Priežu koksngrauzis jeb malkcirtis ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams gandrīz visā Eirāzijas mežu zonā. Pieaugušās vaboles (imago) ir 12–24 mm garas, gaišbrūni pelēcīgas, ar ļoti gariem taustekļiem. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, priežu koksngrauzim ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Kāpuri attīstās priežu (retāk arī citu skujkoku) svaigā koksnē.

Priežu koksngrauzis pieder pie hiperdaudzveidīgas koksngraužu Cerambycidae dzimtas Lamiinae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par šīs dzimtas un apakšdzimtas izcelsmi ir no vēlā jura perioda Solnhofenas kaļķakmens tagadējā Vācijā, kas liek secināt, ka apakšdzimta ir radusies pirms aptuveni 150,7–148 miljoniem gadu. Ģints Acanthocinus koksngraužu fosilijas ir zināmas no pliocēna laikmeta atsegumiem Vācijā, tāpēc šī ģints ir vismaz 3,6–2,58 miljonus gadu veca.

Priežu koksngrauzis ir 12–20 (tēviņi) vai 16–24 mm gara, diezgan plakana vabole ar ļoti gariem taustekļiem, kas tēviņiem mēdz būt pat 3,5 reižu, bet mātītēm – līdz divām reizēm garāki par ķermeni. Imago ir brūni pelēcīgi, diezgan biezos un īsos sariņos, kas veido daļu no raksta vaboles mugurpusē. Acis šauras, uz galvas izvietotas vertikāli. Augšžokļi īsi, bet spēcīgi, asiem galiem. Gandrīz visi taustekļu posmi izteikti divkrāsaini – kontrasti gaišāki pie pamatnes, galos tumši. Katra priekškrūšu vairoga sāna vidusdaļā spēcīgs dzelksnis, priekškrūšu vairoga priekšējās daļas šķērsrinda no četriem apaļiem, koši oranžu sariņu plankumiem. Kājas garas, trauslas. Vaboles ir labas lidotājas, spēj no liela attāluma saost svaigas koksnes smaku lūzuma vai zāģējuma vietā, kam noder īpaši gari taustekļi. Mātītei vēdera gals ir sašaurināts un stipri izstiepts, tas kļūst par dējekļa turpinājumu. Kāpurs balts ar oranžīgi brūnu galvu, spēcīgiem, īsiem žokļiem, līdz 35 mm garš. Kūniņa agrīnā stadijā balta vai iedzeltena. Pēc izskata un krāsojuma līdzīga, bet izmēru ziņā mazāka suga – egļu koksngrauzis Acanthocinus griseus – Latvijā ir sastopama daudz retāk par malkcirti.

Priežu koksngrauzis ir saistīts ar skujkoku mežiem un stādījumiem, arī plantācijām. Vaboles ir aktīvas galvenokārt dienā un krēslas stundās, arī siltajās naktīs. Pārziemo kāpuri un kūniņas, imago parādās pavasara pirmajās siltajās dienās marta otrajā pusē un aprīlī un pulcējas uz svaigas skujkoku (Latvijas apstākļos – galvenokārt priežu) koksnes, kur tēviņi aktīvi konkurē par mātītēm, ar tām pārojas. Mātītes dēj olas mizas krokās (tam piemērots ir mātīšu pagarinātais vēdera gals). Imago sastopami no pavasara līdz rudenim. Krāsojums tos lieliski maskē uz priežu mizas fona. Kāpuru attīstība atkarībā no klimatiskās zonas un substrāta (koksnes) daudzuma ilgst 1–2 gadus. Priežu koksngrauzis dabā uzbrūk jau novājinātiem, slimiem vai tikko nokaltušiem kokiem, bet aktīvi izmanto arī mežsaimniecības sniegtās “priekšrocības” un olas dēj arī svaigi nocirstajos skujkoku baļķos.

Priežu koksngrauzis ir sastopams gandrīz visā Eirāzijas mežu zonā no Portugāles līdz Korejas pussalai, Ziemeļrietumķīnai un Krievijas Tālajiem Austrumiem. Suga ir konstatēta visās Latvijas kaimiņvalstīs. Latvijā šī suga ir sastopama bieži un izplatīta visā valsts teritorijā, izņemot lielus lauksaimniecības zemju apgabalus. Latvijas reģionālā populācija nav kvantitatīvi vērtēta, bet noteikti ir ļoti liela.

Latvijas reģionālās populācijas dinamika un apdraudējumi nav īpaši vērtēti, bet, visticamāk, Latvijas reģionālā populācija ir ar stabilām tendencēm. Draudi ietver vidēji veco un veco skujkoku un jaukto mežu platību samazināšanos, vispārējo atmirušas koksnes daudzuma samazināšanos mežos (t. sk. mežizstrādes intensifikācijas dēļ) un pārmērīgo ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu pielietošanu lauksaimniecībā. 

Priežu koksngrauzis nav īpaši aizsargājams ne Latvijā, ne citur savā izplatības areālā.