Apodziņš ir ļoti maza pūcīte. Izplatības areāls sniedzas no Francijas līdz Āzijas austrumiem, galvenokārt boreālajā zonā. Nometnieks, bet ārpus ligzdošanas sezonas klejo. Latvijā ligzdo 2795–9736 pāru. Apdzīvo vecus mežus, kuros sastopamas egles. Pārtiek galvenokārt no strupastēm un maziem putniem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Strix passerina, taču mūsdienās apodziņa zinātniskais nosaukums ir Glaucidium passerinum. Ģints nosaukums Glaucidium atvasināts no grieķu valodas vārda γλαυκίδιον, glaukidion ‘pūcīte’. Savukārt sugas apzīmētājs ir balstīts uz latīņu valodas vārdu passerinus ‘zvirbuļveidīgs’.

Apodziņam ir izdalītas divas pasugas. Nominālpasuga Glaucidium passerinum passerinum sastopama no Eiropas līdz Sibīrijai, Sahalīnai un Ķīnas ziemeļaustrumu daļai. Glaucidium passerinum orientale sastopama no Sibīrijas centrālās un austrumu daļas līdz Mandžūrijai. Latvijā sastopama pasuga G. p. passerinum.

Ķermeņa garums 15–19 cm, svars 47–83 g. Ļoti maza pūcīte, apmēram mājas strazda lielumā. Sejas plīvurs neizteikts, bet izceļas īsas, šauras, baltas uzacs svītras. Acis dzeltenas. Mugurpuse pelēkbrūna ar baltiem punktiem. Krūtis brūnas. Vēderpuse bālgana ar brūnām, garenām svītriņām.

Visbiežāk dzirdamā balss ir teritoriālais sauciens – regulāri atkārtots svilpiens, kas atgādina svilpja balsi. Dzirdams galvenokārt no rīta un vakarā.

Nometnieks, taču ārpus ligzdošanas sezonas klejo, it īpaši mātītes un jaunie putni.

Ligzdošanas iecirknim optimāls novietojums ir ainavā, kurā ir sastopams pēc iespējas vairāk vecu mežaudžu, tam nozīmīgākās ir vecas jauktu koku un skujkoku mežaudzes. Mežaudzēm, kas veido ligzdošanas teritoriju, ir jābūt slēgtām – ēnainām, tādām, kas piedāvā slēptuves un kuru iekšienē ir dažādi mikrobiotopi, kuros iespējama barošanās. Nozīmīgākā koku suga ir egle, kas veido nepieciešamo mežaudzes slēgumu un pašizrobošanās dinamiku, turklāt ir populārs ligzdu koks Eiropā. Latvijā biežākais zināmo ligzdu koks ir apse. Teritorijas ietvaros nozīmīgs ir lielāks ar kokiem klātās platības īpatsvars un pēc iespējas mazāk plašu pārrāvumu mežos, tomēr atsevišķi nelieli atvērumi ir labvēlīgi.

Nozīmīgākie barības objekti Latvijā ir strupastes un mazi putni, bet medī arī peles, ciršļus un citus dzīvniekus. Līdzīgs barības sastāvs ir arī citur izplatības areālā.

Ligzdo koku dobumos un arī piemērotos būros. Latvijā ligzdošanai visbiežāk tiek izmantoti dižraibā dzeņa (Dendrocopos major) kaltie dobumi. Ligzdas koka izvēle, visticamāk, skaidrojama ar to, kam priekšroku dod dzeņveidīgie putni. Latvijā ligzdas atrastas galvenokārt apsēs. Nekādu ligzdas materiālu dobumā nenes, tomēr biežāk nekā citas pūces mēdz to tīrīt no barības atliekām un cita mazuļu radītā materiāla.

Olas ir baltas, to izmērs vidēji ir 28,8x22,8 mm. Dējumā ir 4–6, reizēm – 3–7 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, perēšanas ilgums – 28 dienas.

Mazuļi ir ligzdguļi. Kamēr tie ir mazi, mātīte tos baro ar tēviņa pienesto barību, bet vēlāk barību mazuļiem gādā abi pāra putni. Ligzdu mazuļi atstāj 29–32 dienu vecumā.

Izplatības areāls sniedzas no Francijas līdz Āzijas austrumiem, galvenokārt boreālajā zonā. Pasaules populācija ir stabila.

Kopš 20. gs. 80. gadiem reģistrētā izplatība Eiropā kopumā palielinājusies, īpaši centrālajā daļā, taču Skandināvijā tā samazinājusies. Gan izplatības pieaugums kopumā, gan tās samazinājums Skandināvijā var būt skaidrojams ne tikai ar reālām populācijas pārmaiņām, bet arī ar atšķirīgiem centieniem sugas konstatēšanā. Eiropas populācija ir stabila.

Latvijā 20. gs. sākumā apodziņš uzskatīts par reti sastopamu nometnieku sugu gan Kurzemē, gan Vidzemē. Tomēr ticami, ka gan toreiz, gan turpmākajās desmitgadēs apodziņa sastopamība ir nepietiekami novērtēta, jo bijis nepareizs priekšstats par sugas diennakts aktivitāti, uzskatot apodziņu par naktsputnu. Arī 20. gs. 90. gadu sākuma vērtējums, ka Latvijā ligzdo 500–1200 apodziņu pāru, visticamāk, ir pārāk mazs.

Kopš 2002. gadā Varis Liepa novēroja un 2003. gadā pūču pētnieku saietā dalījās ar kolēģiem par apodziņa aktivitātes saistību ar diennakts gaišo laiku un balss ieraksta atdarināšanas iespējām, ievērojami pieaudzis sugas sastapšanas gadījumu skaits, un tikai pēc tam bijis iespējams objektīvi novērtēt populācijas pārmaiņas.

Laikā no 2004. līdz 2024. gadam apodziņa populācija Latvijā ir samazinājusies, bet īstermiņā – 2013.–2024. gadā – populācijas tendence ir neskaidra. 2024. gadā Latvijā ligzdoja 2795–9736 apodziņu pāru.

Ņemot vērā iepriekš minētās pārmaiņas zināšanās par apodziņa konstatēšanu un arī atšķirīgu piepūli sugas konstatēšanā, ir grūti objektīvi novērtēt šīs sugas izplatības pārmaiņas. Kopumā suga sastopama visā Latvijā, taču ir apgabali, kas ir īpaši nozīmīgi, tostarp Ķemeru Nacionālais parks un Gaujas ieleja Gaujas Nacionālajā parkā.

Ne pasaulē, ne Eiropā suga nav apdraudēta, taču Latvijā populācijas lejupslīdes dēļ tā atzīta par apdraudētu.

Par nozīmīgāko draudu sugai Latvijā uzskatāma mežsaimnieciskā darbība, kas ne tikai iznīcina dzīvotnes, bet arī rada traucējumu un, veikta ligzdošanas laikā, noved pie ligzdu izpostīšanas. Ligzdošanas sekmes negatīvi var ietekmēt grauzēju populāciju ciklu izzušana, populācijām saglabājoties zemā līmenī. Traucējumu rada arī putnu provocēšana fotografēšanai un citiem mērķiem. Neliels skaits iet bojā, nositoties pret ēku stikliem. Prognozēta arī sugas izplatības samazināšanās Latvijā 21. gs. klimata pārmaiņu ietekmē, taču līdz šim reģistrētās izplatības pārmaiņas Eiropā vēl neliecina, ka klimata pārmaiņām būtu noteicošā loma.

2026. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība apodziņu izvēlējās par “Gada putnu”, lai pievērstu tam uzmanību kā “lietussarga” sugai vecu mežu aizsardzībai.

Apodziņš iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā un CITES (Convention on International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora) konvencijas II pielikumā.

Latvijā apodziņš iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un arī to sugu sarakstā, kuru ligzdošanas vietās veidojami mikroliegumi.