1898. gadā dibinātā akciju sabiedrība “Salamandra” atradās Rīgā, Juglā, starp Rīgas–Pleskavas dzelzceļu un Juglas kanālu (mūsdienās Salamandras iela 1). 1903. gadā rūpnīcu iegādājās Lielbritānijas uzņēmums “Thomas Firth&Sons”. Rūpnīca galvenokārt strādāja, īstenojot Krievijas Impērijas militāro pasūtījumu. Uzņēmums beidza pastāvēt pēc tā evakuācijas uz Iekškrieviju 1915. gadā.

1898.–1903. gadā “Krievu sabiedrība instrumentu tērauda ražošanai rūpnīca “Salamandra”” (“Российское общество для производства инструментальной стали “Заводы Саламандра“; saīsināti – akciju sabiedrība “Salamandra”), 1903.–1915. gadā “Thomas Firth & Sons Salamander Works” (dažkārt lietots nosaukums “Thomas Firth & Sons bij. Salamandra”).

Akciju sabiedrība “Salamandra” tika dibināta 1898. gadā ar mērķi radīt lielāko instrumentu tērauda ražotni Krievijas Impērijā. Tās dibinātāji bija viens no lielākajiem Rīgas banķieriem un tirgotājiem Pauls Švarcs (Paul Schwarz), Vācijas pavalstnieki Johans Filzers (Johann Filser), kurš bija Štutgartes mašīnbūves uzņēmuma “Maschinenfabrik Gg. Kiefer GmpH” īpašnieks un Georgs Kīfers (Georg Kiefer), kurš bija vagonbūves rūpnīcas “Fēnikss” tehniskais direktors, kā arī latviešu būvuzņēmējs Krišjānis Ķergalvis.

Uzņēmuma sākuma kapitāls bija 2 miljoni rubļu (8000 akcijas ar 250 rubļu nominālvērtību). Akciju sabiedrība “Salamandra” no Rīgas pilsētas iegādājās 174 239 m² lielu zemes gabalu starp Juglas kanālu un Rīgas–Pleskavas dzelzceļa līniju. 1898.–1900. gadā rūpnīcas teritorijā notika plaši būvdarbi (kompleksa projektētājs arhitekts Karls Felsko, Carl Johann Felsko, būvniecību veica K. Ķergalvja būvuzņēmums). Vērienīgi darbi tika veikti arī Juglas kanāla dienvidu krasta nostiprināšanai un pārveidošanai rūpnīcas vajadzībām. Rūpnīcas teritorijā uzbūvēja vairākus darbnīcu korpusus, elektrisko staciju, ūdenstorni, noliktavas, dzīvojamās ēkas u. c.

Akciju sabiedrības “Salamandra” darbības uzsākšanu negatīvi ietekmēja ekonomiskā krīze Krievijas Impērijā, kas 1899. gadā nopietni skāra rūpniecības nozari. Pateicoties papildu akciju izlaišanai un Rīgas Diskonta bankas un baņķieru nama “Aleksandrs Švarcs un dēli” (“Alexander Schwartz Söhne”) Rīgā aizdevumiem, uzņēmumam izdevās turpināt darbību 1900. gadā, taču jau 1901. gadā, nonākot maksāšanas grūtībās, bija spiests apturēt darbību. 1903. gadā jūlijā uzņēmumu pārdeva vairāksolīšanā. To savā īpašumā ieguva Lielbritānijas metālapstrādes uzņēmums “Thomas Firth & Sons”, kas bija dibināts 1842. gadā Šefīldā. Tas ražoja lielgabalus, munīciju, instrumentus un citu produkciju. Pēc uzņēmuma īpašnieku maiņas uzņēmuma nosaukums tika mainīts uz “Thomas Firth & Sons Salamander Works”. Būvdarbi “Salamandras” teritorijā ar jaunu sparu atjaunojās jau 1904. gadā un sevišķi aktīvi bija 1906.–1907. gadā, – tika paplašināta administrācijas ēka, veikta ūdenstorņa paaugstināšana, uzbūvēts gāzes rezervuārs un jaunas fabrikas ēkas. 1905. gadā rūpnīcas strādnieku skaits bija pieaudzis līdz 2000, taču 1905. gada revolūcija un plašā streiku kustība apgrūtināja rūpnīcas darbību. Rūpnīca ražoja artilērijas munīciju Krievijas armijas vajadzībām, kura 1904.–1905. gadā karoja ar Japānu. Visticamāk, ka arī turpmāk rūpnīca īstenoja militāros pasūtījumus, kaut ne avotos, ne literatūrā faktiski nav atrodamas norādes par tās ražoto produkciju. Zināms, ka rūpnīca ražoja vīles, speciālo tēraudu, bet uzņēmuma struktūrā pastāvēja arī lādiņu nodaļa. 1913. gadā rūpnīcā strādāja 1132 strādnieki, gadā saražoto preču vērtība sasniedza 2 miljonus rubļu, ierindojot “Salamandru” Rīgas lielāko rūpniecības uzņēmumu vidū.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā rūpnīcu evakuēja uz Samaru Krievijā, kur uzņēmums pārtrauca savu darbību. Daļa no rūpnīcas iekārtām un speciālistiem tika izmantoti, lai 1916. gadā izveidotu Miasas instrumentu rūpnīcu (Миасский инструментальный завод). Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma rūpnīcas iekārtas netika reevakuētas uz Latviju. 20. gs. 20. gados rūpnīcas kompleksa ēkas Rīgā bija pamestas, teritorijā notika šaušanas mācības. 1932. gadā “Salamandras” kompleksu īpašumu vairāksolīšanā iegādājās Roberts Hiršs, pārceļot uz šo vietu savu uzņēmumu “Rīgas Audums”.

Mūsdienās par akciju sabiedrības “Salamandra” pastāvēšanu liecina rūpnīcas kompleksam līdzās esošā Salamandras iela, kā arī atsevišķas saglabājušās ēkas.

Pēc akciju sabiedrības “Salamandra” nonākšanas “Thomas Firth & Sons” rokās, par uzņēmuma ģenerālmenedžeri kļuva Frānsiss Kolins Mūrvuds (Francis Colin Moorwood), bet galveno ķīmiķi (vēlāk tehniskais direktors) – Harijs Brērlijs (Harry Brearley). 1905. gada revolūcijas laikā F. K. Mūrvuds un vairāki inženieri pameta Rīgu. Viņa vietā par ģenerālmenedžeri kļuva H. Brērlijs (1905–1907), kurš pēc darba Rīgā, kur bija ieguvis lielu praktisko pieredzi, turpināja pētniecības darbu Lielbritānijā un ieguva pasaules atpazīstamību kā nerūsējošā tērauda izgudrotājs.