Tamborēšana Latvijas teritorijā kļuva pazīstama 19. gs. beigās, kad te ienāca Eiropas rokdarbu literatūra un rokdarbu materiāli. Šajā laikā Eiropā strauji attīstījās industrializācija, urbanizācija un lauksaimniecība, mainījās ģērbšanās paradumi, telpu un gultas tekstiliju dizains un lietojums, kas veicināja jaunu rokdarbu, tostarp tamborēšanas, izplatību un izmantojumu gan pilsētās, gan laukos.

Tā kā Latvijas tamborētājas lielā mērā ietekmējās no starptautiskās rokdarbu literatūras un prakses, lokālo savdabību tamborējumos bija maz, vienīgi laika gaitā mainījās tamborējuma saturs no apģērba daļu, telpu un gultas tekstiliju apdares un rotāšanas 20. gs. sākumā uz apģērba darināšanu 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā.

Nav vienota viedokļa par tamborējuma izcelsmes vietu un laiku. Vieni vēsturnieki to datē ar 11. gs. Ēģiptes materiālu, citi ar 17. gs. beigās Francijā konstatētajām tamborētajām mežģīnēm.

19. gs. tamborējuma tehnika strauji izplatījās visā Eiropā, arī Ziemeļeiropā. Skandināvijā tamborējums kļuva populārs 19. gs. vidū. Šajā laikā tamborēšana izplatījās arī Latvijas teritorijā. Tobrīd strauji attīstoties industrializācijai un urbanizācijai notika masveidīga pāreja uz pilsētas tipa apģērbu, mainījās dzīvojamo telpu noformējums.

Sekojot laikmeta tendencēm, 20. gs. pirmajā pusē Latvijas laukos vairāk tamborēja dvieļu galu un palagu mežģīnes, vietām arī godu drānu (galvassegu, kreklu apkakļu, aproču un citu) malu apdares. Pilsētnieces tamborēja liela apjoma darbus: logu aizkarus, galdautus, gultas pārklājus, arī virsdrēbes. Šai laikā tamborēja arī telpu un gultas tekstiliju ansambļus, kuros ar vienā stilā / rakstā tamborētu mežģīni rotāja telpu un gultas veļas komplektus.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas pirmajos gados sievietes rokdarbus strādāja, lai nodrošinātu savu ģimeni ar siltu apģērbu. Šai laikā no vilnas dzijas tika tamborētas jakas un džemperi, cepures, šalles, lakti, cimdi, zeķes, kā arī bērnu apģērbu komplekti. Pēc 1946. gada, kad Latvijā izveidojās pirmie lietišķās mākslas pulciņi, to dalībnieces ar saviem darbiem (arī tamborējumiem) piedalījās vietējās un republikāniskajās izstādēs, kur līdzās tamborētiem apģērbiem daudz tika izstādīti etnogrāfiskā materiāla – linu dvieļu – atdarinājumi, kuru tamborēto galu mežģīņu raksti iespēju robežās bija pieskaņoti dvieļu auduma faktūras rakstiem. Šai laikā izplatīti bija arī nelieli tamborēti galdautiņi un kafijas galda sedziņu komplekti, kā arī tika tamborēti lielāka izmēra priekšmeti, kā sienas un gultas segas un grīdas paklāji.

20. gs. 60.–80. gados vietējās rokdarbu pratējas no baltiem kokvilnas diegiem daudz tamborēja luterāņu un katoļu baznīcu altārsegu mežģīnes. Parasti tie bija liela apjoma darbi, jo altārsegu garums svārstījās no trīs līdz sešiem metriem, mežģīņu platums – no desmit līdz 55 cm. Daudz tamborētu rakstu redzams arī katoļu priestera liturģiskā tērpa (albas, komžas) apdarēs. Mežģīņu tamborējumos tika izmantoti ģeometriskie ornamenti, florālie motīvi (rozes, lilijas u. c. ziedi) un raksti ar liturģisko tematiku (krusti, vīnogas, vārpas, vīna biķeri u. c.).

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā visā Latvijas teritorijā dažādos privātos rokdarbu kursos, privātpersonu vai valsts dibinātās mākslas, amatniecības vai mājturības skolās sāka mācīt dažādus rokdarbus, tostarp, tamborēšanu. Mācību procesā rokdarbnieces iekārtoja rakstu paraugu krājumus, tā dēvētos rakstraudžus, kas kļuva par rokdarbnieču galveno mācību līdzekli un paraugu krājumu.

19.–20. gs. mijā rokdarbnieces tamborēt mācījās visā Latvijā pēc vienotas metodikas. Par tamborēšanas popularitāti un daudzveidību liecina rakstraudžos ievietoto paraugu skaits dažādās vietās. Piemēram, Limbažos fiksēts 521 paraugs, Rīgā – 168, Carnikavā – 156, Jēkabpilī – 84, Pļaviņās – 81, Varakļānos – 50, Neretā – 27, bet Turaidā – tikai astoņi tamborējumu paraugi.

Minētajos rakstraudžos apkopoti galvenokārt tamborēto mežģīņu paraugi:

• mežģīnes ar vienu robainu malu, tā dēvētās spicītes, kas domātas tekstildarbu malu apdarēm;
• mežģīnes ar taisnām abām malām, tā dēvētās enzetes, kas paredzētas iešūšanai spilvendrānā, dvielī, galdautā, apģērbā un citās tekstilijās;
• dvieļu, palagu un citas mežģīnes;
• fona raksta apaļi vai kvadrātveida tamborēti motīvi, kas domāti kādai lielākai tekstilijai (galdautam, gultas pārklājam vai aizkaram).

Tamborēšana ir populāra arī 21. gs., tā ir kļuvusi par neatņemamu latviešu lietišķās mākslas daļu, to mācās un praktizē visā Latvijā tautas lietišķās mākslas studijās ar rokdarbu ievirzi, rokdarbu pulciņos un individuāli. Tamborējumi tiek izstādīti gan valsts mēroga, gan lokālās lietišķās mākslas izstādēs: piemēram, XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku tautas lietišķās mākslas izstādē “Mēs” (2023), Tautas lietišķās mākslas studijas “Rītausma” izstādē “Rakstu loki” (kultūras namā Iļģuciems, 2025) un Tautas lietišķās mākslas studijas “Bārbele” radošo darbu izstādē “Mežģīņu vēji” (kultūras namā “Ritums”, 2025).

Atšķirībā no 20. gs. sākuma tamborējumiem mūsdienās mazāk tamborē telpu un gultas tekstilijas, bet vairāk apģērbu (šalles, lielos lakatus, cepures, jakas, džemperus, svārkus utt.), izstrādājumā akcentējot dizainu un krāsu spēli. Tomēr lietišķās mākslas izstādēs un rokdarbu publikācijās redzami arī izsmalcināti mežģīņu tamborējumi.

Latvijā mūsdienās ir daudz nozīmīgu tamborēšanas mākslas pratēju: Dagnija Liepa, Ina Valtere, Ineta Krastiņa, Mirdza Filipenoka, Valentīna Kuzņecova, Vanda Podiņa un citi.

Ar 19. gs. otro pusi Latvijas teritoriju sasniedza no Eiropas ievestie specializētie rokdarbu izdevumi, kas palīdzēja orientēties rokdarbu tehnikās, darbarīkos, izejmateriāla izvēlē un kompozīcijā. Šai laikā Latvijas teritorijā nonāca Vācijā un Francijā izdotie rokdarbu izdevumi, tostarp, Terēzes Dijmontas (Thérèse de Dillmont) “Dāmu rokdarbu enciklopēdija” (Encyclopédie des Ouvrages de Dames, 1886), kurā starp citiem rokdarbu veidiem detalizēti aprakstīta arī tamborēšana.  

20. gs. pirmajā pusē tamborējumu paraugus un ieteicamās kompozīcijas publicēja tādi žurnāli kā “Zeltene” (1926–1940) un “Sievietes Pasaule” (1932–1940). Padomju okupācijas laikā dažādi rokdarbi, tostarp, tamborējumi, tika popularizēti žurnālos “Padomju Latvijas Sieviete” (1952–1990), kas no 1991. gadu turpināja iznākt ar nosaukumu “Sieviete” (1991–2009). Mūsdienās tamborēšanas tematika atspoguļota žurnālā “Praktiskie Rokdarbi” (iznāk kopš 2012. gada, izdod “Latvijas mediji”).

20. gs. otrajā pusē par tamborēšanas pamatu apguvi rakstīja daiļamatniece Ilga Madre un rokdarbu skolotāja Maruta Grasmane. Īpaši apģērba tamborēšanai veltīta Annas Krauzes grāmata “Tamborējumi” (1980). 21. gs. nozīmīgie darbi ir Dagmāras Prībergas “Senās mežģīnes Latvijā” (2007), “Mežģīņu mantojums Latvijā. Senās mežģīnes. Praktiskā grāmata” (2016); Lindas Bēces vadībā izdotais tamborēto mežģīņu krājums “Tamborētais mantojums” (2020); etnogrāfes Aijas Jansones kultūrvēsturiskais pētījums “Tamborēšanas māksla Latvijā. 19. gadsimta beigas – 20. gadsimts” (2025).