Medicīnas antropologi lieto un paplašina daudzus antropoloģijas pamatjēdzienus un metodoloģijas elementus, cenšoties izprast, kas ir neveselība un slimība, kā to saprot un piedzīvo indivīdi, viņu tuvinieki un mediķi. Šajā antropoloģijas nozarē tiek aplūkots, kā ar veselību saistītie uzskati un prakse tiek veidota, iekļaujot dažādas sociālās un kultūras sistēmas, kā arī sociālos un vides kontekstus.

Medicīnas antropologi cenšas saprast un definēt apkārtējās vides faktorus un sociāli kulturālos aspektus, kas dažādās vidēs raksturo un ietekmē cilvēka veselību un labbūtību, kā arī slimību un saslimšanu. Šī nozare atklāj, ka veselība un slimība eksistē kā plaši definējamas kategorijas, kuru izpratne var atšķirties kā kultūru, tā arī indivīdu līmenī. Tā aplūko sociālo saišu nozīmi šo kategoriju izpratnē un definēšanā, kā arī dažādus veidus, kā atšķirīgās kultūrās tiek konstruēta slimību profilakse un ārstēšana. Tāpat tiek aplūkoti dažādi salīdzinoši netradicionāli dziedināšanas veidi, kas atšķiras no Rietumu kultūrā plašāk izmantotajām biomedicīnas metodēm.

Starp populāriem tematiem, kas ir mūsdienu medicīnas antropologu interešu lokā, ietilpst biomedicīnas tehnoloģiju attīstība, mentālās veselības kultūranalīze, sabiedrības reakcija epidēmiju un pandēmiju kontekstā, migrācijas un globalizācijas ietekme uz izpratni par veselību un veselības aprūpes sistēmām, kā arī pacienta pieredze un pacienta un ārsta attiecību dinamika. Atkarībā no pētījuma jautājuma medicīnas antropologi veic savus pētījumus veselības aprūpes iestādēs, dziedniecības vietās un alternatīvās medicīnas klīnikās, vidēs, kurās tiek attīstītas biotehnoloģijas, kā arī mājsaimniecībās. Veiktie pētījumi var palīdzēt izprast slimību cēloņus ārpus bioloģiskiem faktoriem, atklāt veidus, kā uzlabot veselības aprūpes kvalitāti vietējā un globālā līmenī, kā arī labāk izprast cilvēku rīcību veselības sarežģījumu gadījumā.

Medicīnas antropoloģija kā kultūras un sociālās antropoloģijas apakšnozare veidojās pakāpeniski, piesaistot arvien lielākas pētnieku grupas tai aktuālu jautājumu pētniecībā. Medicīnas antropoloģijas pieeja ietekmējusi arī citu antropoloģijas nozaru attīstību, tai skaitā paplašinot skatījumu uz ciešanām kā daļu no sociālas pieredzes. Tā ir cieši saistīta ar reliģijas antropoloģiju, ņemot vērā dažādu reliģisko prakšu uzsvaru uz dziedināšanu, veselības un pašsajūtas uzlabošanu. Medicīnas antropoloģijas izpētes jautājumi daļēji pārklājas ar medicīnas socioloģiju, taču tās atšķir katrā biežāk izmantotās pētniecības metodes un lielāks fokuss uz atsevišķām tēmām. Piemēram, medicīnas antropologi klasiski vairāk interesējas par pacientu individuālo pieredzi un alternatīvām medicīnas metodēm, taču abas jomas nereti sinerģiski sadarbojas kā metožu pielietojumā, tā pētniecības lauku paplašināšanā.

Starp nozīmīgākajām jomas teorijām, pirmkārt, minama kritiskā medicīnas antropoloģija. Atbilstoši šai pieejai, tiek uzsvērti veidi, kā slimību izplatību un pieeju veselības aprūpei ietekmē labklājības līmenis un varas attiecības. Nozīmīgs piemērs ir Pola Fārmera (Paul Edward Farmer) darbs ar AIDS skartajām kopienām Haiti, Indijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), atainojot nabadzības apstākļu mijiedarbību ar sabiedrības veselības izaicinājumiem. Kopumā kritiskā pieeja vērš uzmanību arī uz dažādajiem veidiem, kā politiskais un vēsturiskais konteksts var ietekmēt valdošo izpratni par veselību. Ar kritisko medicīnas antropoloģiju ir saistīta Merilas Singeres (Merill Singer) ieviestā sindēmiju teorija. Sindēmijas koncepts tiek lietots, lai raksturotu divas vai vairāk paralēli notiekošas epidēmijas, kas pārklājas vienā sabiedrības grupā un ietekmē viena otru. Tā lietojumu var uzskatīt par pretestību nostājai, kur kāda sabiedrības veselības problēma tiek aplūkota un risināta izolētā veidā. Otrā – medicīniskās ekoloģijas perspektīva – analizē sociokulturālo, bioloģisko un vides faktoru mijiedarbību un ietekmi uz veselību. Kā piemērs minams ēšanas paradumu maiņa, mainot dzīvesvietu, un jaunās diētas mijiedarbība ar dažādiem veselības aspektiem. Tāpat medicīnas antropoloģijā būtiska ir interpretatīvā pieeja. Kopumā interpretatīvas teorijas attīstībā antropoloģijā nozīmīgs ir Kliforda Gīrca (Clifford James Geertz) devums, savukārt medicīnas antropologi ietekmējušies no šīs pieejas, analizējot, kā tiek konstruēta slimības jēga, tai skaitā ņemot vērā sabiedrības un indivīda izpratni par cilvēka organisma darbību un neveselības cēloņiem. Visbeidzot, antropologi darbojas arī praktiski pielietojamās medicīnas antropoloģijas virzienā. To pārstāvoši pētnieki praktiski darbojas veselības aprūpes kontekstā, sadarbojoties ar slimnīcām, nevalstiskām organizācijām, valsts un pašvaldību iestādēm un citām ar veselības aprūpes jautājumiem saistītām organizācijām. Kopumā mūsdienās medicīnas antropologi nereti izvēlas darboties holistiski, savā pētniecības darbā apvienojot vairākas no minēto teoriju pieejām.

Medicīnas antropoloģijā tiek plaši izmantotas kvalitatīvās pētniecības metodes. Viena no bieži izmantotajām metodēm ir līdzdalīgais novērojums. Līdzdalīgie novērojumi tiek veikti klīniskajā vidē vai citos apstākļos, kuros medicīnas antropologi var padziļināti izzināt ārstēšanas un dziedināšanas prakses darbībā. Populāra metode ir intervijas. Atkarībā no pētījuma mērķa intervijas var tikt veiktas ar pacientiem, viņu tuviniekiem, veselības aprūpes sniedzējiem un lēmumu pieņēmējiem veselības aprūpes laukā. Kamēr ļoti bieži šīs intervijas tiek veidotas daļēji strukturētā formātā, pētījumos var tikt izmantoti arī citi interviju veidi, sākot no neformālām sarunām līdz secīgi detalizētam intervijas plānam, lai padziļināti izzinātu cilvēka slimības naratīvu. Šīs metodes palīdz antropologiem izzināt konkrētās sabiedrības veselības aprūpes pamatus un ļauj atainot, cik lielā mērā cilvēku ikdienas prakses un pieņēmumi par slimībām, to ārstēšanu un veselību atbilst sabiedrībā eksistējošiem normatīviem.

Lai arī medicīnas antropoloģija kā oficiāla antropoloģijas joma nostiprinājās 20. gs. vidū, tās iedīgļi meklējami vairākas desmitgades senākā antropoloģijas attīstības vēsturē. Sākotnēji medicīnas antropoloģijas aspekti vienlaikus interesēja kā fiziskos jeb bioloģiskos antropologus, tā arī kultūras un sociālos antropologus – taču interešu virzieni bija daudzējādā ziņā atšķirīgi. Kamēr fiziskie antropologi vienmēr bijuši ieinteresēti veselības un slimības pētniecībā, tai skaitā, mijoties ar arheoloģiju un pētot seno sabiedrību veselības stāvokli, kultūras antropologi sākotnēji izteikti interesējās par maģijas un reliģijas saistību ar medicīnas antropoloģiju. Viljams Riverss (William Halse Rivers) ir viens no agrīnajiem antropologiem, kurš devis nozīmīgu ieguldījumu medicīnas antropoloģijas jomā. V. Riverss veica savu etnogrāfisko pētījumu Austrālijas ziemeļos, un savā darbā uzsvēra, ka medicīnas prakses ir sociāls process, kuru var pētīt ar līdzvērtīgām metodēm kā citus sociālos procesus. V. Riversa darbā arī parādījās nodalījums starp dažādiem slimību dziedināšanas veidiem, nošķirot rituālus un burvestības no biomedicīnas metodēm, kas balstās uz zinātnes principiem un dabas likumiem. Savukārt Ervīns Akerknehts (Erwin Heinz Ackerknecht) uzsvēra to, kā dziedināšanas prakses mēdz atspoguļot plašākas sabiedrības kultūras tradīcijas, kurā tās attīstās. Līdzīgi E. Akerknehta paustajam, 20. gs. vidū medicīnas antropologu vidū vispārīgi izplatījās pieņēmums, ka tas, kas tiek definēts par slimību, nav vienkārši bioloģisks fakts, bet arī sabiedrības lēmums, kas netiek pieņemts individuālā līmenī. Šajā laikā vairāki ietekmīgi antropologi bija samērā daudz iesaistīti praktiskā antropoloģijas prakšu pielietojumā medicīnas jomā, piemēram, konsultējot Pasaules Veselības organizāciju (World Health Organization) par dažādu sabiedrību attieksmi pret organizācijas veiktajām intervencēm. Līdz ar to, sākot ar 20. gs. 50. gadiem, tika arvien plašāk izmantots termins “medicīniskā praksē pielietotā antropoloģija”, ko vēlāk aizstāja termins “medicīnas antropoloģija”. Turpmākajās desmitgadēs antropologi veica arvien plašākus lauka darbus klīniskajā vidē sadarbībā ar medicīnas universitātēm, konsultējot vietējus un starptautiskus publiskās veselības projektus.

21. gs. pirmajās desmitgadēs pētījumos tiek īpaši ņemti vērā politiskie un ekonomiskie aspekti, kas ietekmē slimību izplatību un pieeju veselības aprūpei, kā arī tiek padziļināti aplūkota ekoloģisko, bioloģisko un kultūras faktoru nozīme. Īpaša vērība tiek piešķirta klimata pārmaiņu ietekmei un sekām, kas rodas, cilvēkiem mijiedarbojoties ar citām dzīvajām būtnēm. Medicīnas antropologu darba robežas paplašinās un nereti pārklājas ar citām nozarēm – kā zinātne un tehnoloģijas, invaliditātes studijas, dažādi dabaszinātņu un humanitāro zinātņu novirzieni.

Tomēr neraugoties uz robežu paplašināšanos un nozaru saplūšanu, medicīnas antropologi joprojām aktīvi pievēršas arī slimības un pacientu pieredzes padziļinātai izpētei. Būtiska pieeja ir pacientu ieķermeniskotās pieredzes (lived experience) izzināšana ar daļēji strukturētu interviju un citu kvalitatīvo metožu palīdzību. Te būtisks ir nošķīrums starp slimību kā simptomu (disease) un slimību kā pieredzi (illness), ko 1977. gadā ieviesa Leons Eizenbergs (Leon Eisenberg), bet plašāk attīstīja Hārvardas antropologs un psihiatrs Arturs Kleinmans (Arthur Kleinman). Slimība kā simptoms (disease) ietver, ka tas ir kāds fizisks ķermeņa stāvoklis, kas var vai nu tikt, vai netikt izārstēts. Tikmēr tas, kas ir strukturēts kultūras kontekstā un piedzīvots personīgajā līmenī, ir slimība kā pieredze (illness). Slimība kā pieredze tiek padziļināti aplūkota lauka pētījumos, akcentējot pacienta pieredzes nozīmi ne vien slimības pētniecībā, bet arī attiecību veidošanā starp pacientu un ārstu, kā arī slimības gaitas kontrolē un terapijā.

Medicīnas antropoloģijā tiek arvien vairāk atzīta nepieciešamība pētīt izaicinājumus un fenomenus globālās veselības (global health) kontekstā. Līdz ar šo pieeju nāk atziņa, ka daudzi izaicinājumi (kā Covid-19 pandēmija vai mentālās veselības jautājumu saasināšanās) ir mazāk piesaistīti konkrētam reģionam, bet aptver visu pasauli vai plašākus tās reģionus.

Medicīnas antropoloģija ir plaši pārstāvēta nozare dažādās Eiropas un pasaules universitātēs, kurās tiek pasniegtas sociālās zinātnes. Pētnieku grupas, kas izmanto un interesējas par medicīnas antropoloģijas pētniecības metodēm, sastopamas arī dažādās antropologu biedrībās un mazāk akadēmiski orientētās organizācijās. Medicīnas antropoloģijas biedrība (Society for Medical Anthropology) ir nozīmīga Amerikas Antropologu asociācijas (American Anthropological Association) daļa, savukārt Eiropā darbojas Medical Anthropology Europe tīklojums, kas ir daļa no Eiropas Sociālo antropologu asociācijas (European Association of Social Anthropologists).

Ar medicīnas antropoloģijas tēmu saistīti raksti tiek izdoti kā tai atsevišķi veltītos periodiskajos izdevumos, tā arī antropoloģijas nozarē vispārīgi plaši zināmos žurnālos. Viens no vadošajiem medicīnas antropoloģijas tēmai specifiskiem žurnāliem ir Medical Anthropology Quarerly, ko kopš 1983. gada izdod Medicīnas antropoloģijas biedrība Amerikā. Nozīmīgi ir arī izdevumi: Medical Anthropology (kopš 1977. gada to izdod Routledge), Culture, Medicine and Psychiatry (kopš 1977. gada izdod Springer Science + Business Media). Svarīgs informācijas avots ir arī žurnāls Social Science & Medicine, kas kopš 1967. gada iznāk Elsevier izdevniecībā un pārstāv vairāku starpdisciplināru jomas skatījumu.

Paralēli jau pieminētā medicīnas antropologa A. Kleinmana devumam medicīnas antropoloģijā, kurš iedziļinājās un aprakstīja, kā pacienti veido savu neveselības pieredzes naratīvu un izprot veselības un slimības sociālās un kultūras nozīmes, svarīgs ir arī antropoloģes Mārgaretas Lokas (Margaret Lock) veikums. M. Lokas plašie pētījumi Ziemeļamerikā un Japānā atklāj, kā medicīnas prakse un zināšanas mijiedarbojas ar dažādiem kultūras faktoriem un tādu bioloģisko procesu – kā novecošana un nāve – pieredzēm dažādās sabiedrībās. Nozīmīgs ir arī Bairona Guda (Byron Joseph Good) devums psiholoģijas antropoloģijas attīstībā, analizējot psihisko saslimšanu kultūras nozīmi, kā arī Nensijas Šeperas-Hjūzas (Nancy Scheper-Hughes) pētījumi, atklājot nevienlīdzības globālās veselības mērogā un konfliktējošus skatījumus uz orgānu transplantācijas politiku. Emīlija Mārtina (Emily Martin) ir pazīstama ar dzimtes studiju plašākas perspektīvas ieviešanu medicīnas antropoloģijas laukā. P. Fārmers ar savu darbību mazturīgās kopienās ASV un citviet pierādīja, kā medicīnas antropoloģija var tikt praktiski izmantota veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai, lai tā kļūtu vienlīdzīgāka un pieejamāka dažādām sabiedrības grupām.