Divplankumu mēslvabole ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams galvenokārt Eiropas un Āzijas stepes zonā no Šveices un Vācijas līdz austrumu Sibīrijai un no Igaunijas līdz Turkmenistānai. Suga ir sastopama atklātās vai mozaīkveida ainavās. Divplankumu mēslvabole ir viena no Eiropas faunā lielākajām Aphodiinae apakšdzimtas mēslvaboļu sugām. Kāpuri un pieaugušās vaboles (imago) sastopami svaigos zirgu izkārnījumos (koprofāgi). Vaboles ķermenis kontrastējoši divkrāsains – melns un koši sarkans, līdz 12 mm garš, pieaugušie kāpuri ir garāki un resnāki par pieaugušajām vabolēm. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, divplankumu mēslvabolei ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Latvija atrodas uz divplankumu mēslvaboles izplatības areāla ziemeļu robežas.

Divplankumu mēslvabole pieder pie hiperdaudzveidīgas skarabeju Scarabaeidae dzimtas mēslvaboļu Aphodiinae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par šīs dzimtas izcelsmi ir no agrīnā krīta perioda, kas liek secināt, ka mēslvaboļu apakšdzimta ir radusies pirms aptuveni 143–100,5 miljoniem gadu. Ģints Acrossus mēslvaboļu fosilijas pagaidām nav atrastas.

Divplankumu mēslvabole ir 8–12 mm gara vabole ar kailu (bez sariņiem) un diezgan spīdīgu virspusi, melnu galvu un priekškrūšu vairoga lielāko daļu (izņemot plati dzeltenīgas vai iesarkanas sānu malas), melnu vairodziņu un koši sarkaniem vai oranžiem segspārniem ar vienu lielu, eliptisku melno plankumu uz katra; reti melnie plankumi saplūst vienā šķērseniskā svītrā, kas nesasniedz segspārnu sānus. Kājas iesarkanas vai oranžas, parasti ar tumšām ciskām. Vēderpuse tumša, vēdera posmi bieži gaiši oranži. Galva lāpstveida, gluda, acis mazas, mutes aparāts izvietots galvas apakšpusē. Taustekļi īsi, bet ar izteiktu vāli, ko veido trīs pēdējie posmi. Priekškrūšu vairogs šķērsenisks, vāji sašaurināts priekšējā daļā, gluds, vāji izliekts, ar atsevišķiem punktiņiem tikai pie pamatnes. Segspārni masīvi, nedaudz platāki par priekškrūšu vairogu, gludi, ar seklām un gareniskām mazo punktu rieviņām (astoņas uz katra segspārna). Kājas spēcīgas, labi piemērotas rakšanai, stilbi paplatināti, un to ārmalas ir ar trijiem lieliem dzelkšņiem (priekšstilbi) vai trīs garo sariņu šķērsrindām (vidējo un pakaļkāju stilbi). Stilbu spuras garas un slaidas vidējo un pakaļkāju stilbiem, salīdzinoši īsas un spēcīgas priekšstilbiem. Kāpurs līdz 15 mm garš, salīdzinoši resns, burta “C” formā, netīri balts ar tumšāku galvu un oranžām kājām.

Divplankumu mēslvabole priekšroku dod stepei un mežainai stepei, slēgto vainagu mežu masīvos sastopama reti. Labprāt izvēlas smilšainas vai mālainas, nereti arī sāļas augsnes. Kāpuri un imago pārtiek no zirgu (retāk arī govju) izkārnījumiem un sniedz tādus svarīgus ekosistēmu pakalpojumus kā barības vielu noārdīšana un augsnes bagātināšana. Kāpuru attīstība notiek tikai svaigos zirgu ekskrementos; veco un sauso izkārnījumu fizikālās īpatnības un barības vielu daudzums tajos vabolēm nav piemēroti. Tāpēc sugas populācijas pastāvēšanai ir nepieciešama pastāvīga zirgu klātbūtne biotopā. Vaboles ir aktīvas dienas laikā, sastopamas ekskrementos, retāk uz to virsmas. Kāpuri uzturas ekskrementu mitrākajos vidusslāņos, savukārt ekskrementu ārpuse izžūst un nodrošina kāpuriem dabisku aizsardzību. Iekūņošanās notiek augsnē zem izkārnījumiem vai tajos. Kāpuru attīstības cikls ir ātrs. Imago sastopami no maija līdz augustam.

Divplankumu mēslvabole kādreiz bija sastopama plaši no Baltijas jūras reģiona un Francijas līdz Sibīrijas dienvidiem un Vidusāzijai, bet mūsdienās Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā Latvijā, tā vairs nav sastopama vai ir sastopama ārkārtīgi reti. Suga vairs nav sastopama arī Latvijas kaimiņreģionos, piemēram, Igaunijā vai Krievijas Eiropas daļas ziemeļrietumos, no kurienes tā bija zināma pirms vairāk nekā simt gadiem. Latvijā vēsturiskas šīs sugas atradnes ir zināmas no Pierīgas (no 1818. gada) un Kurzemes (no 1865. gada), bet pēdējoreiz zinātniskajā literatūrā minētas no toreizējās Vidzemes guberņas teritorijas 1888. gadā ar piezīmi “nav bieži sastopams”.

Latvijā divplankumu mēslvabole vairs nav sastopama. Šīs sugas populācija pēdējās desmitgadēs ir piedzīvojusi krasu samazinājumu visās tās areāla daļās. Kvantitatīvo datu par sugas populācijas lielumu nav. Suga vēl tiek salīdzinoši bieži novērota Krievijas Eiropas daļas dienvidos, piemēram, Volgogradas apgabalā. Populācijas skaita samazinājuma cēloņi nav izprasti vai izpētīti. Pēc pētnieku aplēsēm, ir vainojama saimnieciskā darbība, kas ietekmējusi sugas biotopus, antibiotiku izmantošana lopkopībā un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu pārmērīga izmantošana lauksaimniecībā, kā arī zirgu izmantošanas un to skaita krass samazinājums Eiropā. 

Latvijā izzudusi suga. Eiropas reģionālā populācija atbilstoši Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem nav vērtēta. Divplankumu mēslvabole ir iekļauta Krievijas Federācijas Sarkanajā grāmatā.