Mūsdienu Latvijas teritorijā līdz pat 19. gs. nogalei zemnieki valkāja taisnā diegā piegrieztos, tā dēvētos, tunikveida un cita piegriezuma kreklus, kas reizē bija gan veļas gabals, gan virsējā apģērba daļa.  

Tradicionālais tautas tērpa krekls savu nozīmi un aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās. Pateicoties dziesmu un deju svētku un folkloras kustībai valstī, sabiedrības interesei par dzimtas saknēm un sava novada kultūras mantojumu, kā arī par sava novada tautas tērpu, tradicionālos taisnā diegā piegrieztos kreklus šuj un valkā daudzi gan pieaugušie, gan bērni.

19. gs. laikā tradicionālais tautas tērpa krekls, saglabājot taisnā diega piegriezumu, piedzīvo jauninājumus kreklu auduma izvēlē (ar 19. gs. 70. gadiem tradicionālam linu audumam papildus tiek lietots kokvilnas audums), no apkārtējiem, kaimiņos esošajiem reģioniem, tiek aizgūtas jaunas kreklu konstrukcijas, mainās kreklu rotājums (izšuvuma kompozīcija, diegi un krāsa), kā arī izpildījuma tehnikas (ieaudumi, izšuvumi, īpaši ar 19. gs. vidu notiek pāreja uz baltiem darbiem (izšuvumiem)).

Kreklu rotājums un izmantotās rokdarbu tehnikas ir vismainīgākā krekla izpildījuma daļa, ko ar 19. gs. otro pusi ļoti ietekmēja no Eiropas nākusī jaunā rokdarbu informācija.

Atkarībā no kreklu paredzamā lietojuma to izejmateriāliem izmantoja dažāda rupjuma linu vai pakulu dzijas. Ikdienai un darbam kreklus šuva no rupjāka lina vai pat pakulu auduma; tos visbiežāk nerotāja, bet godiem kreklus šuva no balināta smalkāka linu auduma, ko uzskatīja par sava veida skaistuma etalonu, jo tiem bija vajadzīgi labi, gari lini smalkā vērumā. Ikdienas kreklus valkāja dabīgo šķiedru krāsā – nebalinātus, goda kreklus – balinātus.

Kreklu audumus auda vienkāršākajā velku-audu pinumā jeb vienkārtnī vai kādā citā 3–4 nīšu iekārtojumā 60–80 cm platumā. Dažviet taupības nolūkā auda īpašus 30–35 cm platus kreklu piedurkņu audeklus, kuriem, sašujot divas eģes malas, vīles bija stiprākas nekā grieztam audumam, kā arī neveidojās auduma atgriezumi.

Pašaudzētiem liniem un mājaustiem linu audumiem bija liela vērtība, tāpēc tos izmantoja taupīgi, pat aizvietoja ar daudz rupjākiem pakulu audumiem, no kuriem nereti šuva vīriešu darba kreklus un sieviešu kreklu apakšdaļu piešuves, kuras zem brunčiem nebija redzamas. 

Līgavu pūrā bija gan sašūti lina krekli, gan noausts kreklu audums – baķīšos.

Sieviešu un vīriešu krekliem ir identisks taisnā diega piegriezums.

Senākajam tunikveida kreklam raksturīga neliela 2–3 cm plata, stāva apkaklīte, taisni, nedaudz sašaurināti dūrgali, bet 19. gs. otrajā pusē, pilnveidojoties šūšanas mākai, krekliem sāka piešūt platākas atlokamās apkakles un sakrokotajos piedurkņu galos piešuva aproces.

Sieviešu krekli bija divdaļīgi jeb divstāvu, saukti par divtāžu, divbēniņu krekliem, jo tiem augšējā daļa bija no smalkāka linu auduma, bet apakšējā daļa – tā dēvētā piešuve, pierietenis, pietriekums, pusaine un citi – no rupjāka linu vai pakulu auduma. Piešuvei izmantoja vienkārtņa, trinīša, retāk reljefus strīpainus audumus. Sieviešu kreklam vajadzēja 5,5–7 olektis (1 olekts = 53,75 cm; 2,96–3,76 m) audekla; tā kopīgais garums sniedzās līdz puslieliem (atkarībā no auguma, tā garums bija no 120 līdz 140 cm). 19.–20. gs. mijā, pieaugot materiālai turībai, izplatīta bija arī vienlaida griezuma (garo) kreklu šūšana.

Vīriešu krekliem piešuves nebija, tos šuva no viena 5 olektis (2,69 m) liela auduma gabala. Bija divu veidu vīriešu krekli: īsākie bija valkājamie krekli (garumā līdz pus ciskai), bet nakts krekli sniedzās valkātājam līdz ceļiem. Vīriešu krekliem vienmēr bija garas piedurknes, kuras vajadzības gadījumā uzrotīja.

Lai gan, salīdzinot ar sieviešu apģērbu, vīrieši pirmie pārgāja uz pilsētas tipa uzvalku, krekls, ko valkāja uz kailas miesas un zem svārkiem, sākotnējo taisnā diega piegriezumu saglabāja visilgāk (līdz 20. gs. sākumam), jo tos mājas kārtībā turpināja šūt sievietes pēc tradicionāliem kreklu darināšanas paņēmieniem.

Kreklu konstrukcijas noteikšanai par pamatu tiek ņemts krekla stāvs un uzplecis. 

19. gs. Latvijā visizplatītākie bija tunikveida krekli, bet ar 19. gs. otro pusi kultūras sakaru ietekmē lietojumā ienāca krekli ar piešūtu pleca daļu  Pārejot uz pilsētas tipa apģērbu (pieguļošām jakām) tika valkāti arī uzkrekli.

Visizplatītākais ir tunikveida krekls, tā pamatkonstrukcija ir ļoti sena un kopīga daudzām sabiedrībām Viduseiropā un Ziemeļeiropā. Šo kreklu konstrukcija bija viscaur taisnstūrveida, ierasti tam izmantoja steļļu platumā noausto linu audumu vai piegrieza pa taisno diegu. Krekla stāvs veidojās no divkārt salocīta auduma gabala, kam klāt tika piešūta apkakle, piedurknes (ar vai bez aprocēm), iešūti uzpleči ar ķīļiem un padušu ķīļi.

Parasti tunikveida krekliem šuva 3–9 cm platus plecu uzplečus, kas bija sava veida pleca stiprinājums, jo krekliem visātrāk novalkājas plecu daļa. Savukārt, lai krekls labi piegulētu plecam, krekla uzplecī pie kakla riņķa iešuva mazu auduma trīsstūrīti – tā dēvēto kakla ķīli – spēdelīti. Latvijā ir zināmi vairāki uzpleču ķīļu iestrādes varianti.

Praksē ir sastopami gadījumi, ka ir apvienoti abu kreklu konstrukcijas elementi, proti, krekli tika šūti ar stāvapkaklīti un aprocēm, kā arī šuva atlokamo apkakli ar taisniem dūrgaliem. Latvijas teritorijā tunikveida kreklus šuva līdz pat 19. gs. beigām.

Ar 19. gs. otro pusi Latvijas teritorijā ir fiksētas arī no apkārtējiem kaimiņos esošajiem reģioniem aizgūtās kreklu konstrukcijas:

• tunikveida krekli ar iešūtiem pleciem, ir konstatēti Vidzemē (Vecpiebalgā, Siguldā un Krustpilī);
• no diviem auduma gabaliem (krekla priekšas un muguras) šūti krekli, kas pleca daļā savienoti ar īpaši piegrieztiem auduma gabaliem, kas vienā gadījumā ir piešūti krekla audumam (audu virzienā), bet Rucavā plecu daļas piešūtas pie krekla stāva sānu malām tā dēvētajā velku virzienā. Šiem krekliem ap kalu veidojas liels krokojums, kas vietējiem zemniekiem nešķita ērts valkāšanai, tāpēc tos šuva reti.

Ar 19. gs. 70. gadiem jo īpaši vasarās praktisku apsvērumu dēļ tika valkāti taisnā diega piegriezuma krekli ar pusgarām piedurknēm (līdz elkoņiem).

Pārejot uz pilsētas modi, zem augumam pieguļošām jakām sievietes valkāja uzkrekliņus, kuru apkakles rotāja atbilstoši jaunākām modes tendencēm. Piemēram, Misas pagasta sieviešu uzkrekliņam apkakle ir izšūta broderī tehnikā, bet Slates, Blīdenes un Džūkstes uzkrekliņiem ir tamborētas apkakles. Parasti šos uzkreklus valkāja virs apakšveļas krekliem.

Ja darba kreklus nerotāja, tad goda kreklos vairāk iezīmējas lokālās kreklu rotāšanas tradīcijas, kas gāja kopsolī ar laikmeta diktētām modes, izejmateriālu pieejamības, tehniskā izpildījuma (diegi, dūrieni, rokdarbi un tā tālāk), kā arī jaunu prasmju apguves iespējām. Ja kreklu izejmateriāls (lina audums) un taisnā diega piegriezums līdz pat 19. gs. beigām palika nemainīgs, tad kreklu rotājums mainījās. Īpaši greznas bija krekla redzamās daļas: pleci, apkakles un aproces.

Tradicionāli kreklus izšuva ar ģeometriskiem rakstiem, kas veidojas no taisnām līnijām, ko noteica izšūšanā lietotais izejmateriāls – vienkārtnī austais linu audums ar labi skaitāmiem velku un audu diegiem, kur rotājuma līnijas iet pa diagonāli, vertikāli un horizontāli, jo nejaušu virzienu izšuvumā nebija. Visizplatītākie kreklu izšuvumu ornamenta elementi ir punkts, taisna līnija, līklocis, trīsstūris, četrstūris, kas kārtoti atkārtojumā, inversijā, mijā un simetrijā.

Kreklu rotājumos visbiežāk izšuvuma raksti kārtoti rakstu rindās (viens raksts atkārtojas simetriski vienā virzienā) un rakstu joslās (rakstu rinda ar malu iežogojumiem). Retāk latviešu etnogrāfijā sastopami rakstu laukumi.

Kreklu rotājumā no 19. gs. 60. gadiem līdz 20. gs. sākumam tika izmantotas kā aušanas, tā izšuvumu tehnikas. Kreklu rotājuma (ieaudumu vai izšuvumu) novietojums bija saistīts ar krekla vairāk redzamo daļu izrādīšanu vai arī ar krekla detaļu apdari, kas kalpoja krekla valkāšanas paildzināšanai (ilgākai kalpošanai).

Visā mūsdienu Latvijas teritorijā 19. gs. pirmās puses sieviešu tradicionālos goda kreklus šuva no nebalināta vai balināta lina auduma ar nelieliem krāsainiem apkakles, plecu daļas un aproces izšuvumiem. Šos kreklus izšuva ar dabīgās krāsvielās krāsotiem vilnas dzijas pavedieniem.

19. gs. vidū bīdermeijera mākslas stila ietekmē, modē nākot balto darbu izšuvumiem (lina audumu izšuj ar dabīgas krāsas vai balinātiem lina vai kokvilnas diegiem), gandrīz visā Latvijas teritorijā krekli tika izšūti ar nosacīti baltiem diegiem, izņemot Latgali, kur kreklus rotāja arī ar sarkaniem, Rietumkurzemē ar tumši ziliem, bet Bārtā – ar melniem diegiem. Latgalē 19. gs. pirmajai pusei ir raksturīgi ieaustie raksti, bet 19. gs. beigās raksti tiek arī izšūti, lielā mērā saglabājot sarkano diegu krāsu.

Dažās Latvijas vietās veidojas atšķirīga, lokāla kreklu rotāšanas pēctecība. Piemēram:

• Rucavā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. sākumam tika šūti perpečotie, krūmotie un irkotie krekli, kas pēc rotājuma izvietojuma uz krekla daļām, kompozīcijas un izpildījuma tehnikas ir ļoti atšķirīgi;
• 19. gs. vidū, kad modē nāca tā dēvētie “baltie darbi”, kuri nomainīja līdz tam zināmos krāsainos izšuvumus, visā Latvijas teritorijā krekli tika izšūti baltiem diegiem klājošiem un vienvirziena izvilkuma dūrieniem;
• 19. gs. nogalē, kad Latviju ar literatūras un rokdarbu veikalu starpniecību sasniedza no Eiropas nākušās rokdarbu tehnikas, materiāli un rīki, tostarp, divvirziena izvilkums, broderī, rišeljē un citas izšuvumu tehnikas, tos izmantoja arī kreklu rotājumos.

Kreklus izšuva ar tādiem rotājošiem dūrieniem kā: mašīndūriens, kātu dūriens, svītru dūriens, vītais dūriens, krusta dūriens, ķēžu dūriens, spodrdūriens, cilpu dūriens, dažādas caurās vīles un divvirziena izvilkumi, grieztais raksts, mezgliņi, robiņi, divu audumu savienojumi.

19. gs. pirmajā pusē sievietes tunikveida kreklu valkāja kopā ar apliekamiem vai šūtiem vienkrāsainiem brunčiem, kas bija saturēti ar krāsaini austu tekstila jostu, un  ap pleciem apliktu garo šauro vilnas vai nātno plecu segu (villaini). 19. gs. sākuma vīriešu apģērbā pie tunikveida krekla tika vilktas īsās vai garās bikses, īsie, pusgarie vai garie svārki.

Ar 19. gs. otro pusi bija vērojama pakāpeniska pāreja no tradicionālā zemnieku uz eiropeisko pilsētas modes apģērbu ar tam raksturīgām apģērba formām, darināšanas paņēmieniem un valkāšanas manieri. Šai laikā notiek specializēšanās sieviešu un vīriešu apģērba šūšanā. Sieviešu apģērbā aktuāls kļūst kostīms, jauna apakšveļas kārta un neiztrūkstošais uzkrekliņš. Vīriešu apģērbā tradicionālā taisnā diegā piegrieztie krekli saglabājas līdz pat 20. gs. sākumam.

Mūsdienās tradicionālā piegriezuma krekli tiek valkāti pie tautastērpa, kam vairāk ir emocionāla slodze ar simbolisku nacionālās identitātes nozīmi. Tautastērps tiek vilkts dažādos tautas svētkos, saulgriežu svinībās, privātos pasākumos, bet visplašāk tas redzams Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.

Latvijas Nacionālais kultūras centrs koordinē tautas lietišķo mākslu un latviešu tautastērpu valkāšanas tradīciju saglabāšanu, izdod zinātnisko un metodisko literatūru. 

Latvijas muzeji: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un visi Latvijas novadpētniecības muzeji, kā arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts veic pētījumus apģērba vēsturē.

Tautas tērpu darinātāji: aušanas darbnīca “Vēverīšas” (Cēsis, vadītāja Dagnija Kupče); tautas tērpu centrs “Senā klēts” (Rīga, vadītāja Maruta Grasmane), sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Muduri“ (Rīga, vadītāja Vija Goba); citi rokdarbu lietišķās mākslas studijas un pulciņi.