Ignacijs Moscickis bija zinātnieks, Ļvivas Politehnikuma (Politechnika Lwowska) profesors, izgudrotājs, vairāk nekā 40 slāpekļskābes, amonjaka un ferocianīdu ražošanas rūpniecisko metožu, kā arī naftas pārstrādes rūpniecisko metožu patentu autors. Neilgi pēc maršala Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) īstenotā apvērsuma 1926. gada maijā, 1. jūnijā ievēlēts Polijas Seimā (parlamentā). I. Moscickis bija lojāls maršala sabiedrotais un pievienojās viņa izveidotajam autoritārajam politiskajam lokam.

I. Moscickis dzimis dižciltīgā (šļahtiču) ģimenē ar patriotiskām tradīcijām. Viņa tēvs Faustins (Faustyn) komandēja vienību 1863. gada janvāra sacelšanās laikā Plockas apkārtnē, savukārt viņa vectēvs Valentijs (Walenty) bija cīnījies 1831. gada novembra sacelšanās laikā. I. Moscicka māte Stefānija Bojanovska (Stefania Bojanowska), iespējams, bija mājsaimniece.

Mācījies Varšavā Eugeņjuša Babiņska (Eugeniusz Babiński) privātajā reālskolā, kuru pabeidza 1886. gadā, un no 1887. līdz 1891. gadam studēja ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI). Profesora Karla Bišofa (Karl Bischof) vadībā I. Moscickis uzrakstīja diplomdarbu “Monohloretiķskābes iedarbība uz beta-naftilamīnu” (Ueber die Einwirkung von Monochloressigsaure auf Beta-Naphtylamin) organiskajā ķīmijā, kas tika publicēts vācu žurnālā Annalen der deutschen chemischen Gesellschaft ar nosaukumu “Par beta-diniftil-alfa-8-diacil-piperazīna reakcijām” (Ueber Reaktionen des Beta-Dinaphtyl-alfa-8 diacil-Piperazin). Diplomdarbs atrodas Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas ķīmijas vēstures muzejā.

Studiju laikā iestājās RPI poļu studentu korporācijā “Welecja” (Veletia), bet 1890. gadā izstājās pagrīdes politiskās darbības dēļ.

1892. gadā I. Moscickis apprecējās ar savu māsīcu Mihalinu Čiževsku (Michalina Czyżewska). Laulībā dzimusi meita Helēna (Helena, vēlāk sakaru ministra vietnieka sieva Aleksandra Bobkovska, Aleksander Bobkowski, sieva) un dēli – Mihals (Michał), Juzefs (Józef) un Francišeks (Franciszek). Pēc pirmās sievas nāves (1932) precējies otrreiz 1934. gadā ar Mariju Dobžaņsku (Maria Dobrzańska, dzimusi Nagurna, Nagórna); otrajā laulībā bērnu nebija.

1897. gadā I. Moscickis kļuva par asistentu Fribūras (Freiburgas) Universitātē (franču Université de Fribourg, vācu Universität Freiburg) Šveicē, bet 1901. gadā uzsāka slāpekļskābes ražošanu rūpnieciskos mērogos, izmantojot gaisa sadedzināšanu. Fribūrā (Freiburgā) un vēlāk Vevē viņš atvēra slāpekļskābes rūpnīcu un 1904. gadā rūpnīcu, kas ražoja lieljaudas kondensatorus un baterijas radiotelegrāfa stacijām. I. Moscickis arī atklāja slāpekļskābes elektroķīmiskās koncentrēšanas metodi un tās iegūšanu, izmantojot sērskābi. 1912. gadā I. Moscickis tika iecelts par pilntiesīgu profesoru Ļvivas Politehnikumā un ieņēma fizikālās ķīmijas un tehniskās elektroķīmijas katedras vadītāja amatu, bet 1915.–1917. gadā bija arī Ķīmijas fakultātes dekāns. Šajā laikā viņš koncentrējās uz naftas pārstrādes procesa uzlabošanu un patentēja atbilstošu aprīkojumu. I. Moscicka izgudrotās pārstrādes metodes drīz vien pārņēma naftas kompānijas Galīcijā. No 1917. līdz 1921. gadam viņš patentēja arī vairākas cianīdu, amonjaka un sērskābes ražošanas metodes. 1922. gadā Hožovā I. Moscickis atvēra slāpekļskābes un karbīda rūpnīcu, kuru bija pārņēmis no vācu vadības, un palielināja tās ražošanu, kas padarīja Poliju neatkarīgu slāpekļskābes atvasinājumu ražošanā. 1922. gadā viņš bija viens no Ķīmijas pētniecības institūta (Chemiczny Instytut Badawczy) dibinātājiem Varšavā, bet 1925. gadā pārcēlās uz Varšavas Politehnikumu (Politechnika Warszawska, arī Varšavas Tehnoloģiju universitāte, Warsaw University of Technology), kur vadīja Elektroķīmijas nodaļu. 1930. gadā I. Moscickis netālu no Tarnovas atvēra ķīmisko rūpnīcu, kurā no amonjaka ražoja slāpekļskābi. I. Moscickim kā prezidentam par godu rūpnīcu nodēvēja viņa vārdā “Mościce” (1951. gadā rūpnīcas teritorija tika iekļauta Tarnovas pilsētas sastāvā).

1890.–1891. gadā, studējot Rīgā, I. Moscickis aktīvi darbojās kreiso pagrīdes organizācijā “II Proletariat”. 1892. gadā, draudot arestam, viņš devās uz Londonu, kur aktīvi darbojās Poļu sociālistu savienībā ārvalstīs (Związek Zagraniczny Socjalistów Polskich) un 1896. gadā iepazinās ar J. Pilsudski. Kopš tā laika I. Moscickis pastāvīgi sadarbojās ar J. Pilsudski un iesaistījās viņa vadītajā politiskajā nometnē. Pirmā pasaules kara laikā I. Moscickis Ļvivā pārraudzīja ar J. Pilsudski saistīto slepeno organizāciju darbību – Poļu militāro organizāciju (Polska Organizacja Wojskowa) un Polijas Neatkarības līgu (Liga Niezawisłości Polski). Pēc Polijas neatkarības atgūšanas I. Moscickis politikā neiesaistījās, taču, kad pēc J. Pilsudska valsts apvērsuma 1926. gada maijā Nacionālā asambleja ievēlēja J. Pilsudski par prezidentu, bet viņš no šī amata atteicās, I. Moscickis kļuva par J. Pilsudska virzīto kandidātu uz prezidenta amatu un tika ievēlēts par prezidentu 1926. gada jūnijā.

I. Moscickis bija pilnībā uzticīgs J. Pilsudskim un viņa politiskajām aprindām. Pēc 1926. gada 2. augusta konstitucionālajiem grozījumiem prezidenta pilnvaras valsts sistēmā tika paplašinātas. Politiskajā cīņā ar parlamentu J. Pilsudskis atkārtoti atsaucās uz šīm pilnvarām, faktiski padarot Valsts prezidentu par savas gribas izpildītāju. 1930. gadā viņš bija līdzatbildīgs par parlamentārās opozīcijas līderu ieslodzīšanu cietoksnī Brestā pie Bugas. Parlaments I. Moscicki atkārtoti ievēlēja prezidenta amatā 1933. gada 8. maijā (opozīcijai boikotējot balsojumu). No 1935. gada 23. aprīļa līdz Otrā pasaules kara sākumam īstenoja varu saskaņā ar viņa paša parakstīto konstitūciju, kas prezidenta amatu nostādīja virs citām valsts struktūrvienībām. Pēc J. Pilsudska nāves (1935. gada 12. maijā) 1935. gada 26. jūnijā I. Moscickis parakstīja jaunus parlamenta vēlēšanu noteikumus, kas faktiski nodrošināja viņa vadītā Sanācijas (Sanacja; nosaukumā atsauce uz valsts atjaunošanas procesu) perioda politisko aprindu monopolu valdībā. I. Moscickis pārraudzīja valsts ekonomikas atveseļošanos pēc Lielās depresijas no 1929. līdz 1934. gadam un ārpolitiku, kas balansēja starp Trešo reihu un tā pretiniekiem, kurus vadīja ārlietu ministrs Juzefs Beks (Józef Beck). Kopš 1939. gada sākuma, saskaroties ar atkārtotām valsts suverenitāti graujošām Vācijas prasībām, I. Moscickis vadīja gatavošanos karam, tomēr 1939. gada martā viņš noraidīja opozīcijas priekšlikumu izveidot Nacionālās vienotības valdību (Rząd Jedności Narodowej). Pēc kara sākuma (1939. gada 1. septembrī) I. Moscickis kopā ar valdību 17. septembrī evakuējās uz Rumāniju, kur tika internēts, un 1939. gada 30. septembrī atkāpās no prezidenta amata.

I. Moscickis bija ieguvis Šveices pilsonību jau pirms 1920. gada. Pēc atkāpšanās no prezidenta amata Šveices un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) diplomātiskie dienesti izdarīja spiedienu uz Rumānijas valdību, lai tā atļautu viņam doties uz Šveici. Pēc atļaujas saņemšanas 1939. gada decembrī viņš ar vilcienu ieradās Šveicē caur Dienvidslāviju un Itāliju (Milānu).

Prezidenta I. Moscicka prezidentūra bija J. Pilsudska autoritārās un pēc tam diktatoriskās varas izpausme, bet pēc viņa nāves – politiskais grupējums, kas pārtapa par partijas nomenklatūru, kura bez vienojošās maršala J. Pilsudska personības klātbūtnes sadalījās vairākās savstarpēji karojošās frakcijās. Pats I. Moscickis bija saistīts ar liberālo, tehnokrātisko, tā saukto pils grupu (grupa zamkowa; prezidenta rezidence bija Karaļa pils, Zamek Królewski, Varšavā). Prezidenta sasniegumi neapšaubāmi bija viņa rūpes par valsts ekonomisko attīstību, atbalstu izglītībai un zinātnes attīstībai un pēc 1933. gada – līdzsvara saglabāšanu ārpolitikā starp divām totalitārām valstīm – nacistu Trešo reihu un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS). Pēc Otrā pasaules kara sākuma, turpinoties karam un internēšanai Rumānijā, viņš demonstrēja politisko briedumu, 1939. gada 30. septembrī ieceļot prezidenta amatā Francijas atbalstīto Vladislavu Račkeviču (Władysław Raczkiewicz).

I. Moscickis tiek uzskatīts par izcilu zinātnieku un izgudrotāju, kurš nekritiski sekoja J. Pilsudskim un pildīja viņa politiskos rīkojumus. I. Moscickis bija viens no autoritārā Sanācijas režīma izveidotājiem, kas sākotnēji atsaucās uz valsts atjaunošanas ideju, bet galu galā noveda pie parlamenta lomas degradācijas, opozīcijas izslēgšanas no politiskās dzīves un vienas partijas varas.

1934. gada 20. oktobrī Pulavos tika atklāts tilts (inženieris Zigmunts Šics, Zygmunt Schütz) pār Vislas upi, kam dots I. Moscicka vārds. Būvniecības brīdī tas bija garākais tērauda tilts Polijā (488 metri). Prezidenta krūšutēls, kas atrodas Varšavas Tehnoloģiju universitātes Ķīmijas tehnoloģijas fakultātes ēkas priekšā, ir Otrā pasaules kara laikā sagrautā oriģinālā pieminekļa (1934, tēlnieks Staņislavs Romans Levandovskis, Stanisław Roman Lewandowski) rekonstrukcija (2018, tēlnieks Jans Kučs, Jan Kucz). Oriģinālais piemineklis 1934. gadā tika uzstādīts, atzīmējot profesora I. Moscicka zinātniskās darbības 30. gadadienu, savukārt rekonstruētais piemineklis tika oficiāli atklāts 2018. gada 14. decembrī Polijas neatkarības atgūšanas 100. gadadienas svinību ietvaros. Fribūras (Freiburgas) Universitātes galvenajā ēkā atrodas plāksne (tēlnieks Staņislavs Slonins, Stanisław Słonina), kas veltīta I. Moscickim. Tā tika atklāta 1967. gada 4. decembrī par godu I. Moscicka 100. dzimšanas dienai. 2020. gada 16. augustā Polijas Valsts prezidenta vasaras rezidencē Spalā viņam tika atklāts piemineklis (sols); tēlnieks Zbigņevs Kšemiņskis (Zbigniew Krzemiński). Savukārt Rīgā, pie bijušās RPI Ķīmijas fakultātes ēkas Kronvalda bulvārī 4, I. Moscickim veltīta piemiņas plāksne svinīgi tika piestiprināta 1995. gada 8. jūlijā, piedaloties Polijas vēstniekam Latvijā Jaroslavam Lindbergam (Jarosław Lindenberg).

I. Moscickis saņēmis vairākus Polijas un ārvalstu apbalvojumus: “Polonia Restituta” ordeņa Komandiera krustu, Polijas Neatkarības krustu ar zobeniem, Francijas Goda Leģiona ordeņa Lielo krustu, kā arī Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (I šķira) u. c.