātbūtne un interese par Latviju novērojama kopš 2012. gada. Latvija tika iekļauta 16 Centrālās un Austrumeiropas valstu sarakstā, kuras toreizējais ĶTR premjerministrs Veņs Dzjabao (温家宝, Wen Jiabao) aicināja piedalīties Ķīnas un Centrālās un Austrumeiropas valstu sadarbības formātā, sauktā arī par “16+1”. Formāta valstīm, no kurām 11 bija Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, tika piedāvāta iespēja iegūt aizdevumus infrastruktūras būvniecībai, veicināt tranzītu, tirdzniecību, tiešās investīcijas, kā arī sabiedriskos kontaktus. Sākotnēji Latvija reaģēja ar optimismu, 2016. gadā Rīgā organizējot ikgadējo formāta samitu. Rīgas samitu apmeklēja ĶTR premjerministrs Li Kecjans. Latvija 2016. gadā parakstīja arī Saprašanās memorandu par sadarbību “Zīda ceļa ekonomiskās joslas” un “21. gadsimta jūras zīda ceļa” iniciatīvas ietvaros ar Ķīnu un tādējādi uzskatāma par ĶTR virzītās “Joslas un ceļa iniciatīvas dalībnieci”, tomēr aktīvi infrastruktūras projekti tās ietvaros Latvijā īstenoti netiek.

Pakāpeniski Latvijas interese par formātu ir mazinājusies. Pirmkārt, tas nav nesis gaidīto ekonomisko ieguvumu, otrkārt, Latvijas stratēģisko partneru – ES un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) – ietvaros attiecības ar ĶTR ir pasliktinājušās, ietekmējot arī Latvijas pozīciju.