Orientēšanās ar slēpēm (Ski Orienteering, SKI-O) sacensībās tiek pārbaudītas orientēšanās un slēpošanas prasmes apvidū, kur orientēšanās ir noteicošā pār slēpošanas prasmi. Sacensību dalībnieki pārvietojas brīvā stila slēpošanas tehnikā un izmanto distanču slēpošanas inventāru.

Dalībnieku uzdevums ir izplānot sev labāko ceļa variantu starp kontrolpunktiem (sporta nomenklatūrā – KP) kartē, vienlaikus vadoties pēc reljefa, slēpšanas trašu platuma, kvalitātes, attāluma apvidū, sniega segas un citas informācijas ar mērķi izvēlēties sev ātrāko ceļu variantu. Uzvar dalībnieks, kurš pareizi ir apmeklējis visus kontrolpunktus (to secību pārbauda ar elektronisko atzīmēšanās ierīci) un to ir paveicis visīsākajā laikā. Mūsdienās orientēšanās ar slēpēm tiek atzīta par olimpiski atzītu sporta veidu, un tiek īstenotas iniciatīvas tā iekļaušanai olimpisko spēļu programmā.

SKI-O distanci veic ar slēpēm, tomēr atsevišķās distances daļās drīkst to veikt ar kājām nesot līdzi visu slēpošanas inventāru.

SKI-O sacensības tiek organizēts gan individuāli, gan komandu formātos ar sprinta, vidējās, garās distances un stafetes sacensībām. Katrā distancē ir definēts, kādam ir jābūt uzvarētāja laikam, piemēram, elites sprinta distancē tās ir 15 minūtes.

Katram sportistam jāizmanto elektroniskā atzīmēšanās iekārta (“Emit” vai “Sportident” čips atbilstoši nolikumam), kas reģistrē kontrolpunktu apmeklējumus. Ja kāds kontrolpunkts netiek apmeklēts, rezultāts netiek ieskaitīts.

Starta brīdī katram sportistam tiek izsniegta detalizēta orientēšanās ar slēpēm karte ar kontrolpunktiem. Sportistam jāveic distance, apmeklējot visus kontrolpunktus noteiktā secībā.

SKI-O kartē slēpošanas trases un ceļus attēlo ar zaļu, melnu vai oranžu krāsu. 2024. gadā tika ieviests jauns oranžas krāsas trašu apzīmējums. Izvēloties šādas trases, dalībniekiem ir aizliegts nobraukt vai uzbraukt, kamēr tā nav kļuvusi melnā vai zaļā krāsā.

Dalībnieki apvidū drīkst pārvietoties arī “pa taisno”, bez slēpošanas trasēm, tomēr visbiežāk šāda izvēle ir laikietilpīgāka, nekā slēpojot pa slēpošanas trasēm.

SKI-O kā vienīgo navigācijas līdzekli atļauts izmantot SKI-O karti, kuru izsniedz organizators, kompasu un slēpošanas inventāru. Kompasu visbiežāk piestiprina pie dalībnieka rokas vai kartes turētāja.

Ceļa izvēlei un ērtākai kartes lasīšanai izmanto grozāmu, pie vēdera piestiprināmu, kartes turētāju (planšeti). Tā dod iespēju apskatīt karti, slēpojot lielā ātrumā bez apstāšanās.

Atzīmēšanās kontrolpunktos notiek ar organizatoru noteikto, kādu no elektroniskajām atzīmēšanās sistēmām, parasti “Sportident” vai “Emit”. 2014. gadā “Sportident” ieviesa bezkontakta atzīmēšanās sistēmu (SIAC AIR). Tas veicināja iespēju slēpot un atzīmēties kontrolpunktos, neapstājoties pie katra kontrolpunkta, kā rezultātā ir jāpievērš lielāka uzmanība etapu plānošanai (ieiešanai un iziešanai no kontrolpunkta), lai kontrolpunktā nebūtu jāapstājas un jāveic kustība atpakaļ.

SKI-O distances veikšanai izmanto brīvā stila distanču slēpošanas inventāru, tomēr dažkārt slēpes ir nedaudz īsākas un “cietākas”, lai labāk varētu pārvietoties slidsolī šaurākās trasēs. Savukārt nūju uzgaļi parasti ir lielāki, lai, slēpojot pa dziļāku sniegu un mīkstākām trasēm, tās mazāk grimtu iekšā sniegā.

SKI-O aizsākumi meklējami 19. gs. beigās Skandināvijas valstīs. 1887. gadā Sundsvallā Zviedrijas slēpošanas klubs “Vidar” sarīkoja slēpošanas sacensības ar domu, ka labākais slēpošanas sacensību veids ir katram pašam atrast ceļu apvidū, jo tā slēpotāji vislabāk varēs parādīt savas slēpošanas prasmes. Tajā laikā valdīja uzskats, ka slēpošanas trašu marķēšana ir pārāk liels darbs, tā vietā slēpotājiem tika atļauts pašiem izvēlēties savu maršrutu. 1889. gada 22. janvārī Zviedrijā tika noorganizētas pirmās zināmās SKI-O sacensības (distances garums – 25 km ar 4 KP). Divas nedēļas vēlāk līdzīgas sacensības notika Norvēģijā. Šajā laikā Skandināvijā populāras kļuva sacensības, kurās apvieno slēpošanu, orientēšanos un biatlonu (kontrolpunktos atrodas šautuves, kurās jāšauj mērķos ar lokiem).

20. gs. 30. gados Latvijas armijā notikušas orientēšanās ar slēpēm aktivitātes. Militāras slēpošanas-orientēšanās sacensības ir notikušas jau 1933. gada 6. martā Cēsīs, kur notika patruļnieku sacensības. Pēc starta katrs atvēra savu aploksni, kurā bija karte ar orientēšanās uzdevumu, ko vajadzēja īstenot apvidū.

Pirmais pasaules čempionāts orientēšanās ar slēpēm notika 1975. gadā Hivinkē, Somijā. Gan individuāli, gan stafetē visās grupās uzvarēja Somijas sportisti. Individuāli uzvarēja Sinika Kukonena (Sinikka Kukkonen) un Olavi Svanbergs (Olavi Svanberg).

1958. gada 11. janvārī padomju okupētajā Latvijā notika sacensības “slēgtajā maršrutā”. Orientēšanās ar slēpēm notika nakts apstākļos un ap 100 dalībnieku ar kontrolsvaru – 6 kg sievietēm un 10 kg vīriešiem – veica distanci no Ieriķiem līdz Līgatnei. Katra komanda saņēma karti, kurā atzīmēti kontrolpunkti, dažiem tika dots kontroles laiks.

Pirmās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) meistarsacīkstes “Ziemas orientēšanās” ar slēpēm apzīmētājā distancē notika 1964. gadā Līgatnē.

20. gs. 90. gados SKI-O no apzīmētās (marķētās) distances pārtapa par pavēles distanci.

Orientēšanās ar slēpēm ir iekļauta vairākos nozīmīgos starptautiskos multisporta pasākumos, piemēram, Āzijas ziemas spēlēs no 2011. gada un Ziemas Universiādēs Starptautiskajā Universitāšu sporta federācijā (Fédération Internationale du Sport Universitaire, FISU), kur tā debitēja 2019. gadā un no 2027. gada tā kļuva par obligāto Starptautiskās Universitāšu sporta federācijas programmas sastāvdaļu. SKI-O ir iekļauta arī Starptautiskās Militārās sporta padomes (Conseil International du Sport Militaire, CISM) Pasaules karavīru ziemas spēlēs (Military World Winter Games).

SKI-O Pasaules čempionāti notiek gan junioru, gan veterānu grupām.

Latvijā galvenās SKI-O sacensības ir Latvijas čempionāts.

Orientēšanās ar slēpēm nav iekļauta Ziemas olimpisko spēļu programmā. Tomēr Starptautiskā Orientēšanās federācija (International Orienteering Federation, IOF) turpina centienus tās iekļaušanai nākotnes Olimpiādēs. Orientēšanās ar slēpēm ir Starptautiskās Olimpiskās komitejas, SOK (International Olympic Committee, IOC / Comité international olympique, CIO) atzīts sporta veids. 1998. gadā Japānā SKI-O bija iekļauta Nagano ziemas olimpisko spēļu paraugdemonstrējumu programmā. Turklāt Starptautiskā Orientēšanās federācija ir veikusi vairākus, pagaidām neveiksmīgus mēģinājumus iekļaut SKI-O ziemas olimpiskajās spēlēs (2014. un 2018. gadā).

Mūsdienu tehnoloģijas, pārnēsājamās kameras, globālās pozicionēšanas sistēmas (Global Positioning System, GPS) izsekošana u. c. aprīkojums ir ļāvis parādīt sporta būtību skatītājiem arēnā kā lielisku produktu televīzijas pārraidēm. Šīs tehnoloģijas ir arī pavērušas iespējas skatītājiem sekot līdzi sportistiem un veikt savu ceļa izvēles analīzi sacensību laikā. Starptautiskajai Orientēšanās federācijai ir sava tīmekļa vietne pasākuma pārraidei — “LiveIOF TV”. Šeit ir iespējams sekot līdzi visiem galvenajiem SKI-O pasākumiem. Čempionāta televīzijas pārraides tiek translētas tiešraidē vai kā spilgtākie momenti (highlights) atkārtojumā.

SKI-O ir viens no četriem orientēšanās sporta veidiem, ko vada Starptautiskā Orientēšanās federācija.

Latvijā SKI-O nacionālajā līmenī vada Latvijas Orientēšanās federācija (LOF). Gan Starptautiskajā Orientēšanās federācijā, gan Latvijas Orientēšanās federācijā ir izveidotas SKI-O komisijas, kuras uzrauga SKI-O sacensību organizāciju, sacensību noteikumus, SKI-O karšu zīmēšanu un citus ar SKI-O saistītus jautājumus.

Visvairāk zelta medaļas pasaules čempionātos ir izcīnījušas Zviedrijas un Krievijas izlases. Orientēšanās ar slēpēm ir populāra Skandināvijas un Centrāleiropas valstīs. Aktīvākās valstis ir Zviedrija, Somija, Norvēģija, Šveice, Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Vācija, Čehija, Austrija, Itālija, Dānija, Francija, Bulgārija, Anglija, Ungārija, Rumānija, Ukraina, Krievija, Kazahstāna, Japāna, Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un citas.

Latvijas SKI-O izlasi visvairāk ir pārstāvējuši no Madonas, Ogres, Daugavpils, Rīgas, Valmieras, Saulkrastu, Siguldas, Jelgavas un citu Latvijas pilsētu orientēšanās klubiem.

Starp titulētākajiem Pasaules SKI-O čempionāta zelta medaļniekiem jāmin – Tūve Aleksandersone (Tove Malin Frida Alexandersson) no Zviedrijas, Tatjana Vlasova (Татьяна Германовна Власова) un Eduards Hreņņikovs (Эдуард Александрович Хренников) no Krievijas, Rangnhilla Bratberga (Ragnhild Bratberg) no Norvēģijas. Savukārt no Latvijas ziemas orientieristiem jāmin – Nauris Raize, Ritvars Ļepeškins, Andris Kivlenieks, Lūkass Siliņš un citi sportisti. Vairāki no minētajiem SKI-O orientieristiem tikpat veiksmīgi startē vasarā – orientēšanās skriešus –, piemēram, T. Aleksandersone, L. Siliņš un citi.

Latvijā visvairāk par SKI-O attīstību ir rūpējušies organizatori Indulis Peilāns, Gunārs Ikaunieks, Nauris Neimanis, Jānis Gaidelis, Paulis Bričonoks un citi.

Latvijā populārākā SKI-O norises vieta mūsdienās ir Madonas apkārtne, sporta bāze “Smeceres Sils”, kur rīkoti Latvijas, Baltijas, Eiropas un pasaules čempionāti.

Pasaules kausi un čempionāti visvairāk ir notikuši Skandināvijā. Kā būtisks faktors vietas izvēlei ir sniega pietiekamība.