Jašubovas apmetne periodiski izmantota no neolīta (5400.–1800. gads p. m. ē.) līdz dzelzs laikmetam (500. gads p. m. ē.–1200. gads).

Apmetne bija ierīkota Lubāna ezera dienvidaustrumu daļā, Maltas lejteces kreisajā krastā, apmēram 1,5 km lejpus vecupes. Jašubovas apmetne aizņēma apmēram 5500 m² lielu teritoriju Lubāna mitrāja nomalē. Tās teritorija iezīmējās kā reljefa pacēlums, kas krasi izcēlās uz klānu fona.

Apmetnes stratigrāfiskā uzbūve ataino pakāpenisku nogulumu slāņu secību apmetnes teritorijā no virszemes līdz pamatzemes slānim. Augšējo daļu veidoja velēnas kārta 0,0–0,1 m biezumā. Zem tās atsedzās tumši brūns smilšmāls (0,1–0,4 m), kam sekoja gaiši brūns smilšmāls (0,4–0,6 m). Apakšējie slāņi sastāvēja no dzeltenīgas smilts (0,6–0,7 m) un sarkanīga māla (0,7–0,8 m). Savukārt kultūrslāņa biezums smilšmālā nepārsniedza 0,3–0,38 m.

Arheoloģisko izpēti veikusi un apdzīvotības liecības fiksējusi arheoloģe Ilze Biruta Loze, kura Jašubovas apmetni atklāja 1963. gada 18. septembrī, veicot Maltas upes kreisā krasta apzināšanu. Tajā pašā gadā tika veikti pirmie zondējumu darbi. Pārbaudes arheoloģiskie izrakumi veikti no 1968. gada 15. līdz 18. jūlijam.

Arheoloģisko izrakumu laikā I. B. Lozes vadībā izpētīja 100 m² lielu teritoriju. Izrakumu laukums tika ierīkots blakus Maltas vecupei. Līdz ar to tika izpētīti aptuveni 1,8 % no kopējās teritorijas. Arheoloģiskā izpēte veikta ierobežotā apjomā, tādēļ iegūtie dati atspoguļo tikai nelielu daļu no apmetnes kopēja rakstura. Tomēr pat nelielā izpētes platībā iegūtie dati sniedza nozīmīgu informāciju ne tikai par apmetnes stratigrāfiju un hronoloģiju, bet arī par tās iedzīvotāju saimniecību un dzīvesveidu.

Arheoloģisko izrakumu laikā Jašubovas apmetnē iegūtas 17 senlietas un 103 keramikas lauskas. I. B. Loze arheoloģisko izpēti bija plānojusi veikt nākamajā gadā, bet, ņemot vērā ierobežotos resursus un laiku, tika nolemts visus spēkus novirzīt uz jau uzsāktajiem darbiem Zvejsalu apmetnē.

Apmetnes kultūrslāņa augšpusē konstatētas agrākās apdzīvotības liecības. Iegūtas gludās un švīkātās keramikas lauskas. Savukārt zem šī slāņa atsedzās ķemmes-bedrīšu keramikas lauskas. Neolīta periodā cilvēki sāka izmantot mālu, lai no tā izgatavotu traukus. Pilnībā saglabājušies trauki arheoloģiskajos izrakumos tiek iegūti reti, un visbiežāk atrodamas ir trauku detaļas – keramikas lauskas. Šie keramikas fragmenti ir vieni no būtiskākajiem un izplatītākajiem arheoloģiskajiem atradumiem, kas ļauj izpētīt tā laika dzīvesveidu. Māla trauki bieži tika veidoti, izmantojot dažādus materiālus, lai uzlabotu trauku izturību un funkcionalitāti. Trauki kalpoja ne tikai pārtikas un ūdens uzglabāšanai, kā arī pārnēsāšanai, bet varēja būt svarīga sastāvdaļa reliģiskos rituālos.

Arheoloģiskās izpētes laikā iegūtas septiņas krama nažveida plāksnītes, viens krama nazis, trīs krama rīku sagataves, trīs krama kasīkļi, no kuriem viens bija dedzis, viens slānekļa kalta fragments un krama šķemba ar retušu. Šie atradumi liecina par krama apstrādes tehnoloģijām un iedzīvotāju prasmi izgatavot dažādus darbarīkus, kas bija būtiski gan medībām, gan ikdienas saimnieciskajām darbībām. Krams tika izmantots, jo tas bija īpaši piemērots nažu un šķēpu asmeņu izgatavošanai. Krama nažveida plāksnītes un krama rīku sagataves liecina par to, ka cilvēki paši uz vietas izgatavoja darbarīkus un pielāgoja tos savām vajadzībām. Atrastie krama darbarīki ne tikai palīdz rekonstruēt senos ikdienas procesus, bet arī norāda uz neolīta sabiedrības spējām pielāgoties apstākļiem un veidot instrumentus, kas bija vitāli svarīgi viņu ikdienas dzīvei.

Jašubovas apmetnē iegūtais arheoloģiskais materiāls galvenokārt pieder ķemmes-bedrīšu keramikas kultūrai, kas Latvijas teritorijā parādās vidējā neolītā (4100.–2900. gads p. m. sē.). Šī kultūra pārstāv ļoti atšķirīgas māla trauku izgatavošanas tradīcijas, kuru saknes meklējamas mūsdienu Somijas un Karēlijas teritorijā.

Apmetnē netika konstatētas intensīvas apdzīvotības pēdas, kā arī mītņu vietas, tāpat pārsvarā iegūta maza izmēra ķemmes-keramikas fragmenti, kas liecina par to, ka šī vieta nevarēja būt ilgstoši apdzīvota. Jašubovas apmetne drīzāk kalpojusi kā īslaicīga mītne, kas tika izmantota noteiktos laika posmos. Vidējā neolītā Jašubovas apmetne iespējams bijusi sezonāla apmešanās vieta, kuras iedzīvotāji saistīti ar migrējošu vai pusnomadu dzīvesveidu, kas šajā vietā apmetās uz laiku. Šeit cilvēki, iespējams, ieradās konkrētos gadalaikos, piemēram, pavasarī vai vasarā, lai izmantotu Lubāna ezera vietējos resursus.

Jašubovas apmetni turpināja izmantot arī bronzas laikmetā (1800.–500. gads p. m. ē.), kā arī senākajā (500. gads p. m. ē.–1. gads p. m. ē.) un agrajā (1.–400. gads), dzelzs laikmetā, kur tās loma arī, visticamāk, bija vairāk saistīta ar sezonālām darbībām.

Šāda apmetņu izmantošanas prakse, kad vieta netiek izmantota kā pastāvīga dzīvesvieta, bet gan kā pagaidu uzturēšanās vieta noteiktā laika periodā, ir raksturīga sabiedrībām, kuru pārvietošanās bija saistīta ar konkrētu dabas resursu pieejamību, klimatiskajiem apstākļiem un saimnieciskajām aktivitātēm, piemēram, medībām, zveju vai tirdzniecību. Lubāna ezera apkārtnes neolīta apmetnēs konstatēti dzintara izstrādājumi, kas norāda uz plašu dzintara izmantošanu un nozīmi šajā apvidū. Tajā paša laikā Jašubovas apmetnē dzintara izstrādājumi vai to sagataves netika konstatētas, kas liecina par atšķirīgu apmetnes funkciju vai tās vietu reģionā.

Jašubovas apmetne nav valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis, jo padomju okupācijas laikā tās teritorijā izbūvēja Ļodānu zivju dīķus. Celtniecības darbi šajā teritorijā tika veikti Lubāna baseina nosusināšanas un kompleksās izmantošanas sistēmas projekta ietvaros, kura galvenais mērķis bija novērst ezera apkārtnes pārplūšanu un īstenot mērķtiecīgu dabas resursu izmantošanu un teritorijas saimniecisko pārveidi. Jašubovas apmetne ir viena no Lubāna ezera apkārtnes apmetnēm, kas mūsdienās atrodas zem ūdens.