Īdeņu apmetne periodiski izmantota laikā no neolīta (5400.–1800. gads p. m. ē.) līdz dzelzs laikmetam (500. gads p. m. ē.–1200. gads).

Īdeņu apmetne novietota iegarenas formas pacēlumā. Apmetne ierīkota Lubāna ezera austrumu daļā, apmēram 2 km attālumā no tā. Īdeņu apmetnes patiesos izmērus nav iespējams noteikt, jo tās teritorijā pirms apmetnes atklāšanas 20. gs. 60. gadu vidū tika izrakts Īdeņu kanāls un uzbērts ceļš rajonā starp Īdeņu pauguru un Rēzeknes upi.

Apmetnes kultūrslānis nav izteikts. Tas veidojies smiltī, un tā biezums ir apmēram 0,5 m. Kultūrslānis ir ļoti irdens, un tam ir pelēcīgi brūna nokrāsa. Apmetnes stratigrāfija nogāzē neatšķīrās no stratigrāfijas apmetnes paaugstinātajā daļā. Pakāpeniski uz apmetnes ziemeļaustrumiem no izrakumu laukuma B zem smilšainās grunts kārtas parādījās kūdras slānis. Šāda stratigrāfija nav izveidojusies dabiski, tas skaidrojams ar to, ka apmetnes teritorijas aršanas laikā pelēkā smilts pārklājusi kūdras kārtu. Atsevišķa daļa no apmetnes teritorijas izmantota kā kartupeļu vai labības audzēšanas vieta.

Apmetni atklāja 1967. gadā, apsekojot Rēzeknes upes kreiso krastu apvidū starp Orenīšiem un Īdeņiem. Arheoloģe Ilze Biruta Loze kopā ar Lubānas arheoloģiskās ekspedīcijas grupu no 1974. gada 3. līdz 18. jūnijam veica aizsardzības izrakumus. Arheoloģisko izrakumu laikā tika izpētīta 174 m² liela teritorija. Laukumu A ierīkoja paralēli Īdeņu kanāla malai 60 m² lielā platībā. Savukārt laukumu B iemērīja 10 m uz dienvidaustrumiem no laukuma A. Laukuma B platība bija 80 m². Laukums tika paplašināts par 10 m uz dienvidaustrumiem 2 m platumā. Lai izsekotu līdzi kultūrslāņa izplatībai, apmetnes perifērijā tika ierīkota tranšeja 1 m platumā, perpendikulāri pret iepriekšējo paplašinājumu.

Arheoloģisko izrakumu laikā Īdeņu apmetnē tika iegūtas 16 senlietas un 237 keramikas lauskas. Arheoloģiskajiem izrakumiem bija aizsardzības raksturs, jo ekspedīcijas grupa darbojās projektējamā zivsaimniecības masīva rajonā.

Izrakumu laukumā A iegūts lapasveida krama bultas gals, krama šķembas un kasīkļi. Tika atsegtas 148 lauskas, kas pieder traukiem ar apmesto, gludo, tekstilo, gludināto un švīkāto virsmu. Iegūtas arī ķemmes-bedrīšu keramikas lauskas un porainās māla masas lauskas. Laukumā A tika atsegts nozīmīgs švīkāta poda fragmentu atradums, kas pieder profilētam traukam ar apaļu bedrīšu rotājumu augšmalā. Trauks bija daļēji saglabājies, jo tas atrasts paša kanāla malā, kur tika veikti būvdarbi.

Izrakumu laukumam B bija līdzīgs raksturs, bet tajā arheoloģiskās liecības bija mazāk koncentrētas. Šajā laukumā tika iegūts fragmentārs slānekļa kalts, divi krama kasīkļi un krama naži, krama urbis, kā arī dažas krama šķembas. Iegūtas 88 keramikas lauskas, kas pieder švīkātajai, gludajai, gludinātajai, tekstilajai un apmestajai keramikai, kā arī porainās māla masas keramikai. Laukumā B starp atradumiem izceļamas trīs keramikas lauskas, uz kuru virsmas saglabājušās bronzas aproču iespieduma pēdas.

Pētītajā tranšejā tika atrasts taisnmuguras cirvja fragments. Taisnmuguras cirvji savu nosaukumu ieguvuši pēc tiem raksturīgās taisni noslīpētās muguras, un tiem raksturīgs kātcauruma paaugstinājums. Šis cirvja fragments ir nozīmīgs atradums, jo šāda tipa rīki bieži saistāmi tieši ar saimniecisko darbību. Īdeņu apmetnē taisnmuguras cirvja fragments atrasts 0,2 m dziļumā zem velēnas slāņa un liecina par apmetnes izmantošanu bronzas laikmetā vai dzelzs laikmeta sākumā. Zemkopībai bija ekstensīvs raksturs, kas noveda pie zemes ātras noplicināšanas, tāpēc ik pēc gada vai diviem tika ierīkoti jauni tīrumi. Domājams, ka Īdeņu apmetne bija maza lauku tipa apmetne ar nelielu iedzīvotāju skaitu, kas mēdza pārvietoties un tāpēc atstājuši atsevišķās arheoloģiskās liecības.

Apmetnes teritorijā netika konstatētas skaidri identificējamas celtniecības konstrukciju paliekas, kā arī netika atrasti pavardu akmeņi. Tas liecina par īslaicīgu un sezonālu apdzīvotību. Iespējams, būves bijušas vieglas konstrukcijas, kuru liecības nav saglabājušās. Apmetnes kultūrslānī netika iegūts osteoloģiskais materiāls – ne dzīvnieku, ne cilvēku kaulu fragmenti. Iespējams, ka tas skaidrojams ar sliktiem saglabāšanās apstākļiem vai teritorijas izmantošanas specifiku, piemēram, intensīviem pēcapdzīvošanas procesiem.

Īdeņu apmetne atradās paralēli vēlajā bronzas laikmetā ierīkotajam Brikuļu pilskalnam Īdeņu paugura ziemeļu galā. Šāds dzīvesvietu izvietojums liecina par telpiski organizētu apdzīvotības struktūru, kur dzīvesvieta un nocietinātais centrs, kas vēlajā bronzas laikmetā bija Brikuļu pilskalns, atradušies tiešā tuvumā. Lubāna ezera austrumu krastā vēlajā bronzas laikmetā apmetnes bija izvietotas salīdzinoši nelielā attālumā cita no citas. Šāda apmetņu izvietojuma sistēma norāda uz ciešu, iespējams, saimniecisko, sociālo un politisko saikni starp pilskalniem un tiem piegulošajām dzīvesvietām. Īdeņu apmetne ir viens no šādiem piemēriem, kas ataino tipisku šī perioda apdzīvotības modeli.

Īdeņu apmetne apdzīvota hronoloģiski plašā laika posmā. Tā īslaicīgi apdzīvota ķemmes-bedrīšu kultūras laikā, vidējā neolītā (4100.–2900. gadā p. m. ē.). Apmetnē iegūtais arheoloģiskais materiāls liecina par apmetnes izmantošanu arī bronzas laikmetā (1800.–500. gads p. m. ē.) un dzelzs laikmetā.

Īdeņu apmetne nav valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis, jo 20. gs. 60. gadu vidū tās teritorijā tika izraksts Īdeņu kanāls, kā arī uzbērts dambis jeb ceļa uzbērums. Īdeņu apmetnes teritorija daļēji ir gājusi bojā, jo apmetne atradās zvejsaimniecības “Nagļi” zivju dīķu būvniecības zonā – zivju barotavas vietā.