Kultūrrelatīvismu kā pieeju sabiedrību daudzveidības pētniecībā antropoloģijā visbiežāk saista ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) antropologu Franci Boasu (Franz Boas), kurš uzskatīja, ka katra kultūra jāpēta saskaņā ar tās uzskatiem un vērtībām un ka kultūra ir fundamentāli nozīmīga, veidojot cilvēku pasaules skatījumu. Viņš attīstīja vēsturiskā partikulārisma principu, kas bijis sevišķi nozīmīgs ASV antropoloģijas skolā, kurā pamatā bija uzskats, ka kultūras atšķirības un līdzības ir jāsaprot to unikālo apstākļu kontekstā. Metodoloģiski tas paredzēja savākt lielu datu apjomu gan par kultūras pazīmēm un vēsturi, gan par pētāmās sabiedrības attiecībām ar kaimiņu sabiedrībām un tikai tad veikt piesardzīgus vispārinājumus. Kultūrrelatīvisms galveno uzmanību pievērsa tā sauktajai emiskajai, pašu pētāmās sabiedrības locekļu pieredzei antropoloģiskajā analīzē.

Kultūrrelatīvisms ir konceptuāls pretstats etnocentriskai pieejai – citu kultūru vērtējumam pēc savas kultūras kritērijiem. Vēl viens kultūrrelatīvisma pretstats ir universālisms – pieņēmums, ka visām cilvēku sabiedrībām piemīt kopīgas, vispārcilvēciskas iezīmes. Antropologi runā arī par cilvēces psihisko un kognitīvo vienotību, tāpēc kultūrrelatīvismu iespējams kombinēt ar universālisma elementiem.

Antropoloģijā kultūrrelatīvisms kalpo kā fundamentāls analītisks rīks ar instruktīvu funkciju, kas vedina pievērst uzmanību kultūras kontekstam, veicinot dziļāku izpratni par kultūras izpausmju daudzveidību. Pētniecībā tas palīdz izvairīties no vispārcilvēciskas tendences vērtēt citas kultūras, balstoties savas kultūras pieredzē.

Kultūrrelatīvisma jēdzienam piemīt gan radikālākas, gan mērenākas interpretācijas. Praktiskajā pielietojumā nozīmes var pārklāties, tomēr tās var iedalīt vairākos veidos: aprakstošajā, normatīvajā, epistemoloģiskajā kultūrrelatīvismā. Plaši tiek izmantoti arī tādi vārdu savienojumi kā konvencionālais, morālais un metodoloģiskais kultūrrelatīvisms.

Aprakstošais kultūrrelatīvisms bija raksturīgāks agrīnajai antropoloģijai. Nonākot pie atziņas par kultūru nozīmīgām atšķirībām un katras kultūras vērtību, antropologi kā savu misiju nereti saskatīja kultūras daudzveidības dokumentāciju. Normatīvais (jeb morālais) kultūrrelatīvisms uzsver, ka dažādas morāles un uzvedības normas ir kulturāli konstruētas un nepastāv universāli piemērojami izvērtēšanas kritēriji. Šajā skatījumā nozīmīga ir ne tikai kultūru daudzveidība kā vērtība, bet arī jebkāds vērtējums par to, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi ir skatāms konkrētās kultūras kontekstā. Šī pieeja izveidojās 20. gs. 30. gados funkcionālisma ietekmē. Tā kā normatīvo kultūrrelatīvismu iespējams interpretēt kā aicinājumu uz neiejaukšanās politiku, šāda pieeja var kalpot par aizsegu apspiedošām kultūras praksēm un koloniālai varai. Šī iemesla dēļ atbalsts normatīvam relatīvismam pēc Otrā pasaules kara mazinājās. Vienlaikus kā metodoloģisks pamatprincips jeb aicinājums distancēties no paša pētnieka kultūras normām tas arvien saglabā stabilu vietu mūsdienu antropoloģijā.

Epistemoloģiskais relatīvisms ir pieņēmums, ka kultūras rada atšķirīgas zināšanu sistēmas, kas mediē mūsu uztveri un līdz ar to nav pilnībā savstarpēji salīdzināmas un pārtulkojamas. ASV antropologs Klifords Gīrcs (Clifford James Geertz) skaidroja, ka zināšanu iegūšana un kultūras apraksts ir interpretatīvs process, kurā svarīga loma ir arī empātijai, iztēlei un stāstījuma formai. Epistemoloģiskais relatīvisms antropoloģijā kļuva nozīmīgāks 20. gs. 60.–70. gados, rosinot kritiskāku skatījumu uz pašu nozari kā zināšanu radīšanas vietu. Tas aktualizēja jautājumu par to, kādā mērā kopumā iespējams identificēt likumsakarības cilvēku kultūrās un izprast citas kultūras ārpus savas interpretatīvās pieredzes.

Kultūrrelatīvisms kā teorētiskās pozicionēšanās rīks un metodisks līdzeklis neizslēdz pētnieka morālas izvēles iespēju. Antropologi nereti saskaras ar kultūras praksēm, kuras var tikt uzskatītas par kaitējošām vai vardarbīgām. Kultūrrelatīvisms nenozīmē pasīvu pieņemšanu vai morālu relatīvismu, bet vedina uz kritisku kultūru izpratni.

Agrīnā kultūrrelatīvisma elementi – uzsvars uz konteksta nozīmi uzskatu un rīcības interpretācijā – sastopami jau franču filozofa un rakstnieka Mišela de Monteņa (Michel de Montaigne) esejā “Par kanibāliem” (Des Cannibales, 1580). Mūsdienu izpratnē nozīmīgākais ieguldījums kultūrrelatīvisma pieejas izstrādē un popularizēšanā saistāms ar ASV antropologu Franci Boasu (Franz Boas), kā arī viņa studentiem Rūtu Benediktu (Ruth Fulton Benedict) un Melvilu Herskovicu (Melville Jean Herskovits). F. Boass un viņa sekotāji pārliecinoši apstrīdēja 19. gs. teorētiķu, piemēram, Luisa Henrija Morgana (Lewis Henry Morgan) un Edvarda Tailora (Edward Burnett Tylor), izstrādātās un vēlāk plaši izplatītās rasu tipoloģijas, kas dominēja rietumu zinātnē 19. un 20. gs. mijā. F. Boass kritizēja kultūru rindošanu evolucionāras attīstības skalā, uzsverot nepieciešamību izprast katru kultūru tās loģikas ietvaros, no tās dalībnieku skatpunkta. Viņš veidoja pamatu 20. gs. pieejai kultūru daudzveidības izpratnē, noraidīja bioloģisko un ģeogrāfisko determinismu, uzsvēra kultūru mainību un indivīda un kultūras mijiedarbes nozīmi. Cīnoties pret rasu aizspriedumiem, F. Boass uzsvēra cilvēces kopīgās intereses.

19. gs. izveidoto rasu kategorizāciju 20. gs. sākumā apstrīdēja arī citi zinātnieki, piemēram, F. Boasa laikabiedrs antropologs, sabiedriskais darbinieks Antenors Firmins (Joseph Auguste Anténor Firmin) rosināja fokusēties nevis uz cilvēku fizisko izskatu, bet gan aspektiem, kas saistīti ar cilvēku zināšanām un vērtību sistēmām. Tāpat psiholoģijas nozarē Viljamss Džeimss (William James) aplūkoja diskriminācijas jautājumu, secinot, ka izglītībai ir ļoti nozīmīga loma cilvēka intelektuālajā attīstībā. Viņš izmantoja kultūras plurālisma jēdzienu, kas ir radniecīgs kultūrrelatīvisma jēdzienam. Arī lingvistikā populāra kļuva Sepīra-Vorfa hipotēze, kuru izvirzīja Bendžamins Lī Vorfs (Benjamin Lee Whorf) un lingvistiskais antropologs Edvards Sepīrs (Edward Sapir). Saskaņā ar šo hipotēzi, kas skatīta arī kā viens no radikālākajiem kultūras relatīvisma formulējumiem, katra valoda veido atsevišķu domu un uztveres pasauli. Simboliskie antropologi piedāvāja nedaudz pielaidīgāku relatīvisma versiju, kas ietver arī neverbālās cilvēku pieredzes.

Kultūrrelatīvisms antropoloģijā palīdz veidot metodoloģisko attieksmi, pētot kultūru daudzveidību. Tas kalpo kā instruments, kas nodrošina cieņpilnu un padziļinātu pieeju kultūras norisēm. 20. gs. sākumā kulūrrelatīvisms tika uzskatīts par progresīvu teorētisko un metodoloģisko virzienu antropoloģijā, jo ļāva izgaismot marginalizētu kopienu lomu nevienlīdzīgos apstākļos. Taču kultūrrelatīvismu var arī kritizēt kā instrumentu, ar kuru aizsegt netaisnīgu un apspiedošu rīcību. Radikāla relatīvisma, kāds zinātnieku vidū sastopams reti, riski iekļauj arī zinātniska skatījuma noraidīšanu. Kultūrrelatīvisma radikālākās formas sarežģī arī vispārcilvēcīgu vērtību aizstāvību, radot priekšstatu, ka nav iespējams nekāda veida morāls vērtējums attiecībā uz svešām kultūras praksēm, un viss kļūst par kultūras atšķirību. Neraugoties uz kultūru daudzveidību, dažādas sociālās parādības, piemēram, dzimtes lomas sabiedrībā, uztura paradumi, iztikas iegūšanas mehānismi, radniecības un citas sistēmas ir salīdzināmas. Šādi salīdzinājumi ir būtiski, veidojot teorētisku izpratni. Kultūras relatīvisms bijis raksturīgāks Ziemeļamerikas kultūras antropoloģijai, taču laika gaitā arī Amerikas antropologi arvien mazāk vairās no salīdzinājuma, kas tradicionāli bijis raksturīgāks Eiropas sociālantropoloģijai.

20. gs. sākumā kultūrrelatīvisma jēdziens bija jauns kritisks analīzes ietvars un veicināja niansētāku pieeju kultūru izpratnē un salīdzināšanā, kā arī ļāva izvairīties no bioloģiskā determinisma. Līdz pat 20. gs. 70. gadiem jēdziens “primitīvās sabiedrības” bija plaši izplatīts sociālajās zinātnēs. Tas iezīmēja bināru skatījumu uz sabiedrību kā dalītu “primitīvajās” un “modernajās” sabiedrībās. Mūsdienu antropoloģijā jēdziens “primitīvs” vairs netiek lietots, jo tas ir gan etnogrāfiski neprecīzs, gan vērtējošs. Mūsdienu skatījumā arī industriālās rietumu sabiedrība ir tikpat “eksotiskas” un pētnieciski interesantas. Tehnoloģiskā attīstība nevar tikt automātiski saistīta ar sabiedrības pārākumu, jo tā ir tikai viena daļa no cilvēku sociālo attiecību pieredzes. Turklāt pat augsti industrializētās sabiedrībās cilvēki mēdz būt ļoti atkarīgi no mītiem un maģiskās domāšanas.

Kultūrrelatīvisms ļāvis apšaubīt ne tikai lineāra progresa ideju, kurā nerietumnieciskās sabiedrības tika skatītas kā rietumnieciskās sabiedrības senākas attīstības formas, bet arī eirocentriskos priekšstatus par racionalitāti. Piemēram, antropologs Edvards Evans Evanss-Pričards (Edward Evan Evans-Pritchard), pētot azandu priekšstatus par maģiju, ilustrēja šo priekšstatu “racionalitāti” konkrētās kultūras ietvarā. Koncepcija ir noderīga arī varas attiecību analīzē, rasisma un cita veida diskriminācijas kritiskā aplūkošanā, akcentējot kultūru (nevis rasi vai bioloģiju) kā būtiskāko sociālās dzīves un cilvēku uzvedības veidotāju.

Kultūrrelatīvisma tradīcijā rakstīta, piemēram, Džona Neiharta (John Gneisenau Neihardt) grāmata “Runā Melnais Briedis” (Black Elk Speaks, 1932), kas sniedz ieskatu lakotu kultūras realitātē, un Etores Bjokas (Ettore Biocca) grāmata “Janoami” (Yanoáma: dal racconto di una donna rapita dagli Indi, 1965), kas ataino Helēnas Valero (Helena Valero) dzīvesstāstu un sastapšanos ar janoamu sabiedrību.