Arlekīnpīle ir samērā maza nirpīle. Ligzdo Krievijas austrumu daļā, Ziemeļamerikas ziemeļrietumos, Kanādas austrumos, Grenlandes dienvidu daļā un Islandē. Ziemo ligzdošanas areāla tuvumā – Klusā okeāna un Atlantijas okeāna ziemeļdaļas piekrastē. Latvijā novērota tikai vienu reizi. Ligzdošanas laikā apdzīvo straujas upes, ziemo okeānu piekrastē. Pārtiek galvenokārt no dažādiem bezmugurkaulniekiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas histrionica, taču mūsdienās šī ir izdalīta kā vienīgā suga ģintī Histrionicus un tās zinātniskais nosaukums ir Histrionicus histrionicus. Zinātniskais nosaukums atvasināts no latīņu valodas vārda histrio ‘aktieris’ (histrionicus ‘aktierisks’).

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 33–46 cm, svars – 485–750 g. Samērā maza nirpīle. Mazs knābis, augsta piere un apaļa galva, resns kakls, smaila aste. Tēviņš riesta tērpā tumši zilpelēks ar kastaņbrūniem sāniem un melnganu vēderu un pakaļgalu. Uz galvas, kakla, gar krūtīm un uz muguras balts zīmējums ar melnu malu. Mātītei ķermenis melnganbrūns, galva un kakls tumšpelēks, liels, gaišs plankums starp knābi un auss segspalvām, mazs plankumiņš starp aci un pieri un balts plankums uz auss segspalvām.

Parasti klusē, bet tēviņš riesta laikā izdod smalku, nazālu, svilpojošu “vii-a vii-a...”.

Arlekīnpīle ir gājputns.

Ligzdošanas laikā apdzīvo straujas upes. Ziemo okeānu piekrastes daļā, galvenokārt pie klinšainiem krastiem, līdz 300 m no krasta.

Pārtiek no dzīvniekiem. Ligzdošanas vietās pārtiek no ūdenskukaiņiem un zivju ikriem, bet ziemošanas vietās – no jūras bezmugurkaulniekiem (krabjiem, sānpeldvēžiem, gliemjiem), reizēm arī no mazām zivīm un zivju ikriem.

Ligzdo ūdeņu tuvumā, tostarp uz akmeņainām salām straujās upēs. Ligzda uz zemes, uz celmiem, izgāztiem kokiem vai koku dobumos. Ligzda ir bedrīte, kas izklāta ar augiem un spalvām.

Olas krēmkrāsas vai gaiši dzeltenbrūnas. Olu vidējais izmērs ir 58,3x42 mm. Dējumā 6–8, reizēm – 3–9 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena. Perēšanas ilgums – 27–33 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos pieskata tikai mātīte, bet reizēm sākumā klāt var būt arī tēviņš. Lidspēju iegūst 40 dienu vecumā.

Ligzdo Krievijas austrumu daļā, Ziemeļamerikas ziemeļrietumos (galvenokārt Aļaskā un Kanādā), Kanādas austrumos, Grenlandes dienvidu daļā un Islandē. Ziemo ligzdošanas areāla tuvumā – Klusā okeāna un Atlantijas okeāna ziemeļdaļas piekrastē. Pasaules populācija pieaug.

Eiropā arlekīnpīle ligzdo tikai Islandē, kur tā sastopama visā teritorijā, kas nav klāta ar ledājiem. Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība gandrīz nav mainījusies. Arī populācijas lielums Eiropā ir stabils.

Latvijā arlekīnpīle konstatēta tikai vienu reizi – 2016. gadā no 26. oktobra līdz 27. novembrim viens jaunais putns uzturējās Mangaļsalas piekrastē Rīgā (Igors Deņisovs u. c.).

Ne pasaulē, ne Eiropā suga nav apdraudēta. Apdraudētību Latvijā vērtēt nav atbilstoši.

Eiropā sugu apdraud hidroenerģijas ieguve. Atlantijas laša (Salmo salar) un taimiņa (Salmo trutta) plaša mēroga introdukcija var radīt konkurenci par barību – knišļu kāpuriem un kūniņām. Iespējams, sugu negatīvi ietekmē arī Amerikas ūdele (Neogale vison).

Visā izplatības areālā arlekīnpīle tiek medīta.

Arlekīnpīle iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.