Taigas sējas zoss ir vidēji liela zoss. Ligzdošanas areāls sniedzas taigas un mežatundras zonā no Skandināvijas rietumos līdz Krievijas galējiem austrumiem. Ziemošanas areāls fragmentēts – Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, Āzijas dienvidaustrumu, centrālajā un austrumu daļā. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā, arī ziemā. Pārtiek galvenokārt no augiem.

Džons Leitems (John Latham) 1787. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas fabalis, taču mūsdienās taigas sējas zoss zinātniskais nosaukums ir Anser fabalis. Latīņu valodā vārds anser nozīmē ‘zoss’, savukārt sugas apzīmējums fabalis atvasināts no latīņu valodas vārda faba ‘pupa’.

Kādreiz taigas sējas zoss un tundras sējas zoss (Anser serrirostris) tika uzskatītas par vienu sugu – sējas zosi (Anser fabalis), tāpēc šāda pieeja atrodama daudzos avotos, tostarp tādos, kas veltīti Latvijas putniem. Taču mūsdienās saskaņā ar pasaules putnu sistemātisko sarakstu AviList šīs tiek uzskatītas par divām sugām.

Taigas sējas zosij izdalītas trīs pasugas: Anser fabalis fabalis (ligzdo no Skandināvijas rietumos līdz Urāliem austrumos), Anser fabalis middendorffii (Austrumsibīrijas taigā un Mongolijas ziemeļos), Anser fabalis johanseni (no Urāliem līdz Baikālam). Latvijā sastopama pasuga A. f. fabalis.

Ķermeņa garums 76–89 cm, svars 2220–4060 g. Vidēji liela līdz liela, diezgan tumša zoss. Līdzīga tundras sējas zosij. Galva un kakls izteikti tumšs. Kājas oranžas. Knābis oranžs ar melnu pamatu un galu. Tundras sējas zosij knābis ir īsāks un lielā mērā melns, oranžs tikai neliels laukums.

Parastākais sauciens ir zems, nazāls, trompetējošs, divzilbīgs vai trīszilbīgs “ang-ank”, ļoti līdzīgs kā tundras sējas zosij, bet nedaudz zemāks un lēnāks.

Taigas sējas zoss ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, novērota arī ziemā, kad grūti nošķirt ziemotājus no agriem migrantiem. Viens novērojums vasarā (2003. gada 3. jūnijā).

Ligzdo pie ezeriem, dīķiem un upēm taigas zonā. Ziemošanas un caurceļošanas laikā sastopamas atklātā ainavā – purvos, zālājos un lauksaimniecības zemēs.

Pārtiek galvenokārt no augiem – graudzālēm, grīšļiem un citiem lakstaugiem. Ligzdošanas laikā ēd arī ogas, bet ziemošanas vietās – graudus un sakņaugus.

Ligzdu veido mātīte viena pati. Ligzda ir sekla bedrīte bieži zemas veģetācijas aizsegā, izklāta ar lakstaugiem, sūnām, ķērpjiem un dūnām.

Olas ir krēmbaltas. Olu izmērs ir 74–90x53–59 mm. Dējumā parasti ir 4–6 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, bet tēviņš sargā ligzdu. Perēšanas ilgums – 25–29 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Lidspēju mazuļi iegūst 7–13 nedēļu vecumā.

Taigas sējas zoss ligzdo taigas un mežatundras zonā (uz dienvidiem no tundras sējas zoss areāla) no Skandināvijas līdz Krievijas austrumiem. Ziemo Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, Āzijas dienvidrietumu, centrālajā un austrumu daļā. Šķiet, ka pasaules populācija samazinās, un arī Eiropā ligzdojošā populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem Eiropā kopumā ligzdošanas izplatība nav būtiski mainījusies, taču Zviedrijā izplatība sašaurinājusies, samazinoties sastopamībai areāla dienvidu daļā, savukārt Somijā pretēji – izplatība paplašinājusies uz dienvidiem.

Vēsturiskajā literatūrā par Latvijas putniem tundras sējas zoss un taigas sējas zoss aplūkotas kā viena suga – sējas zoss. 20. gs. 30. gados atzīmēts, ka sējas zosis caurceļošanas laikā Latvijā var novērot lielos baros, taču, tā kā “agrāko muižu lielās tīrumu platības sadalītas sīkākos gabalos”, sējas zosis novērojamas retāk nekā iepriekš. 20. gs. 80. gados, lai gan sējas zoss bija biežāk sastopamā no caurceļojošo zosu sugām, atzīmēts, ka zināmajās atpūtas vietās novērojami ne vairāk kā daži simti indivīdu vienlaikus, kas ir mazāk nekā 20. gs. pirmajā pusē, kad, piemēram, uz dienvidiem no Ventspils nakšņojuši daži tūkstoši putnu. Kopš tā laika caurceļojošo putnu skaits acīmredzot audzis, jo tiek novēroti tūkstošiem un pat desmitiem tūkstošu lieli bari.

Vismaz šobrīd taigas sējas zosu skaits Latvijā ir ievērojami mazāks nekā tundras sējas zosu skaits. Lielākais jebkad ziņotais taigas sējas zosu skaits ir 2023. gada 19. februārī novērotie 3000 indivīdi (Kārlis Millers, Ieva Grīnerte). 

Atsevišķi tundras sējas zoss apdraudētība pasaulē un Eiropā šobrīd nav novērtēta.

Eiropā ligzdojošās populācijas sarukums varētu būt skaidrojams ar dzīvotņu zudumu. Zviedrijā novērota arī konkurence ar ziemeļu gulbi (Cygnus cygnus), kura izplatība palielinājusies.

Kopā ar citām caurceļojošajām zosīm barojas lauksaimniecības zemēs, līdz ar to nodarot kaitējumu lauksaimniecībai.

Gan Latvijā, gan citur izplatības areālā abas sējas zosu sugas ir medījamas.

Taigas sējas zoss iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.