Uzņēmuma attīstība Akciju sabiedrība “Fēnikss” tika dibināta 1895. gadā. To dibināja “Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas” akcionāru grupa – vācu un austriešu rūpnieki, kuri piesaistīja Rīgas un Pēterburgas banku kapitālu – kopumā 5 miljonus zelta rubļu. Uzņēmuma akcijas tika kotētas Pēterburgas biržā. Sabiedrība iegādājās plašu zemes gabalu pie Pēterburgas šosejas (mūsdienās Brīvības gatve 201) un uzsāka darbnīcu un citu ēku būvniecību (arhitekts Karls Felsko, Carl Johann Felsko, būvuzņēmēji – mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis un namdaru meistars Frīdrihs Hopfe, Friedrich Wilhelm Hopfe). Rūpnīca uzsāka ražošanu 1896. gadā. 1898. gadā “Fēniksā” bija nodarbināti 3200 strādnieku, tā saražoja produkciju vairāk nekā 7 miljonu rubļu vērtībā, taču kopumā strādāja ar zaudējumiem. 1899. gadā, pastiprinoties ekonomiskajai krīzei Krievijas Impērijā, “Fēniksa” akciju vērtība piedzīvoja strauju kritumu, un uzņēmums bankrotēja. Uzņēmuma pārvaldīšanai tika iecelta valsts administrācija un izveidota speciāla komisija, lai izvērtētu maksātnespējas apstākļus. 1899.–1902. gadā rūpniecības apgrozījums saruka līdz 3,65 miljoniem rubļu, bet strādnieku skaits – līdz 1400.
Pēc tēraudliešanas ceha pabeigšanas, kas ļāva paplašināt produkcijas sortimentu, un jaunu valsts pasūtījumu iegūšanas, 1902.–1905. gadā “Fēniksa” darbība pakāpeniski atjaunojās. 1905. gadā pēc parādsaistību nokārtošanas tika atcelta valsts ieceltā administrācija. Uzņēmums atsāka paplašināšanos, 1909. gadā rūpnīcas teritorijā bija uzceltas 179 dažādas ēkas un celtnes. “Fēnikss” ražoja dažāda tipa dzelzceļa vagonus, vagonu riteņus, tiltu dzelzs fermas, lauksaimniecības mašīnas, tērauda atlējumus u. c. Pirms Pirmā pasaules kara uzņēmumā strādāja aptuveni 3000 strādnieku.
1915. gada jūlijā rūpnīcu evakuēja uz Rževas un pēc tam uz Ribinskas pilsētu Krievijā. Dažādu iekārtu un mašīnu pārvietošanai tika izmantoti 400 preču vagonu. “Fēnikss” daļēji atsāka darbību Ribinskā, kur rūpnīcas vajadzībām bija uzceltas jaunas ēkas. 1916. gadā visus “Fēniksa” īpašumus pārņēma Petrogradas vagonbūves fabrikas sabiedrība (Товарищество Петроградского вагоностроительного завода). Tas bija viens no lielākajiem mašīnbūves uzņēmumiem Krievijā. 1918. gada 28. jūnijā to nacionalizēja padomju vara, vēlāk tas tika pārveidots par Ļeņingradas vagonbūves rūpnīcu (Ленинградский вагоностроительный завод). Rīgā palikušajās “Fēniksa” vagonu būvnodaļas telpās 1919. gadā sāka darboties Dzelzceļu virsvaldes darbnīcas.
Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma Latvija neveiksmīgi centās panākt “Fēniksa” reevakuāciju no Krievijas. Krievijā palika visas rūpnīcas iekārtas un arhīvs. Rīgā vairāki agrākie “Fēniksa” akcionāri un Petrogradas vagonbūves fabrikas sabiedrības biedri pieteica tiesības uz bijušās rūpnīcas ēkām, kuras bija daļēji cietušas karadarbībā. To atjaunošanai 1921. gadā tika saņemts Tirdzniecības un rūpniecības aizdevums 3 miljonu Latvijas rubļu apmērā.
1922. gada janvārī Petrogradas vagonbūves sabiedrības un akciju sabiedrības “Fēnikss” pārstāvji, kuriem bija izdevies piesaistīt Vācijas kapitālu, lēma par jauna uzņēmuma dibināšanu. Tā sākotnējais pamatkapitāls bija 1,3 miljoni latu, sadalīti 1000 akcijās. Par Petrogradas vagonbūves sabiedrībai formāli piederošajiem agrākajiem “Fēniksa” īpašumiem Krievijā un Latvijā tā saņēma 540 jaunā uzņēmuma akcijas. Otrs lielākais dalībnieks atjaunotajā akciju sabiedrībā “Fēnikss” bija Vagonu un mašīnu fabrikas akciju sabiedrība bij. Bušs (Waggon- und Maschinenfabrik Aktien-Gesellschaft vorm. Busch), kas ieguva 400 akcijas. 1846. gadā Saksijas pilsētā Baucenē dibinātais uzņēmums bija viens no pirmajiem un lielākajiem Vācijas vagonbūves uzņēmumiem. Pārējās 60 akcijas bija sadalītas starp Berlīnes un Leipcigas kredītiestādēm, kā arī vairākiem agrākajiem “Fēniksa” akcionāriem.
“Fēnikss” pārņēma īpašumus Vidzemes šosejā (mūsdienās Brīvības gatve) un Valču ielā (mūsdienās Starta iela) kopumā 406 061,5 kvadrātmetru platībā. Šajā teritorijā atradās 111 ēkas, no tām 26 vajadzēja kapitālo remontu. Šajā vietā atradās arī dzelzceļa tīkls 10,34 km garumā ar dažāda platuma sliežu ceļiem. Dzelzceļa virsvaldes darbnīcas darbību šajā teritorijā turpināja līdz 1923. gadam.
1922.–1926. gadā tika atjaunotas vai no jauna uzbūvētas tērauda, naglu, pakavu un mēbeļu atsperu darbnīcas. Trūkstot lieliem dzelzceļa vagonu pasūtījumiem, uzņēmums ievērojami paplašināja ražojumu sortimentu un to vairāk piemēroja vietējam Latvijas tirgum. Par akciju sabiedrības “Fēnikss” sekmīgo darbību liecināja fakts, ka 1925. gadā tika izlaista otrā akciju sērija ar 1000 akcijām 1,3 miljonu latu vērtībā. 1927./1928. saimniecības gadā uzņēmums sasniedza 2,38 miljonu latu apgrozījumu, gūstot 309 000 latu peļņu. “Fēniksā” tolaik strādāja 318 strādnieki.
Ļoti nozīmīgs pavērsiens “Fēniksa” attīstībā notika pēc Latvijas un Padomju Savienības tirdzniecības līguma noslēgšanas 1928. gadā. Padomju Savienība pasūtīja lielu skaitu dzelzceļa vagonu. Akciju sabiedrība “Fēnikss” strauji paaugstināja vagonu ražošanas apjomus, sasniedzot 35–40 vagonus mēnesī. Gada laikā uzņēmums saražoja 250 refrižeratoru vagonus.
1930./1931. saimniecības gadā “Fēniksa” apgrozījums sasniedza 16,73 miljonus latu (peļņa – 1,2 miljoni latu), 1931./1932. saimniecības gadā tika sasniegts lielākais apgrozījums uzņēmuma vēsturē – 17 miljoni latu (peļņa – 1 miljons latu).
Uzņēmuma sekmīgā darbība 1930. gadā ļāva “Fēniksam” emitēt atlikušās statūtos atļautās 2000 akcijas 2,6 miljonu latu vērtībā. Absolūti lielāko to daļu iegādājās Vācijas uzņēmumi un kredītiestādes. 1931. gadā, cenšoties monopolizēt vagonbūves nozari Baltijas valstīs, “Fēnikss” iegādājās Igaunijas vagonbūves fabrikas akciju sabiedrības “Dvigatel” (“Двигатель“) Tallinā akciju kontrolpaketi. Uzņēmums tika pārveidots akciju sabiedrībā “Eesti Dvigatel” (“Эстонский Двигатель“).
1928.–1932. gada lielie pasūtījumi ļāva veikt arī ievērojamus ieguldījumus “Fēniksa” ražošanas jaudu attīstībā. Uzņēmums gada laikā varēja saražot 2000 tonnas naglu, 400 tonnas pakavu naglu, 2 miljonus pakavu, 3600 tonnas tērauda atlējumu, 3000 tonnas citu metālu atlējumu, 100 tonnas mēbeļu atsperu, kā arī ļoti lielu daudzumu vagonu (līdz 180 preču vagonu mēnesī) un automobiļu virsbūvju. 20. gs. 30. gadu vidū “Fēniksa” kopējais ražošanas potenciāls tika lēsts 20,65 miljonu latu apmērā.
Noslēdzoties tirdzniecības līgumam, sekoja straujš “Fēniksa” apgrozījuma kritums – 1932./1933. saimniecības gadā – 4,91 miljons latu, bet 1933./1934. saimniecības gadā – tikai 1,11 miljoni latu. Strauji samazinājās arī strādnieku skaits no 1274 strādniekiem 1931. gadā līdz 413 strādniekiem 1936. gadā. Pasūtījumu trūkuma apstākļos uzņēmums izmantoja ražošanas potenciālu tikai 6–15 % apmērā.
Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ekonomiskās politikas ietvaros, kas bija vērsta uz valsts lomas palielināšanu, valsts pārņēma akciju sabiedrību “Fēnikss” un 1936. gada oktobrī lēma par tā likvidēšanu. Latvijas Kredītbanka vienojās ar uzņēmuma akcionāriem par akciju iegūšanu. Pārņemšana tika pamatota ar bažām par iespējamu uzņēmuma izmantošanu spekulatīvos nolūkos (“Fēniksa” Vācijas akcionāri bija nonākuši maksāšanas grūtībās).
1938. gadā uz akciju sabiedrības “Fēnikss” bāzes tika izveidots mašīnbūves uzņēmums – rūpniecības akciju sabiedrība “Vairogs”. Mūsdienās agrākās rūpnīcas “Fēnikss” teritorijā atrodas tirdzniecības centrs “Teika Plaza”, mašīnbūves uzņēmums “Railway Motion Systems” un citi uzņēmumi.
