Arvīds Vilde bija ievērojams pētnieks, kuram bija darbi par zemkopības mehāniku, cukurbiešu audzēšanas mehanizāciju un augsnes apstrādes tehnoloģiju un mašīnu pilnveidošanu, piemērojot tās lieljaudas ātrgaitas tehnikai. 

A. Vildes tēvs Arnolds Nikolajs Vilde un māte Alīse Berta Vilde (dzimusi Bērtule) bija lauksaimnieki. Arvīds Vilde 1954. gadā apprecējās ar Veltu Vildi (dzimusi Krastiņa), ģimenē 4 bērni. V. Vilde bija ilggadēja Latvijas Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūta (mūsdienās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Inženierzinātņu un informācijas tehnoloģiju fakultātes Ulbrokas zinātnes centrs) zinātniskā sekretāre.

A. Vilde mācījās Tunkūnu 1. pakāpes pamatskolā (1936–1940), Panemunes 6 klašu pamatskolā (1941–1944), Bauskas vidusskolā (1944–1948), Rīgas 8. Raiņa strādnieku jaunatnes vidusskolā (1948–1949), Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA, tagad LBTU) Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē (LMF; 1949–1954), kvalifikācija – inženieris mehāniķis.

1965. gadā Jelgavā LLA aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju “Pētījumi par cukurbiešu novācamo mašīnu biešu cēlāju darbu, vilces pretestību un racionālu izveidojumu”, 1986. gadā Minskā (Baltkrievijas PSR) aizstāvēja tehnisko zinātņu doktora disertāciju “Augsnes apstrādes tehnoloģiju un tehnisko līdzekļu pamatojums Baltijas apstākļiem”, iegūstot tehnisko zinātņu doktora grādu, kas 1992. gadā nostrificēts par habilitēta inženierzinātņu doktora grādu (Dr. habil. sc. ing.).

A. Vilde strādāja par slīpētāju velosipēdu rūpnīcā “Sarkanā zvaigzne” (1948–1949), studēja LLA (1949–1954), pēc tam strādāja par lopkopības fermu mehanizācijas inženieri Madonas Mašīnu traktoru stacijā (MTS; 1954–1955), par galveno inženieri (1955–1960) Jelgavas MTS, Remontu tehniskajā stacijā (RTS) un Meliorācijas mašīnu stacijā (MMS). 1960. gadā pārnāca darbā uz Latvijas Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtu par Laukkopības mehanizācijas nodaļas vadītāju, šajā iestādē dažādos amatos (laboratorijas vadītājs, vēlāk projektu vadītājs, vadošais pētnieks) nostrādāja 52 gadus (1960–2012). Līdztekus pamatdarbam bija lektors LLA Mežtehnikas fakultātē (1958–1960), Rīgas Politehniskā institūta (RPI, mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte) Elektroenerģētikas fakultātē (1970–1988), profesora vietas izpildītājs Agrorūpnieciskā kompleksa vadīšanas skolā pie LLA (1986–1990).

1960.–1970. gada zinātniskās tēmas “Racionālas tehnoloģijas un mašīnu sistēmas izstrāde cukurbiešu audzēšanai Latvijas apstākļos” ietvaros tika pētītas biešu sēklu precīzās izsējas iespējas un metodes, ieviestas 12 rindu sējmašīnas un kultivatori četru vai sešu rindu mašīnu vietā. Cukurbiešu novākšanā tika pārbaudītas un ieviestas Čehoslovākijā ražotas 2–3 rindu lapu un sakņu novākšanas mašīnas, kas deva iespēju pilnīgi mehanizēt cukurbiešu novākšanu Latvijas PSR un arī Lietuvas PSR. Kopumā 1960.–1970. gadā veiktie pētījumi un ieviestās izstrādnes ļāva kompleksi mehanizēt cukurbiešu ražošanu (izņemot biešu retināšanu un ravēšanu, kur vēl palika roku darbs) un samazināt kopējo darba izlietojumu 3–4 reizes un ražošanas izmaksas 1,5–2 reizes. Cukurbiešu audzēšana kļuva ekonomiski izdevīga lauksaimniecības nozare.

Laika posmā no 1971. līdz 1989. gadam pētījumi tika daļēji turpināti, tika pamatota un pierādīta 6 rindu pašgājēju biešu novācamo mašīnu izmantošanas lietderība un efektivitāte. Tika pierādīta iespēja izmantot traktorus ar lokāmu rāmi sējā un rindstarpu apstrādē ar uzkarināmiem triju sekciju 36 rindu agregātiem. Tie sekmīgi ilgus gadus kalpoja Bauskas rajona kolhozā “Uzvara”. Šāda platuma (36 rindu) agregāti bija vienīgie Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), kā arī Eiropā un pasaulē. Tomēr šajā periodā saglabājās vēl samērā liels roku darba procents cukurbiešu retināšanā.

Jauns posms cukurbiešu audzēšanas mehanizācijas problēmu risināšanā pēc līguma ar Lauksaimniecības ministriju sākās no 1990. gada, kad saistībā ar valstī radušos cukura deficītu tika meklētas iespējas tā novēršanai ar pašražotu biešu cukuru. Noskaidrots, ka, izmantojot viendīgsta sēklas ar augstu dīgtspēju un atbilstošas precīzās izsējas sējmašīnas, iespējams pielietot sēklu izsēju galējos atstatumos (16–18 cm) un tādējādi iztikt bez biešu retināšanas un, izmantojot efektīvus herbicīdus, arī bez sējumu ravēšanas un rindstarpu apstrādes. 1995. gadā A. Vildes vadībā speciālistu grupa (Pēteris Briedis, Jānis Laže, Vitolds Tūls u. c.) izstrādāja cukurbiešu ražošanas attīstības koncepciju, lai Latviju pilnīgi nodrošinātu ar pašražotu cukuru. Šī koncepcija veiksmīgi tika īstenota. 1998. gadā ieguva 68 000 tonnu biešu cukura, kas bija visaugstākais sasniegums, salīdzinot ar pirmskara un pēckara gadu ražošanas apjomiem. Cukurbiešu ražošanas tehnoloģija un mehanizācijas līmenis atbilda Rietumeiropas valstīs sasniegtajam, bet ražošanas izmaksas saistībā ar zemāku strādājošo atalgojumu bija mazākas.

1999. gadā tika slēgta Jēkabpils cukurfabrika. Saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) īstenoto cukura reformu 2007. gadā cukura ražošanu beidza Liepājas un Jelgavas cukurfabrikas, un, neskatoties uz zinātnieku (A. Vilde, Arturs Boruks u. c.) un zemnieku iebildumiem, cukurbiešu audzēšana pārstrādei tika pārtraukta.

Pētījumi zemkopības mehānikā un augsnes apstrādes mehanizācijā no 1971. gada risināti patstāvīgu tēmu ietvaros. Pētījumi galvenokārt virzīti uz augsnes apstrādes kvalitātes paaugstināšanu, energoietilpības un līdzekļu patēriņa samazināšanu. Pamatoti arklu konstruktīvie risinājumi un parametri. Pierādīts, ka arklu korpusi ar lēzenu skrūvveida vērstuvi nodrošina kvalitatīvu uzaršanu ar mazāku enerģijas patēriņu, īpaši strādājot palielinātā ātrumā. Korpusa tvēriena palielināšana no 30 cm uz 50 cm samazina aršanas energoietilpību par 14–25 %.

Pamatots mašīnu un to darbīgo daļu izveidojums augsnes pirmssējas kultivēšanai. Noskaidrots, ka zari ar sašaurinošos cēlējvirsmu (S veida atsperzari) kvalitatīvi irdina augsni ar par 15–30 % mazāku enerģijas patēriņu nekā zari ar vienāda platuma cēlējvirsmu.

Pamatoti galvenie virzieni tehnoloģisko operāciju apvienošanai augsnes apstrādē, kas ļauj veidot kombinētās mašīnas. Šādas mašīnas, apvienojot augsnes pamata un pirmssējas apstrādes tehnoloģiskos procesus, saīsina darbu izpildes termiņus un par 14–30 % samazina degvielas, darba un līdzekļu izlietojumu augsnes sagatavošanai.

Izstrādāti plattvēriena agregātu veidošanas pamatprincipi, un atbilstoši tiem izveidotas uzkarināmās 3–4 mašīnu sakabes tvērienam līdz 18 m, kā arī plattvēriena kultivatori, par ko kopā ar kolēģiem saņemtas 12 autorapliecības. Izveidots kombinēts trīssekciju kultivators KŠP–8 ar S veida atsperzariem agregatēšanai ar 3 tonnu vilces klases traktoriem T–150 K, kas ieviests sērijveida ražošanā un ieguvis plašu pielietojumu Latvijas PSR un citur PSRS.

Veiktie teorētiskie un praktiskie pētījumi zemkopības mehānikā ļāva pilnveidot arklu un to korpusu konstrukciju, atrast optimālu plattvēriena kultivatoru un to zaru izveidojumu, izstrādāt kombinēto augsnes apstrādes agregātu veidošanas principus un konstrukcijas. Šo risinājumu izmantošana samazina energopatēriņu augsnes apstrādē par 14–25 % un ceļ darba ražīgumu par 12–26 %. Izstrādātie plattvēriena (līdz 18 m) kultivatori lieljaudas traktoriem tika ieviesti ražošanā un ļāva kāpināt darba ražīgumu vairākkārt.

A. Vildes un kolēģu pētījumu rezultāti augsnes apstrādes agregātu un tehnoloģiju pilnveidošanā ir attīstīti tālāk un tiek plaši lietoti šodienas moderno lauksaimniecības mašīnu ražošanā. Daudzkorpusu arkli ar skrūvveida vērstuvēm un regulējamu darba platumu, plattvēriena kultivatori un kombinētie agregāti vienlaicīgai augsnes pirmssējas apstrādei un sējai ir ikdiena šodienas saimniecībās. Kopā ar precīzās lauksaimniecības metodēm (GPS pielietojumu) tie veido mūsdienīgas tehnoloģijas un ļauj lauksaimniekiem ražot konkurētspējīgu produkciju, neskatoties uz ierobežojošiem ES subsīdiju saņemšanas nosacījumiem.

Veikto pētījumu un citu pasākumu rezultātā 2000. gadu vidū sasniegtais augstais cukurbiešu ražošanas tehnoloģiju līmenis netika atbalstīts ne no cukurfabriku akcionāriem, ne no valdības, tāpēc cukura ražošana kopš 2007. gada Latvijā ir likvidēta. 

A. Vilde bija Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1994). Apbalvots ar LPSR Valsts prēmiju (1985) un Latvijas lauksaimnieku prēmiju “Sējējs” (1991), piecām PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes medaļām. LPSR Nopelniem bagātais izgudrotājs (1990), Arvīda Lepika (Leppika) vārdiskās balvas lauksaimniecības inženierzinātnēs laureāts (1999). Valsts emeritētais zinātnieks (2001).