Latvju jaunatnes organizācija (LJO) sāka darboties 1942. gada 8. jūlijā ciešā vācu civilās pārvaldes struktūru uzraudzībā, apvienojot tikpat kā visas iepriekš neatkarīgajā Latvijā pastāvējušās jaunatnes organizācijas. Praktisku darbību tā spēja uzsākt vien 1943. gada aprīlī. LJO uzdevumos ietilpa jaunatnes organizēšana lauku un citos darbos, bet, sākot ar 1944. gadu, arī jauniešu iesaistīšana Vācijas gaisa spēku izpalīgos. 1944. gada rudenī LJO darbību pārcēla uz Tropavu (mūsdienās Opava Čehijā), kur tā 1945. gada maijā izbeidza darbību. Daudzējādā ziņā LJO līdzinājās nacistiskās Vācijas hitlerjūgendam (Hitlerjugend), tomēr nebija tiešs tā atvasinājums vai turpinājums.

LJO oficiālais mērķis bija jauniešu iesaistīšana sporta un veselīga dzīvesveida popularizēšanā un vācu valodas apgūšana. Tā kā organizāciju veidoja divas iesaistītās puses – vācu okupācijas vara no vienas puses un bijušo jaunatnes organizāciju pārstāvji no otras, tad katrai pusei bija savi priekšstati par tās mērķiem. Vācu okupācijas vara vēlējās pēc iespējas plašāk iesaistīt jaunatni dažādu uzdevumu veikšanā saimniecības laukā, vienlaicīgi maksimāli kontrolējot to. Savukārt bijusī vietējā elite cerēja saglabāt ietekmi uz jaunatni un tādējādi – uz visu sabiedrību.

Praktiskā nepieciešamība piesaistīt jaunatni radās jau 1941. gada rudenī, iestājoties aukstam laikam, jo okupācijas varai bija vajadzīgas siltās drēbes, kas sevišķi trūka frontes karavīriem. Tika pieņemts lēmums sagādāt tās ar ziedojumu akcijas organizēšanu. Tā kā pieaugušie jau bija iesaistīti darbos, tad ziedojumu vākšanā nolēma iekļaut jaunatni. Pirmajās ziedojumu akcijās vāca pamatā silto apģērbu, bet vēlāk jaunieši piedalījās arī izejvielu, piemēram, metālu, vākšanā. Atsevišķas ziedojumu akcijas tika organizētas, vācot pārtikas paciņas tiem cilvēkiem, kas bija kara gaitā (ugunsgrēkos utt.) zaudējuši savu iedzīvi. Regulāri tika vākti ziedojumi paciņu sūtīšanai karavīriem uz fronti Ziemassvētkos un citos gadījumos. Izveidojoties LJO, tās uzdevumos ietilpa arī palīdzība zemniekiem gan pavasara, gan rudens darbos, kā arī dažādi citi uzdevumi, piemēram, ievainoto karavīru apmeklēšana slimnīcās, aleju stādīšana utt. Sākot ar 1942. gadu, LJO aktīvi iesaistīja jauniešus lauku darbos, kā arī atbalstīja došanos darba dienestā uz Vāciju, jo okupācijas vara bija deklarējusi, ka jaunieši varēs studēt universitātē tikai tad, ja būs nostrādāts vismaz viens gads Vācijā.

Papildu praktiskajiem uzdevumiem LJO uzdevumos ietilpa arī “garīgā stiprināšana”, kas ietvēra kareiviskās stājas veidošanu, “aizmirstot personīgās tieksmes un visas šķiru pretestības”. Jauniešos bija jāieaudzina mīlestība pret tēviju un tās kultūras vērtībām, cenšanās panākt labākos sasniegumus amatā un skolā. Audzināšanas darbā tika uzsvērti antikomunistiski un antisemītiski motīvi, kā arī Eiropas tautu kopība nacistu Vācijas vadībā. Šajos punktos latviešu jaunatnes vadītāju nostāja gan būtiski atšķīrās, ko parādīja gan nacistu novērtējums pēc jaunatnes vadītāju atgriešanās no apmācībām Vācijā, gan vairāku no viņiem atbrīvošana no amatiem neilgi pēc iecelšanas tajos jau 1943. gada nogalē.

Pēc LJO izveides 1942. gada 8. jūlijā okupācijas iestādes aktīvi pārdomāja, kā to sekmīgāk popularizēt, lai piesaistītu jaunatni. Viens no soļiem bija formastērpa izstrāde. Tekstiliju trūkuma apstākļos formastērpi 1942. gadā tika pasūtīti vien to jaunatnes vadītāju grupai, kurai bija paredzēts doties uz Vāciju apmācībās. Formastērpu veidoja gaiši zilpelēks uzvalks ar tādu pašu cepuri ar nagu, kam klāt bija pielikta ovāla latviska trīszvaigžņota saules zīme un LJO četršķautņu kāšu krustotā nozīme. Ap kreiso roku bija jānēsā sarkanbaltsarkanā lente.

1943. gadā LJO formastērpi tika pasūtīti arī apriņķu nodaļu vadītājiem. Taču tekstiliju trūkuma dēļ ar tām visi vadītāji tomēr pilnībā netika apgādāti. Svinīgos gadījumos LJO drīkstēja izmanto Latvijas karogu, bet vienmēr tikai kopā ar nacistiskās Vācijas karogu, kam novietojuma ziņā bija jābūt svarīgākajā, pirmajā vietā.

Nacistu sākotnējie plāni paredzēja piesaistīt vadošā amatā kādu kaujaslaukā ievainotu hitlerjūgenda vadītāju, taču tas netika īstenots atbilstoša personāla trūkuma dēļ. Rezultātā LJO paredzēja pakļaut vācu Latvijas ģenerālkomisariāta Jaunatnes nodaļas vadītājam, kura ciešā uzraudzībā darbojās LJO štābs ar attiecīgajām nodaļām.

LJO štābam pakļāvās 21 apriņķa jaunatnes vadītājs, kurus, savukārt, kontrolēja attiecīgā vācu novadu komisāra Jaunatnes nodaļa. Katra apriņķa jaunatnes vadītāja pakļautībā darbojās t. s. vienības ar priekšnieku, kurš organizēja darbu pagastā vai pilsētā. Vienībā varēja darboties pulciņi, kuru mazākā daļa bija kopa vai saime ar vismaz 10 jauniešiem.

Izveidojot LJO 1942. gada jūlijā, to vadīja bijušais Latvijas armijas virsnieks Aleksandrs Mateass, kurš saskaņā ar Ģenerālkomisariāta Jaunatnes nodaļas norādījumiem izraudzījās nākamos jaunatnes vadītājus no dažādu agrāko jaunatnes organizāciju vadītāju vidus, piemēram, skautiem, mazpulkiem u. c. Pēc apmācībām un kursiem Vācijā viņus amatos iecēla vien 1943. gada 1. aprīlī, kad arī sākās plašāka LJO darbība. Tomēr pēc nesaskaņām ar Ģenerālkomisariāta Jaunatnes nodaļu 1943. gada novembrī A. Mateasu atcēla no amata, un par LJO vadītāju 19. novembrī iecēla Rīgas pilsētas jaunatnes vadītāju Ēriku Rulli.

Pēc LJO izveides okupācijas vara pievērsās arī meiteņu vienību izveidei. Par meiteņu vadītāju izraudzījās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas skolotāju Valiju Priedīti. Meiteņu vienību izveide saskārās ar līdzīgām problēmām kā zēnu, – trūka vienību vadītāju. Pirmās kandidātes tika apmācītas jau 1942. gada jūlija beigās, bet oficiālo darbību vienības uzsāka 1943. gada otrajā pusē.

Organizācijas izveide, kas saistītu aktīvākos jaunatnes pārstāvjus, Ģenerālkomisariāta Jaunatnes nodaļā tika apsvērta tikai 1941. gada nogalē. Pēc padziļinātām pārrunām ar bijušajiem neatkarīgās Latvijas laika dažādiem jaunatnes organizāciju vadītājiem vācu ierēdņi nonāca pie slēdziena, ka ir nepieciešams veidot jaunu, centralizētu organizāciju, kas ļautu vieglāk kontrolēt tās darbību. Šo pārliecību stiprināja izpratnes rašanās par to, ka karadarbība ieilgs. Pirmie mēģinājumi organizēt jaunatni jau bija notikuši 1941. gada augustā, kad Zemgales novada komisārs Valters Eberhards fon Mēdems (Walter Eberhard von Medem) bija atļāvis organizēt sporta biedrības, tomēr telpu trūkuma dēļ tālāka virzība bija apstājusies.

1942. gada 20. janvārī bija izstrādāts Austrumzemes (Ostlandes) jaunatnes organizācijas plāns, kas paredzēja pastiprināti mācīt vācu valodu un popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Okupācijas varai grūtības sagādāja atrast atbilstošu vācu jaunatnes vadītāju, jo atbilstošos kandidātus iesauca militārajā dienestā. Par organizācijas vadītāju tika izvēlēts kapteinis A. Mateass, kuru 1942. gada 25. jūnijā šim nolūkam atsauca no frontes, bet paziņojums par darbības uzsākšanu sekoja 8. jūlijā.

Nākamais svarīgais posms bija izvēlēto jaunatnes vadītāju kandidātu pārbaude un apmācība okupācijas varai nepieciešamā veidā. Šim nolūkam 30 kandidātus no 1942. gada oktobra līdz novembrim uz mēnesi nosūtīja kursos uz Vāciju. Tā kā pēc kursu apmeklējuma bija izrādījies, ka vairāki nav gatavi mācīt jaunatni nacionālsociālisma garā, visus apriņķu jaunatnes vadītājus iecēla amatos vien 1943. gada 1. aprīlī. Līdz ar to varēja sākties arī praktiskais LJO darbs. Tomēr ne visi arī ieceltie apriņķu vadītāji izrādījās nacistu varai akceptējami. Tāpēc jau 1943. gada jūnijā notika vēl vieni jaunatnes vadītāju kursi Vācijā, bet rudenī okupācijas varai netīkamos (vismaz piecus vai sešus) atbrīvoja no amatiem.

Līdz 1944. gada vasarai LJO darbs ritēja netraucēts, bet pēc Sarkanās armijas Latvijas robežas šķērsošanas 17. jūnijā okupācijas vara mainīja nostāju. 26. jūlijā SS (Schutzstaffel) un policijas vadība Latvijā izdeva pavēli par 16–17 gadus vecu jauniešu mobilizāciju uz vienu gadu. Jauniešus mobilizēja Vācijas gaisa spēku palīgdienestā ar aktīvu LJO līdzdalību. 1944. gada rudenī LJO pārcēla darbību uz Tropavu Silēzijā, kur tā 1945. gada maijā izbeidza darbību.

LJO pirmos darbības mēnešos uzņēma tikai zēnus. Tikai 1943. gada otrajā pusē tika izveidotas arī meiteņu vienības. Zēni tika uzņemti vecumā no 10 līdz 18 gadiem. Viņus iedalīja divās grupās – vanadzēnos (10–14 gadi) un vanagos (14–18 gadi). Meitenes tika uzņemtas vecumā no 10 līdz 21 gadam. Atšķirība skaidrojama ar to, ka zēnus no 18 gadiem iesaistīja vai nu darba, vai militārajā dienestā. Jauniešu iesaiste LJO rindās pieauga strauji, jo vervēšanā piedalījās arī skolas. Līdz 1944. gada septembrim LJO rindās bija jau 11 000 jauniešu – 8000 zēnu un 3000 meiteņu.

1944. gada 1. janvārī LJO sāka izdot avīzi “Latvju Jaunatne”, kas pastāvēja līdz 1944. gada rudenim.

Lielākā daļa darbību – sporta un kultūras aktivitātes – nebija vērsta uz nacistu propagandas ideju popularizēšanu. LJO sniedza palīdzību karā cietušajiem un trūcīgākajiem līdzcilvēkiem, strādāja zemnieku saimniecībās.Tomēr LJO kopējo tēlu veidoja iesaistīšanās jauniešu mobilizācijā nacistiskās Vācijas militārajā dienestā, kā arī atsevišķu jaunatnes vadītāju provāciski un dažkārt klaji antisemītiski izteikumi presē.