Zivjērglis ir ar ūdeņiem saistīta dienas plēsīgo putnu suga, kas ligzdo galvenokārt purvos vai purvmalā un jaunaudzēs. Ligzdu parasti būvē par apkārtējo audzi garāku koku galotnēs. Pārtiek gandrīz tikai no zivīm. Zivjērglis ir gājputns, kas ziemo galvenokārt tropiskajā Āfrikā. Viena no retajām plēšputnu sugām ar ļoti plašu izplatības areālu, kā ligzdotājs vai ziemotājs sastopams visos kontinentos, izņemot Antarktīdu.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugu iekļāva ģintī Falco. Tas tika labots 1809. gadā, kad franču zoologs Žils Sezārs Seviņī (Jules César Savigny) izveidoja mūsdienās izmantoto Pandion ģinti. Zivjērglis ir vienīgā suga ģintī un arī dzimtā. Ģints nosaukums Pandion cēlies no Atēnu valdnieka vārda (Πανδίων), savukārt sugas nosaukums cēlies no grieķu valodas vārdiem ἅλς, hals ‘sāls’ vai ‘jūra’ + ἀετός, aetos ‘ērglis’.

Pašlaik tiek atzītas četras pasugas: P. h. carolinensis (Ziemeļamerikā), P. h. cristatus (Austrālijā, Dienvidaustrumu Āzijā), P. h. haliaetus (Eiropā, Āzijā, Ziemeļāfrikā), P. h. ridgwayi (Karību jūras reģionā).

Ķermeņa garums 52–62 cm, spārnu izpletums 147–175 cm, svars 1,4–1,6 kg (tēviņiem) un 1,6–2,2 kg (mātītēm). Zivjērglis ir gaišs, vidēja lieluma plēsīgais putns ar gariem spārniem, kurus lidojumā tur nedaudz ieliektus, un samērā īsu asti. Ķermeņa apakšpuse, tāpat kā galva un spārna apakšējās segspalvas, baltas, kas labi kontrastē ar tumši brūno ķermeņa augšpusi. Labi izteikta tumša acs svītra. Spārnu apakšdaļā tumši laukumi spārnu locītavās, arī tumši spārnu gali. Jaunajiem putniem muguras spalvas ir ar dzeltenīgām apmalēm.

Ligzdas tuvumā skaļš, svilpojošs “i-īīlp i-īīlp i-īīlp....”, uztraukuma sauciens – “jip-jip-jip-jip...”, kontaktsauciens – īss, skaļš svilpiens “pjep!”.

Zivjērglis ir gājputns, kas ligzdošanas vietās atgriežas pēdējās marta dienās, aprīlī un aizceļo septembrī, oktobrī. Dienas migrants. Lielā skaitā Latviju caurceļo šīs sugas Fenoskandijas populāciju putni. Ziemo galvenokārt tropiskajā Āfrikā.

Pārsvarā ligzdo purvos, purvu salās vai purvu malās. Pēdējos gados aizvien biežāk ligzdo izcirtumos atstātajos ekoloģiskajos kokos. Ligzdo arī bebrainēs, upju un ezeru krastos, ezeru salās un dažāda vecuma mežaudzēs ar atsevišķiem, par pārējo audzi garākiem kokiem. Ligzda var būt pat ļoti tālu no barošanās vietas.

Ligzdu parasti būvē par apkārtējo audzi garāku koku galotnēs kā cepuri – tā, lai no ligzdas būtu laba apkārtnes pārredzamība. Par ligzdas kokiem tiek izvēlētas galvenokārt priedes, retāk egles ar nolauztu galotni vai citas koku sugas. Bieži izvēlas arī nokaltušus kokus. Kopš 2021. gada Latvijā konstatēts ligzdojam arī augstsprieguma elektrolīnijas stabos. Ligzda ir samērā liels, lēzens krāvums, kas veidots no sausiem un līkiem zariem, caurmērā var sasniegt 1,6 m (lielumā) un līdz 1 m (augstumā). Ligzdas iedobums izklāts ar sausu zāli vai sfagniem. Ligzdu būvē un pielabo abi pāra putni visā ligzdošanas sezonā.

Dējumā 1–4 (parasti 3) baltganas vai dzeltenīgas olas, kas ir noklātas ar brūniem vai sarkanbrūniem raibumiem. Latvijā pirmā ola parasti tiek dēta aprīļa beigās, pārējās var sekot ar dažu dienu intervāliem. Perē abi vecāki, taču galvenokārt mātīte, turklāt naktī to dara tikai mātīte. Sāk perēt pēc pirmās olas izdēšanas, inkubācijas laiks – 35–37 dienas. Mazuļi izšķiļas ar 1–3 dienu intervālu. Mātīte sargā mazuļus, tēviņš pienes barību. Mazuļi lidspēju sasniedz 51–56 dienu vecumā. Nedēļu pēc lidspējas iegūšanas tie kļūs patstāvīgi, bet ligzdas tuvumā uzturas līdz pat migrācijai.

Pārtiek gandrīz tikai no zivīm, Latvijā visbiežāk no karpām, līņiem un sudrabkarūsām. Zivjērglis medī zivi, noskatot to lidojumā, un pēc neilgas plivināšanās uz vietas pikē ūdenī, dažkārt pat pilnībā ienirstot. Paceļoties no ūdens, vienmēr purinās. Zivi nes, satvertu nagos. Vidēji dienā apēd 0,5 kg zivju.

Viena no retajām plēšputnu sugām ar ļoti plašu izplatības areālu, kā ligzdotājs vai ziemotājs sastopams visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Areāls vērtēts kā 298 tūkstošu km² liels. Ziemeļu populācijas putni ir izteikti gājputni. Eiropā ligzdo maza daļa no sugas populācijas – 9600–13 600 pāri. Eiropa veido aptuveni 14 % no globālā areāla, tāpēc ļoti provizorisks globālās populācijas lieluma novērtējums ir 137 000–200 000 pieaugušu indivīdu. Pasaules populācija pieaug. Pieaug arī Eiropas populācija, atsevišķās valstīs (Lielbritānija, Vācija) novērojama strauja skaita palielināšanās. Lielākās populācijas ir Zviedrijā, Krievijā un Somijā. Globālā un Eiropas mērogā suga nav klasificēta kā apdraudēta.

Par pirmo ticamo skaita vērtējumu Latvijā jāuzskata 45–60 pāri 20. gs. 80. gadu sākumā. Pēdējais skaita vērtējums ir 2022.–2024. gadā – 230–240 pāri. Latvijā zivjērgļa ligzdošanas blīvums ir 3,6–3,7 pāri uz 1000 km². Ilgtermiņā populācija Latvijā pieaug, bet īstermiņā ir neskaidra.

Domājams, ka 20. gs. sākumā un vidū Latvijas zivjērgļa populācija bija sasniegusi viszemāko līmeni saistībā ar traucējumiem ligzdošanas vietās, ligzdu postīšanu, putnu nošaušanu, kā arī ar toksisku vielu uzkrāšanos organismā un negatīvu ietekmi uz reproduktīvajām spējām. Populācijas atkopšanās, līdzīgi kā citur Eiropā, ir notikusi 20. gs. 70.–90. gados. Latvijā skaita pieaugums ir saistīts galvenokārt ar sugas aizsardzības pasākumiem un piemērotu barošanās vietu (zivju dīķu) skaita palielināšanos.

Galvenie sugas apdraudējumi ligzdošanas vietās, migrācijas ceļā un ziemošanas vietās ir putnu nošaušana un sapīšanās zivju tīklos. Migrācijas laikā ir konstatēta arī putnu bojāeja sadursmēs ar vēja elektrostaciju turbīnu rotoriem un strāvu elektrības pārvades līnijās. Nozīmīgākie jauno putnu dabiskie ienaidnieki ligzdās ir meža cauna (Martes martes), vistu vanags (Accipiter gentilis), ūpis (Bubo bubo) un jūras ērglis (Haliaeetus albicilla).

Kā suga, kas pārtiek no zivīm, var nonākt konfliktsituācijās ar zivju dīķu uzturētājiem. Atsevišķās valstīs (Somijā) zivjērgļu fotografēšanas nodrošināšana zivju dīķos ir kā papildu ienākuma avots tūrisma industrijā.

Zivjērglis ir iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā (iekļautas sugas, kurām jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi).

Suga iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī “Noteikumu par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu” 2. pielikumā, kas nozīmē, ka sugas ligzdošanas vietu aizsardzības nodrošināšanai var veidot mikroliegumus.