Lāzera teorētiskā darbības principa pamatlicējs ir Vācijā dzimušais fiziķis Alberts Einšteins (Albert Einstein), 1917. gadā publicētā rakstā starp dažādiem starojuma procesiem aplūkojot inducēto starojumu. 1928. gadā vācu fiziķis Rūdolfs Valters Lādenburgs (Rudolf Walter Ladenburg) inducētā starojuma parādību konstatēja eksperimentāli.
Pirmā ierīce starojuma pastiprināšanai, izmantojot inducēto starojumu, bija māzers. Par šāda veida ierīces darbības principu ar publisku lekciju 1952. gadā uzstājās amerikāņu fiziķis Džozefs Vēbers (Joseph Weber). 1953. gadā Čārlzs Hārds Taunss (Charles Hard Townes) demonstrēja pirmo ierīci, kas spēja ģenerēt fokusētu un monohromatisku mikroviļņu frekvenci. Tajā pašā laikā māzera izstrādei bija pievērsušies Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) zinātnieki Nikolajs Basovs (Николай Геннадиевич Басов) un Aleksandrs Prohorovs (Александр Михайлович Прохоров). Par fundamentālo ieguldījumu starojuma oscilatoru un pastiprinātāju tehnoloģijās Č. Taunss, N. Basovs un A. Prohorovs 1964. gadā kopīgi saņēma Nobela prēmiju fizikā. Māzeru praktiskie pielietojumi bija visai ierobežoti, taču zinātniskā interese saglabājās augsta, sevišķi, lai ierīces darbības principu realizētu redzamās gaismas diapazonā.
20. gs. 50.–60. gados vairākas pētniecības grupas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un PSRS bija aktīvi iesaistījušās lāzera izstrādē. 1960. gadā amerikāņu zinātniekam Teodoram Meimenam (Theodore Harold Maiman) izdevās uzbūvēt pirmo lāzeru, kas darbojās. Sarkanās gaismas lāzera kūlis tika radīts sintētiskā rubīna kristālā, to ierosinot ar redzamās gaismas impulsiem. Pirmo nepārtrauktā starojuma lāzera prototipu, kurā par aktīvo vidi tika izmantots hēlija un neona gāzu maisījums, 1960. gadā radīja Bella laboratorijas zinātnieki Ali Džavans (علی جوان), Viljams Benets (William Ralph Bennett Jr.) un Donalds Heriots (Donald R. Herriott). Par pusvadītāju lāzera (lāzerdiodes) izgudotājiem 1962. gadā kļuva ASV zinātnieku Roberta Hola (Robert Noel Hall) un Māršala Neitena (Marshall Nathan) vadītās pētniecības grupas.
Turpmākie centieni lāzeru tehnoloģiju pilnveidošanā un pielietošanā ir sekmējuši jaunus atklājumus fundamentālajā zinātnē, un ievērojamākie no tiem ir apbalvoti ar Nobela prēmijām zinātnē. Nozīmīgu ieguldījumu augstas izšķirtspējas lāzeru spektroskopijas attīstībā ir devuši amerikāņu fiziķi Nikolāss Blūmbergens (Nicolaas Bloembergen) un Artūrs Šavlovs (Arthur Leonard Schawlow), kuri kopīgi Nobela prēmiju fizikā saņēma 1981. gadā. Ēģiptiešu izcelsmes amerikāņu zinātnieks Ahmeds Hasans Zeveils (Ahmed Hassan Zewail, أحمد حسن زويل) ir aizsācējs ķīmisko reakciju spektroskopiskajā izpētē ar īpaši īsiem lāzera impulsiem (Nobela prēmija ķīmijā saņemta 1999. gadā). Amerikāņu zinātnieki Stīvens Ču (Steven Chu), Viljams Deniels Filipss (William Daniel Phillips) un franču zinātnieks Klods Koens-Tannudži (Claude Cohen-Tannoudji) ir izstrādājuši metodiku atomu ieslazdošanai un atdzesēšanai, izmantojot lāzera starojumu (Nobela prēmija fizikā saņemta 1997. gadā). Lāzera dzesēšanas metodika tika izmantota atomu atdzesēšanai līdz ļoti zemām temperatūrām, radot jaunu matērijas agregātstāvokli – Bozes–Einšteina kondensātu (Ēriks Kornels, Eric Allin Cornell, Volfgangs Keterle, Wolfgang Ketterle, Karls Vīmans, Carl Edwin Wieman; Nobela prēmija fizikā saņemta 2001. gadā). Interferometrisks lāzera starojuma detekcijas princips tika izmantots, lai eksperimentāli pierādītu gravitācijas viļņu eksistenci (Rainers Veiss, Rainer Weiss, Berijs Berišs, Barry Barish, Kips Torns, Kip Thorne; Nobela prēmija fizikā saņemta 2017. gadā). Nobela prēmiju fizikā 2018. gadā kopīgi saņēma ASV zinātnieks Arturs Eškins (Arthur Ashkin) par “optisko pinceti” un tās pielietojumu bioloģiskās sistēmās, no vienas puses, un franču zinātnieks Žerārs Murū (Gérard Mourou) un kanādiešu fiziķe Donna Striklenda (Donna Strickland), no otras puses, par lielas intensitātes ultraīsu optisko impulsu ģenerēšanas metodes izstrādi.