“Mīlas uzvara” ir trīs cēlienu balets, kurā klasiskā baleta tradīcijas organiski savienotas ar latviešu tautas dejas elementiem un nacionālās kultūras simboliku. Darbs izceļas ar centieniem radīt latvisku baleta valodu, kurā akadēmiskā dejas tehnika papildināta ar stilizētiem tautas deju motīviem, raksturīgām kustību struktūrām un etnogrāfiskiem tēliem. Tā pirmizrāde notika 1935. gada 9. maijā Latvijas Nacionālajā operā (kopš 2015. gada – Latvijas Nacionālā opera un balets). Šis iestudējums tiek uzskatīts par nozīmīgu pagrieziena punktu latviešu profesionālā baleta un nacionālās skatuves mākslas attīstībā.

Sižets vēsta par romantisku un teiksmainu mīlestības stāstu, kurā jaunava Aina burvestības rezultātā tiek pārvērsta par rozi, bet viņas līgavainis Sauldots dodas viņu glābt. Jāņu vakara gatavošanās laikā Ainas pamāte Malda, kura arī nav vienaldzīga pret Sauldotu, greizsirdības vadīta ar raganas palīdzību nobur Ainu, uzdāvinot viņai apburtu vainagu. Uzliekot vainagu, Aina pazūd un pārtop par teiksmainu ziedu.

Sauldots dodas uz burvju dārzu, kur sastop pārvērsto Ainu un, pārvarot Tumsoņas spēkus, viņu atbrīvo no lāsta. Atgriežoties pilī, atklājas Maldas vaina, un viņa tiek sodīta un padzīta. Aina un Sauldots tiek svētīti laulībā, simboliski saraujot burvestības varu. Stāsts noslēdzas ar kopīgu prieku un dejām, apliecinot mīlestības uzvaru pār ļaunumu.

Komponists J. Mediņš baleta “Mīlas uzvara” muzikālo partitūru veidojis ciešā sasaistē starp muzikālo attīstību un horeogrāfisko darbību. Muzikālā dramaturģija balstīta motīvu principā, kur atsevišķi tematiskie materiāli saistīti ar konkrētiem tēliem vai idejām.

Mīlestības tēmai raksturīga liriska, kantilēnai tuva melodika un plūstošs frāzējums. Tā atkārtojas dažādos baleta posmos, katru reizi iegūstot jaunas harmoniskas un orķestrālas nianses, kas atspoguļo sižeta attīstību.

Konflikta un burvestības epizodēs komponists izmanto kontrastējošu muzikālo materiālu – disonējošākas harmonijas, ritmisku saspīlējumu un tumšāku orķestrālo krāsu. Šīs epizodes bieži pavada arī dinamiskas un tehniski sarežģītākas deju kombinācijas.

Tautas deju ainās muzikālā valoda balstīta stilizētās folkloras intonācijās. Tās nav tieši citētas melodijas, bet gan radoši pārveidoti ritmiskie un melodiskie modeļi, kas rada nacionāli atpazīstamu skanējumu. Šeit īpaši nozīmīga ir ritma funkcija, kas nosaka horeogrāfisko struktūru un kustību raksturu.

Otrajā cēlienā muzikālā dramaturģija kļūst fragmentārāka un krāsaināka, atspoguļojot fantāzijas pasaules daudzveidību. Katrs divertismenta numurs veidots kā atsevišķs muzikāls raksturojums, tomēr kopumā tie pakārtoti vienotai dramaturģiskai līnijai.

Finālā komponists atgriežas pie galvenajiem tematiskajiem materiāliem, tos apvienojot kulminējošā skanējumā. Šāda tematiskā sintēze pastiprina ideju par harmonijas atjaunošanu un mīlestības uzvaru.

Baletmeistara O. Lēmaņa “Mīlas uzvaras” horeogrāfiskā uzbūve balstās klasiskā divertismenta principā, taču O. Lēmanis to paplašina ar dramaturģiski motivētām deju ainām, kas pilda ne tikai dekoratīvu, bet arī naratīvu funkciju.

Pirmajā cēlienā dominē ansambļa dejas, kas stilizē latviešu tautas deju struktūras – aplī veidoti zīmējumi, pāru maiņas, ritmiski akcentēti soļu raksti. Šeit horeogrāfija veido sociālās telpas modeli: kopiena, tradīcija un kolektīvā identitāte kļūst par fonu individuālajam sižetam. Raksturīgi, ka kustību materiāls nav etnogrāfiski precīzs citāts, bet gan akadēmiski transformēta tautas dejas leksika.

Otrajā cēlienā horeogrāfiskā valoda būtiski mainās. Tajā parādās klasiskā baleta tehnika ar izteikti vertikālu kustību, arabesku līnijām un plastiski pagarinātiem roku žestiem. Šīs pārmaiņas iezīmē pāreju no reālās pasaules uz simbolisko un fantāzijas telpu. Divertismenta epizodes šeit iegūst alegorisku nozīmi – katrs deju numurs reprezentē noteiktu spēku vai stāvokli.

Trešajā cēlienā horeogrāfija sintezē iepriekšējos elementus: klasiskā tehnika saplūst ar tautas dejas intonācijām, radot stilistisku vienotību, kas atbilst dramaturģiskajam atrisinājumam. Fināla dejas raksturo simetriski zīmējumi un harmoniska grupu kustība, kas simbolizē līdzsvara atjaunošanu.

Nozīmīga loma iestudējumā bija arī vizuālajam risinājumam. Scenogrāfa Ludolfa Liberta veidotā skatuves telpa un kostīmi palīdzēja radīt stilizētu, estētiski vienotu latviskās vides tēlu, kurā apvienoti dekoratīvi un simboliski elementi.

Baletā izmantots Voldemāra Komisāra baleta librets. Tas sākotnēji bija paredzēts trīs cēlienu baletam, kurš pēc viņa pāragrās aiziešanas mūžībā netika realizēts.

Baleta literārais pamats radīts libreta formā. Gatavojot baletu trīs lielās kastēs – skatuves maketos – tika izveidoti trīs baleta cēlieni, dekorācijas veidotas no papīra, bet dejotāju figūriņas – no stieplēm un krāsainas dzijas.

1931. gada 22. oktobrī libreta autors V. Komisārs aizgāja mūžībā, un, baidoties no tuberkulozes, ar kuru mākslinieks slimoja, saglabāt materiālu vairs nebija iespējams. Vienīgais, kas palika pāri, bija librets. Lai arī V. Komisāra iecere tā arī netika īstenota, šis librets vēlāk kļuva par pamatu pirmajam latviešu nacionālajam baletam – “Mīlas uzvarai” –, kurš pēc komponista J. Mediņa iniciatīvas tika nosaukts par izrādi.

Scenogrāfiju un kostīmus radīja L. Liberts, bet horeogrāfiju – O. Lēmanis. Šī sadarbība ļāva radīt stilistiski vienotu un konceptuāli nozīmīgu skatuves mākslas darbu, kurā viens elements harmoniski papildināja otru.

1935. gadā “Mīlas uzvara” tika izrādīta uz Stokholmas Karaliskās operas (Kungliga Operan) skatuves, iezīmējot pirmo lielo latviešu baleta trupas viesizrādi Zviedrijā. Panākums bija tik ievērojams, ka komponists J. Mediņš saņēma Zviedrijas Gustava Vāsas ordeni komandiera pakāpē, O. Lēmanis – ordeņa I šķiru, bet galvenās lomas tēlotāja Helēna Tangijeva-Birzniece – Literatūras un mākslas zelta medaļu. Šie apbalvojumi simbolizēja ne tikai individuālu atzinību, bet arī latviešu baleta pirmo nozīmīgo starptautisko atzinību.

Balets Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī izrādīts arī 1970. gadā. Irēnas Strodes horeogrāfija un iestudējums, diriģents Jānis Hunhens, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Edgars Vārdaunis. Pirmizrāde: 02.01.1970.

“Mīlas uzvaras” īpašā vērtība slēpjas stilistiskajā sintēzē – tajā savienojas klasiskā baleta tradīcija, romantisma estētika un latviešu tautas kultūras elementi. Šī sintēze nav mehāniska, bet gan mērķtiecīgi veidota, cenšoties radīt jaunu, lokāli pamatotu baleta valodu.

Horeogrāfijā un mūzikā vērojama līdzīga pieeja: akadēmiskā forma kalpo par pamatu, uz kura tiek integrēti nacionālie elementi. Rezultātā rodas darbs, kas vienlaikus pieder Eiropas baleta tradīcijai un atklāj latviskās kultūras specifiku. Šis balets tādējādi uzskatāms ne tikai par pirmo latviešu oriģinālbaletu, bet arī par konceptuālu mēģinājumu definēt nacionālā baleta identitāti.

Balets tapis laikā, kad Latvijas kultūras vidē īpaši aktuāli bija nacionālās identitātes un profesionālās mākslas valodas meklējumi. 20. gs. 30. gados skatuves mākslā arvien izteiktāk tika uzsvērta nepieciešamība veidot darbus ar lokālu tematiku un nacionālu raksturu.

“Mīlas uzvara” kļuva par pirmo konsekvento mēģinājumu baleta žanrā īstenot šo ieceri. Līdz tam Latvijas baleta repertuārā dominēja Rietumeiropas klasika, bet šis iestudējums iezīmēja pāreju uz oriģināldarbu radīšanu. Tas ne tikai paplašināja repertuāru, bet arī nostiprināja baletu kā nozīmīgu nacionālās kultūras sastāvdaļu.

“Mīlas uzvara” ieņem būtisku vietu Latvijas baleta vēsturē kā pirmais oriģinālbalets ar izteikti nacionālu ievirzi. Tas apliecināja, ka baleta žanrā iespējams radīt darbus, kas balstīti vietējā kultūrā un vienlaikus atbilst profesionālās skatuves mākslas prasībām.

Balets ietekmēja turpmāko latviešu horeogrāfijas attīstību, rosinot interesi par nacionālā stila veidošanu un veicinot jaunu oriģināldarbu rašanos. Tas saglabā nozīmi arī mūsdienās kā agrīns un būtisks piemērs latviešu baleta identitātes veidošanās procesā.