Dižā briežvabole ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams platlapju mežu joslā Eirāzijas rietumu daļā no Pireneju pussalas līdz Urāliem un no Baltijas un Zviedrijas līdz Vidusjūrai un Turcijai. Kopā ar lielo dižkoksngrauzi Ergates faber šī ir lielākā un arī smagākā vaboļu suga Latvijas un Eiropas faunā. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, dižajai briežvabolei ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Lieliem tēviņiem augšžokļi ir gari un masīvi, tumšsarkani, bet mātītēm un sīkiem tēviņiem – īsi un galos asi. Pieaugušās vaboles (imago) galva un priekškrūšu vairogs ir melni, segspārni – no kastaņkrāsas līdz tumšbrūniem. Lielāko tēviņu ķermeņa garums sasniedz 95 mm, mātītes ir mazākas (līdz 57 mm). Kāpuri ir burta “C” formā, balti vai iedzelteni ar oranžu galvu. Dižās briežvaboles kāpuri pārtiek no trupošas koksnes, pieaugušās vaboles (imago) mēdz mieloties ar rūgstošu platlapju koku sulu. Latvija atrodas uz dižās briežvaboles izplatības areāla ziemeļu robežas.

Dižā briežvabole pieder pie briežvaboļu Lucanidae dzimtas briežvaboļu Lucaninae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par izcelsmi ir no krīta perioda vidus Birmas dzintara, kas liek secināt, ka briežvaboļu apakšdzimta ir radusies pirms aptuveni 125,77–89,8 miljoniem gadu. Ģints Lucanus briežvaboļu fosilijas pagaidām nav atrastas.

Dižās briežvaboles imago ķermeņa garums dažādiem indivīdiem var ļoti atšķirties atkarībā no kāpuru attīstības apstākļiem. Tēviņiem ķermeņa garums, ieskaitot augšžokļus, kurus bieži nekorekti dēvē par “ragiem”, sasniedz 45–95 mm, mātītes ir mazākas (25–57 mm garas). Dižās briežvaboles ir brūnas vai kastaņkrāsas ar melnu ķermeņa priekšējo daļu, tēviņu augšžokļi ir sarkanbrūni. Mātītēm augšžokļi ir īsi un galos asi, tēviņiem – gari un masīvi, turklāt košāki par pārējo ķermeni. Kājas garas ar asiem nagiem. Kāpuri iedzelteni, retāk balti, ar gludu un oranžu galvas kapsulu, burta “C” formā. Kūniņa balta, retāk iedzeltena, attīstās kokona iekšpusē. Kokonu kāpurs veido no koksnes paliekām un augsnes daļiņām. Kāpuru attīstība areāla ziemeļdaļā ilgst 4–5 gadus.

Eiropā suga ir saistīta ar veciem platlapju mežiem, mežmalām, parkiem un parkveida pļavām, kā arī ar veciem dārziem. Kāpurs vairākus gadus pavada augsnē pie lielo lapu koku trupošām saknēm, zem lielām kritalām vai celmiem, retāk arī tieši trupošā koksnē, no kuras pārtiek. Labprāt izvēlas smilšainas, mālainas un irdenas augsnes. Vienu un to pašu koksnes gabalu dižo briežvaboļu kāpuri apdzīvo daudzus gadus. Kāpurs iekūņojas augsnē koksnes tuvumā. Imago ir aktīvi vasaras pirmajā pusē, galvenokārt krēslas stundās, aktīvi lido vai rāpo pa ozolu un citu platlapju koku zariem, nereti mielojas ar rūgstošu koku sulu, kas izdalās no stumbru plaisām.

Dižā briežvabole ir sastopama no Pireneju pussalas līdz dienvidu Urāliem un no Baltijas, ziemeļrietumu Krievijas un dienvidaustrumu Zviedrijas līdz Vidusjūras apgabalam, Sīrijai un Turcijai. Baltijā kādreiz bija sastopama plašāk, mūsdienās jau daudzus gadu desmitus nav konstatēta Igaunijā un Lietuvā. Latvijā 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā ir bijuši vairāki ziņojumi par dižās briežvaboles novērojumiem, taču neviens no tiem nav bijis speciālistu apstiprināts. Agrāk, piemēram, 20. gs. sākumā, laikrakstos Latvijā tika publicētas ziņas par atsevišķiem dižās briežvaboles novērojumiem, tomēr zinātniskajās kukaiņu kolekcijās ir atrodami tikai daži vēsturiski eksemplāri, kurus ar zināmu skepsi var attiecināt uz pašreizējo Latvijas teritoriju (piemēram, vabole ar etiķeti “Rīga, 1913. g.” kādā kolekcijā Krievijā). Mūsdienās (2005–2025) Latvijā ir zināmi divi novērojumi no Cēsu un Dobeles apkārtnes, no tiem viens nav ekspertu apstiprināts (nezināmas personas novērojums). Nav datu par dižās briežvaboles vairošanos Latvijā, un arī kāpuriem piemērota dzīvotne nav konstatēta. Latvijas reģionālā populācija ir izolēta no kaimiņvalstu reģionālajām populācijām, un sugas nesenās atradnes mūsu valstī ir vienas no tālākajām ziemeļaustrumu virzienā visā sugas areālā.

Neskatoties uz daudzkārtējiem sugas meklējumiem, to skaitā izmantojot īpašas lamatas, nav nekādu datu par dižās briežvaboles populācijas lielumu Latvijā. Apdraudējums Latvijā nav zināms, bet viens no tiem varētu būt saistīts ar kāpuru attīstībai nepiemērotajām (pārpurvotajām) augsnēm lielākajā Latvijas daļā. 

Eiropas Savienības direktīvas “Par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību” un arī Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Eiropas mērogā sugai ir noteikta Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kategorija NT (Near Threatened jeb gandrīz apdraudēta suga). Tas nozīmē, ka suga ir tuvu tam, lai atbilstu kādai no apdraudēto sugu kategorijām Latvijā vai varētu tām kvalificēties tuvā nākotnē, ņemot vērā identificētos apdraudējumus, populācijas vai izplatības tendences u. c. apstākļus. Latvijas mērogā suga atbilst kategorijai DD (Data Deficient jeb trūkst datu).