Macejs Ratajs bija izglītības aktīvists un Poļu tautas partijas “Piast” (Polskie Stronnictwo Ludowe “Piast”, 1931. gadā pārdēvēta par Tautas partiju, Stronnictwo Ludowe) aktīvists, uzskatīts par vienu no 1921. gada marta konstitūcijas izveidotājiem. Pēc prezidenta Gabriela Narutoviča (Gabriel Narutowicz) slepkavības 1922. gada 16. decembrī saskaņā ar konstitūcijas noteikumiem kļuva par valsts vadītāju līdz 1922. gada 22. decembrim. M. Ratajs atkārtoti bija valsts vadītājs pēc maršala Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) valsts apvērsuma no 1926. gada 14. maija līdz 4. jūnijam. Okupācijas laikā kampaņas ietvaros pret Polijas inteliģenci viņu nogalināja vācieši.

M. Ratajs dzimis zemnieku ģimenē. Viņa tēvs Vojcehs (Wojciech) tika uzskatīts par izglītotu cilvēku, kurš abonēja zemnieku presi un lasīja grāmatas, savukārt māte Juzefa (Józefa, dzimusi Novicka, Nowicka) rūpējās par mājsaimniecību.

Izglītību M. Ratajs ieguva, pats smagi strādājot un nodrošinot līdzekļus ar privātstundu pasniegšanu. Laikā no 1896. līdz 1904. gadam viņš apmeklēja Ļvivas IV klasisko ģimnāziju (IV Gimnazjum Klasyczny) un pēc tam līdz 1908. gadam studēja klasisko filoloģiju Ļvivas Universitātē (Uniwersytet Lwowski). Pēc universitātes absolvēšanas M. Ratajs mācīja latīņu un grieķu valodu un ievadu filozofijā Staņislava Stašica VI valsts ģimnāzijā Ļvivā (VI Państwowe Gimnazjum im. Stanisława Staszica we Lwowie).

Laulībā ar Boļeslavu Vičiņsku (Bolesława Wiczyńska) dzimusi meita Anna (Anna), kura bija precējusies ar Tadeušu Stankeviču (Tadeusz Stankiewicz). Meita, znots un mazdēls Macejs (Maciej) gāja bojā aviācijas bumbas sprādzienā Varšavas sacelšanās laikā (01.08.–02.10.1944.).

Jau no agras jaunības M. Ratajs bija saistīts ar agrāriešu kustību; no 1918. gada viņš bija kreisās Poļu tautas partijas “Atbrīvošana” (Polskie Stronnictwo Ludowe “Wyzwolenie”) biedrs, bet no 1920. gada – labējās Poļu tautas partijas “Piast” biedrs. Savu parlamentāro karjeru M. Ratajs sāka jau 1919. gadā, kad tika ievēlēts Satversmes Seimā, kur ieņēma viceprezidenta amatu, bet no 1919. gada augusta M. Ratajs bija Konstitucionālās komitejas priekšsēdētāja amatā. M. Ratajs tiek uzskatīts par 1921. gada 17. martā pieņemtās konstitūcijas līdzautoru, ar kuru Polijā tika izveidota parlamentārā un valdības sistēma. 1920. gada jūlijā M. Ratajs tika iecelts par reliģijas lietu un tautas izglītības ministru, viņš apvienoja no trim iepriekš Poliju pārvaldījušajām lielvarām mantoto skolu sistēmu un lika pamatus izglītības sistēmai.

1922. gada novembrī M. Ratajs tika atkārtoti ievēlēts Seimā, un 1922. gada 1. decembrī – par parlamenta palātas maršalu. Šajā amatā viņš kļuva pazīstams kā starpnieks politiskos strīdos un galvenā persona daudzo parlamentāro vairākumu veidošanā, kas atbalstīja valdību, neskatoties uz parlamenta sadrumstalotību. M. Ratajs vadīja Seimu, kas pieņēma daudzus nozīmīgus likumus, tostarp par bezdarbnieka apdrošināšanu (1924), lauksaimniecības reformu (1925) un pilnvaroja prezidentu ratificēt konkordātu ar Svēto Krēslu (1925). M. Ratajs bija maršals līdz Seima pilnvaru beigām 1928. gadā; tomēr pēc tam, kad nostiprinājās maršala J. Pilsudska autoritārā vara, viņa politiskā ietekme mazinājās. 1930. gadā M. Ratajs neatgriezās parlamentā, bet 1931. gada martā vadīja agrāro partiju apvienošanos Tautas partijā.

Neilgi pēc stāšanās maršala amatā labējais radikālis Eligjušs Ņevjadomskis (Eligiusz Niewiadomski) 1922. gada 16. decembrī nošāva jaunievēlēto prezidentu G. Narutoviču. Saskaņā ar konstitūciju M. Ratajs uzņēmās valsts vadītāja lomu. Viņš demonstrēja izlēmību un ātru rīcību, kas novērsa politiskā konflikta eskalāciju un nemieru turpināšanos. Tajā pašā dienā ieceltā ģenerāļa Vladislava Sikorska (Władysław Sikorski) valdība stabilizēja situāciju valstī, kas ļāva Nacionālajai asamblejai M. Rataja vadībā 1922. gada 22. decembrī ievēlēt jauno prezidentu Staņislavu Vojcehovski (Stanisław Wojciechowski).

1926. gadā M. Ratajs saskārās ar vēl vienu politisku krīzi. Valsts apvērsuma laikā, kad 1926. gada 12. maijā J. Pilsudskis karaspēka priekšgalā ienāca Varšavā, M. Ratajs apņēmās būt par starpnieku sarunās ar valdību. Lai izvairītos no turpmākas asinsizliešanas, 1922. gada 14. maijā M. Ratajs pieņēma prezidenta S. Vojcehovska un premjerministra Vincentija Vitosa (Wincenty Witos) atkāpšanos, tādējādi atsākot pildīt valsts vadītāja lomu. Vienojoties ar J. Pilsudski, M. Ratajs iecēla jaunu valdību un centās leģitimizēt jauno varu. Kad Nacionālā asambleja 1926. gada 31. maijā ievēlēja J. Pilsudski par prezidentu un viņš atteicās pieņemt šo amatu, tika izvirzīta M. Rataja kandidatūra. Tomēr arī M. Ratajs atteicās, un 1926. gada 1. jūnijā asambleja par prezidentu ievēlēja Ignaciju Moscicki (Ignacy Mościcki).

M. Ratajs, uzsverot, ka viņš ir visa Seima maršals, nevis kādas politiskās frakcijas pārstāvis, atbalstīja J. Pilsudski un uzskatīja, ka J. Pilsudskis saglabās līdzsvaru starp likumdevēja varu un izpildvaru. Tomēr tas nenotika, un pieauga sistēmas autoritārisms. Neilgi pēc Seima pilnvaru beigām 1928. gadā M. Ratajs pārtrauca attiecības ar jauno politisko eliti, taču tas noveda arī pie agrāriešu partiju un paša bijušā Seima maršala politiskās marginalizācijas. Kad agrāriešu kustības vecākais V. Vitoss bija spiests doties trimdā, no 1933. gada M. Ratajs kopā ar Staņislavu Mikolajčiku (Stanisław Mikołajczyk) vadīja Tautas partiju, un pēc nedemokrātiska vēlēšanu likuma pieņemšanas 1935. gada jūnijā partija nolēma boikotēt gaidāmās vēlēšanas. 1937. gada janvārī M. Ratajs iebilda pret Tautas partijas vadības vairākuma lēmumu sākt streiku laukos un atkāpās no partijas vadītāja amata. Tomēr, kad streiks izcēlās, viņš atgriezās partijas darbā un palīdzēja arī brutālās zemnieku protestu apspiešanas upuriem.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada septembrī un Polijas okupācijas, ko veica vācu armija, M. Ratajs 1939. gada oktobrī piedalījās pagrīdes organizācijas “Polijas uzvaras dienests” (Służba Zwycięstwu Polski, vienas no lielākajām pagrīdes bruņotajām organizācijām okupētajā Eiropā – “Tēvijas armijas”, Armia Krajowa, – priekšteča) izveidē, bet 1939. gada novembrī – labdarības organizācijas “Galvaspilsētas sociālās pašpalīdzības komiteja” (Stołeczny Komitet Samopomocy Społecznej) izveidē. Pirmo reizi vācu iestādes M. Rataju arestēja 1939. gada novembrī; viņš tika atbrīvots no cietuma 1940. gada februārī, bet atkārtoti arestēts jau 1940. gada martā. 1940. gada 21. jūnijā vācieši viņu nošāva mežā netālu no Palmiru ciema un apglabāja masu kapā. Pēc kara, 1946. gada 23. jūnijā, notika svinīgas M. Rataja bēres, kas pārtapa patriotiskā demonstrācijā, pulcējot aptuveni 40 000 cilvēku.

M. Ratajs uzņēmās valsts vadītāja lomu divu politisku satricinājumu periodos – pirmo reizi pēc prezidenta G. Narutoviča slepkavības (1922) un otro reizi pēc J. Pilsudska valsts apvērsuma (1926). Pateicoties Seima maršala mērenībai un atturībai, valsts izvairījās no politiskā konflikta saasināšanās un valsts apvērsuma gadījumā – no turpmākiem cilvēku upuriem. M. Ratajs ieguva reputāciju kā daudzu valdības vairākumu līdzizveidotājs un vadīja parlamenta palātu vissvarīgāko likumu pieņemšanas laikā, kas reformēja sociālo un ekonomisko sistēmu. Pārstāvot savu partiju pēc Vācijas okupācijas sākuma Polijā 1939. gada oktobrī, viņš palīdzēja dibināt valsts mēroga pagrīdes organizāciju.

M. Rataja vārdā nosauktas ielas Varšavā, Čenstohovā un Ļubļinā, un M. Ratajs ir daudzu Polijas vidusskolu un pamatskolu patrons.

Seima ēkas galvenajā zālē atrodas piemiņas plāksne, kas veltīta Otrā pasaules kara laikā nogalinātajiem parlamenta deputātiem un senatoriem (tostarp M. Ratajam). Pirmā plāksne (tēlnieks Aleksandrs Žurakovskis, Aleksander Żurakowski) tika atklāta 1948. gada 16. aprīlī, bet jauna plāksne (tēlnieks Tadeušs Lodzjana, Tadeusz Łodziana), nacistiskās Vācijas okupācijas upuriem pievienojot arī padomju okupācijas upuru vārdus, – 1991. gada 28. aprīlī.

Polijas Seima galvenās ēkas Maceja Rataja zālē 1984. gada 22. jūnijā tika atklāts M. Rataja krūšutēls (tēlnieks Macejs Slusarčiks, Maciej Ślusarczyk).

2018. gadā M. Ratajs pēc nāves tika piešķirts Baltā Ērgļa ordenis.

M. Ratajs bijis iedvesmas avots Juliuša Kadena-Bandrovska (Juliusz Kaden-Bandrowski) romāna “Mateušs Bigda” (Mateusz Bigda, 1933) satīriskajam tēlam Cjarahas (Ciaracha). Spēlfilmā “Prezidenta nāve” (Śmierć prezydenta, 1977, režisors Ježijs Kavaļerovičs, Jerzy Kawalerowicz) M. Rataja lomu atveidoja Tomašs Zaļivskis (Tomasz Zaliwski), bet spēlfilmā “Polonia Restituta” (1980, režisors Bohdans Poremba, Bohdan Poręba) – Andžejs Krasickis (Andrzej Krasicki). 2004. gadā Polijas Nacionālā banka izlaida 10 zlotu piemiņas monētu (mākslinieks Andžejs Novakovskis, Andrzej Nowakowski) ar M. Rataja attēlu.