Vīrusu kārpas ir izplatīti, nekaitīgi ādas veidojumi, kurus izraisa CPV. Tās parādās kā raupji izciļņi (parastas kārpas uz rokām vai pēdām) vai plakani plankumi (plakanas kārpas uz sejas vai kājām), dažreiz ar sīkiem melniem punktiņiem. Kārpas ir lipīgas, nonākot saskarē ar ādu. Tās bieži izzūd pašas no sevis (īpaši bērniem). Tās var ārstēt ar lokāli lietojamiem medikamentiem vai noņemt.

Vīrusu kārpas ir klasisks CPV infekcijas modelis. Tās parāda epiteliotropu vīrusu uzvedību un lokālas imūnās atbildes nozīmi (tāpēc daļa kārpu regresē spontāni), ļauj pētīt mehānismus, kas ļauj vīrusam izvairīties vai apiet organisma imūno atbildi.

Ir dermatoloģiskās diferenciāldiagnostikas nozīme – klīniskā darbā kārpas nodala no varžacīm, moluskiem, keratozēm, retos gadījumos – melanomas.

Vīrusu kārpām ir nozīme sabiedrības veselības izpētē, jo tās ir viena no biežākajām ādas infekcijām. Kārpām ir raksturīga augsta izplatība bērnu, sportistu un veselības aprūpes darbinieku vidū, un tās izplatās tieša kontakta un autoinokulācijas ceļā.

Terapijas izaicinājumi ir saistīti ar faktu, ka nepastāv universāla efektīva terapija. Vīrusu kārpām ir raksturīgs augsts recidīvu risks. Pastāv vairāki terapijas veidi: keratolītiskie līdzekļi (salicilskābe, pienskābe), krioterapija (zema temperatūra), lāzerterapija (ablatīvie un neablatīvie lāzeri), imūnterapija.

Onkovirologijas aspekts – vīrusu kārpās ir iespējams novērot CPV spektru jeb zema riska štammus (CPV 1, 2, 4) un augsta riska tipus.

Vīrusu kārpas ir CPV izraisītas, lipīga ādas un gļotādas saslimšanu grupa.

• grupa: divpavedienu DNS vīrusi;
• kārta: Papillomavirales;
• dzimta: Papillomaviridae;
• ģints: Alphapapillomavirus, Betapapillomavirus, Gammapapillomavirus (atkarībā no CPV tipa).

B07 – vīrusu kārpas. Apakškategorijas: B07.0 – parastas kārpas, B07.8 – citas vīrusu kārpas, B07.9 – nenoteiktas vīrusu kārpas.

• Verruca vulgaris – parastās kārpas;
• Verruca plantaris – pēdu kārpas;
• Verruca plana – plakanās kārpas;
• Verruca filiformis – diegveida kārpas;
• mozaīkveida kārpas.

Morfoloģiskie (klīniskie) primārie elementi ir:

• papula (pauguriņš) – sākotnējais elements;
• papiloma – izaugums virs ādas līmeņa;
• hiperkeratoze – sabiezējis raga slānis.

• raupja, kārpaina virsma;
• melni punkti (trombozēti kapilāri);
• ādas līniju pārtraukums (īpaši pēdu kārpās).

Tās būtība ir, ka CPV inficē bazālos keratinocītus ar ādas mikrotraumu palīdzību, vīrusa gēni (E6, E7) stimulē šūnu dalīšanos, rezultāts ir epidermas hiperplāzija un vēlāk – kārpa.

Tās būtība ir CPV spēja izvairīties no imūnās atpazīšanas, vīruss dzīvo epitēlijaudos, ādas epidermā. Vīrusu kārpas biežākas ir bērniem un imūnsupresētiem pacientiem. Ir zināma spontāna kārpu regresija pēc šūnu imunitātes aktivācijas.

Mikrotraumas atvieglo CPV iekļūšanu. Vīruss izplatās skūšanās laikā, ja ir saskrāpēta āda, sporta aktivitātēs. Tam pierādījumi ir rodami faktā, ka kārpas visbiežāk ir uz pirkstiem, pēdām un ceļgaliem.

Dažādi CPV tipi izraisa atšķirīgas kārpu formas. Piemēram, zema riska CPV izraisa ādas kārpas, bet augsta riska CPV izraisa gļotādu bojājumus. Tam ir klīniska nozīme: var novērot lokalizācijas un formas atšķirības, izvērtēt kārpu onkoloģisko risku.

Vīrusu kārpu izpētē tiek izmantotas klīniskās, morfoloģiskās, viroloģiskās, imunoloģiskās un molekulārās metodes, jo slimība ir dermatoloģijas un viroloģijas krustpunktā.

Senatnē kārpas aprakstītas Hipokrata (Ἱπποκράτης) un Galēna (Γαλήνος) darbos, un tās tika uzskatītas par “ādas sabiezējumiem”. Bieži ārstētas ar “maģiskiem” un augu ārstniecības līdzekļiem. Viduslaikos kārpām piedēvēja mistisku izcelsmi, tās saistīja ar sodu, un to ārstēšanai plaši pielietoja tautas medicīnu. Tajā laikā nebija izpratnes par infekciozitāti. 19. gs. kārpas sāka atzīt par lipīgām, tika pierādīta pārnese ar tiešu kontaktu no cilvēka, kuram bija kārpas. 20. gs. sākumā tika identificēts vīrusu raksturs, histoloģiski aprakstītas koilocītu (ādas inficētās šūnas) pazīmes. 20. gs. otrajā pusē attīstījās viroloģija un molekulārās metodes. Atklāti dažādi CPV tipi, saprasta imunitātes nozīme kārpu regresijā. 21. gs. notiek CPV pilnīga genomu sekvencēšana.

Pastāv individualizēta pieeja kārpu ārstēšanai, ņemot vērā pacienta vecumu un analizējot imūnstāvokli, kārpu lokalizāciju un pastāvēšanas ilgumu. Ne visas kārpas ir nepieciešams aktīvi ārstēt, bet bērnu kārpas ir jānovēro.

CPV vakcīnas izstrādātas onkoloģijas profilaksei. Ir novērota netieša ietekme uz noteiktiem CPV tipiem.

Vācu vēža izpētes centrs (Deutsches Krebsforschungszentrum) ir vēsturiski un zinātniski nozīmīgākais CPV pētniecības centrs pasaulē, kas ir cieši saistīts ar vācu zinātnieka Haralda cur Hauzena (Harald zur Hausen) darbību. Šajā institūcijā veikti fundamentāli pētījumi par CPV bioloģiju, CPV tipu klasifikāciju un CPV saistību ar labdabīgiem un ļaundabīgiem audu bojājumiem. Nozīmīgu ieguldījumu CPV izpētē ir sniegušas arī citas vadošās zinātniskās institūcijas: Nacionālie veselības institūti (National Institutes of Health); Kalifornijas Universitāte (University of California); Kembridžas Universitāte (University of Cambridge); Oksfordas Universitāte (University of Oxford); Karolinskas institūts (Karolinska Institutet); Berlīnes Universitātes klīnika Charité (Charité – Universitätsmedizin Berlin); Senluī slimnīca (Hôpital Saint-Louis).

Daži pazīstami pasaules izdevumi: Journal of the American Academy of Dermatology; British Journal of Dermatology; Journal of Investigative Dermatology; Clinical and Experimental Dermatology; Dermatology.

Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow) – vācu patologs; Ričards Šoups (Richard Shope) – amerikāņu zinātnieks, kurš, pētot trušu papilomas, pierādīja, ka kārpas var izraisīt vīrusi; H. cur Hauzens – vācu virusologs, atklāja CPV nozīmi vēža attīstībā un par to saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā (Nobelpriset i fysiologi eller medicin) 2008. gadā; Margarēta Stenlija (Margaret Stanley) – britu zinātniece, būtiski veicināja CPV bioloģijas un imūnās atbildes izpēti; Džons Dūrbārs (John Doorbar) – britu zinātnieks, detalizēti pētīja papilomas vīrusu dzīves ciklu ādā un kārpu veidošanās mehānismus.