Radniecības antropoloģija pēta, kā dažādās sabiedrībās tiek organizētas piederības saites, un tās attīstība cieši saistīta ar antropoloģijas vēsturi kopumā. Radniecības sistēmu pētniecība balstās kvalitatīvās metodēs un nereti pārklājas ar citām nozarēm, kā politikas, ekonomikas un medicīnas antropoloģija, kā arī ar migrācijas un dzimtes studijām. Radniecības antropoloģijas aizsākumi meklējami 19. gs. un 20. gs. sākumā līdz ar antropologu mēģinājumiem sistematizēt dažādus radniecības modeļus un piedāvāt tiem padziļinātus kontekstuālus skaidrojumus. Savukārt mūsdienu radniecības antropoloģijas pētījumi skar plašākus “tuvniecības” jautājumus, pētot daudzveidīgu sociāli veidotu attiecību spektru, jaunas reproduktīvās tehnoloģijas, transnacionālas ģimenes un globālās mobilitātes ietekmi uz piederību. Radniecības pētniecība joprojām ir būtiska antropoloģijas joma, kas palīdz izprast cilvēku savstarpējās attiecības un to mijiedarbību ar aktuāliem sabiedrības procesiem.

Nosaukuma pamatā ir zinātnes nozares apzīmējums (antropoloģija – zinātne, kas pētī cilvēku sabiedrību, kultūru un attīstību) un norāde uz apakšnozari, kurā antropologi padziļināti aplūko radniecību, tai skaitā bioloģiskas un sociāli konstruētas radniecības saites.

Dažādu sabiedrību radniecības struktūru pētniecība un analīze ir bijusi antropoloģijas kā jomas attīstības kodolā. Radniecības pētniecība palīdz skatīt cilvēka vietu un uzvedību plašākā kontekstā, sistematizēt un kritiski aplūkot zināmas prakses, kā arī izzināt un izprast šķietami no tradicionālām radniecības formām atšķirīgo. Pētnieki piedāvā dažādas konceptuālas pieejas, lai atainotu kā universāli cilvēkus vienojošus, tā arī neviennozīmīgus un mainīgus radniecības principus. Ir izstrādāta arī vizuāla sistēma, kā atainot radinieku ģenealoģiju. Mūsdienās šīs jomas pētnieki palīdz labāk izprast jaunas ģimenes formas, kā arī tehnoloģiju attīstības, globalizācijas, starptautisku un lokālu politisko notikumu un lēmumu mijiedarbību ar ģimenes veidošanu un priekšstatiem par radniecību.

Radniecības sistēmu pētniecība antropoloģijā ir cieši saistīta ar citām antropoloģijas jomām, kā politikas un ekonomikas antropoloģija, medicīnas antropoloģija un reliģijas antropoloģija.

Radniecības aspekti vēsturiski tikuši aplūkoti līdztekus ar mantošanas principiem un resursu sadali, tādējādi pārklājoties ar jautājumiem, kas definē ekonomiskās un politiskās struktūras dažādās sabiedrībās. Savukārt mūsdienās, īpaši pievēršoties reproduktīvo tehnoloģiju un aprūpes pētniecībai, radniecības jautājumi mijiedarbojas ar medicīnas antropoloģiju, kā arī iegūst arvien spēcīgāku dzimtes perspektīvu. Radniecības antropoloģija saistīta arī ar migrācijas studijām, pētot ģimenes globalizācijas un mobilitātes kontekstā.

Radniecības antropoloģijas kā nozares attīstībā būtiska nozīme bijusi divām teorijām: pēctecības teorijai un alianses teorijai. Pēctecības teorija balstās idejā, ka sociālās struktūras pamatā ir pēctecība, kas nodrošina identitātes, īpašuma un statusa nodošanu paaudzēs, veidojot dzimtu un klanu sistēmas. Tikmēr alianses teorija, ko attīstīja Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss), pievēršas laulībai kā centrālam mehānismam, kas savieno dažādas sociālās grupas caur apmaiņu un savstarpējiem pienākumiem, radot plašākus sociālās integrācijas tīklus. Mūsdienās nozīmīga loma nozarē ir jaunām reproduktīvām teorijām, kas izgaismo, kā modernās reproduktīvās tehnoloģijas pārveido priekšstatus par ģimeni, ķermeni un radniecības pamatiem.

Radniecības antropoloģijā nozīmīga vieta ir kvalitatīvajām pētniecības metodēm, kas ļauj padziļināti aplūkot, kā cilvēki ikdienā definē un praktizē savstarpējās attiecības. Viena no centrālajām metodēm ir līdzdalīgais novērojums – pētnieki ilgstoši atrodas ģimeņu, mājsaimniecību vai kopienu vidē un novēro, kā radniecības saites tiek veidotas, uzturētas un interpretētas sociālajā praksē. Būtiska loma ir arī intervijām: tās var tikt veiktas ar dažādu paaudžu ģimenes locekļiem, kā arī cilvēkiem, kuru radniecības modeļi neatbilst tradicionālajām kategorijām. Interviju formāts svārstās no neformālām sarunām līdz detalizētām, strukturētām diskusijām, kas palīdz iedziļināties, kā indivīdi stāsta par piederību, pienākumiem, savstarpējo aprūpi un ģimenes piederības robežām. Pateicoties šīm metodēm, antropologi var analizēt, kā konkrētā sabiedrībā radniecība tiek konceptualizēta un kā šīs idejas ietekmē cilvēku attiecības un ikdienas prakses.

Radniecības pētniecību starp citām antropoloģijas jomām vēsturiski izcēlis arī ģenealoģijas metodes lietojums, lai vizuāli kartētu un aprakstītu radniecības saites un mantošanas tiesību nodošanu dzimtas ietvaros. Šī metode bija īpaši aktuāla sākotnējo etnogrāfiju veicēju vidū, kas to izmantoja, lai labāk izprastu un atainotu dažādu kopienu radniecības attiecības un sociālo dinamiku.

Spēcīgākie radniecības sistēmu pētniecības aizsākumi vēsturiski meklējami trīs valstīs: Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Lielbritānijā un Francijā. Lūiss Henrijs Morgans (Lewis Henry Morgan) tiek uzskatīts par radniecības pētījumu aizsācēju 19. gs. Viņš novēroja irokēzus (Ziemeļaustrumu ASV un Kanādas pamatiedzīvotāju grupu) un bija pirmais, kas sistemātiski izdalīja dažādus radniecības sistēmu tipus. 20. gs., radniecības sistēmu pētniecībai attīstoties līdz ar antropoloģijas nozari kopumā, pieeja radniecības jautājumiem tika vairākkārt pārveidota. Aptuveni divu desmitgažu posmā, sākot no 20. gs. 20. gadiem, britu sociālantropologs Alfrēds Redklifs-Brauns (Alfred Radcliffe-Brown) un citi strukturālfunkcionālisma pārstāvji antropoloģijā iedziļinājās, kā radniecība palīdz noturēt līdzsvaru un pēctecību sabiedrībā. Francijā K. Levī‑Stross attīstīja alianses teoriju, bet citi nozīmīgi analītiski pavērsieni 20. gs. turpinājumā iekļāva radniecības kā politiskās organizācijas nozīmes aplūkošanu, mantojuma grupu analīzi un radniecības simbolisko aspektu pētniecību. Kopš 20. gs. 70. gadiem radniecības pētniecību ietekmējusi feministiskā antropoloģija. 20. gs. beigas un 21. gs. iezīmē tālāku jomas paplašināšanos – antropologi aplūko tuvniecības modeļus, kas pārkāpj bioloģiskās robežas, un plašāku sabiedrības pārmaiņu mijiedarbību ar radniecības jautājumiem.

21. gs. pirmajās desmitgadēs radniecības sistēmu studijām attīstoties līdztekus ar citām antropoloģijas apakšnozarēm un dzimtes studijām, pētnieki izjutuši nepieciešamību veidot jaunas, cita veida zināšanas un izpratni par radniecību. To spilgti iezīmē pāreja no jēdziena “radniecība” (kinship) lietojuma uz jēdzienu “tuvniecība” (relatedness). Jēdziens “tuvniecība” apzīmē cilvēku savstarpējās saiknes plašākā un kompleksākā sociālā kontekstā, kas nav reducējams tikai uz bioloģiskiem aspektiem.

Tiek veikti pētījumi par dažādu reproduktīvo tehnoloģiju nozīmi un attīstību – tajos aplūkots gan, kādas pastāvošās vērtības, normatīvas idejas par ģimeni un institucionāli ietvari kalpo par pamatu, lai rastos noteiktas tehnoloģijas, gan arī cilvēku izdzīvotās pieredzes un mijiedarbība ar tām. Savukārt pieaugošais transnacionālo ģimeņu fenomens aktualizē cita veida pārmaiņas radniecības izpratnē – antropologi novēro un apraksta, kādus jaunus pavērsienus un izaicinājumus ievieš mobilitāte, migrācija un ar to saistītie jaunie digitālie risinājumi tuvības uzturēšanā.

Pētnieki, kuru fokusā ir ar radniecības sistēmām saistīti jautājumi, tiekas dažādās antropologu biedrībās un profesionālajās organizācijās, tai skaitā Amerikas Antropologu asociācijā (American Anthropological Association) un Eiropas Sociālo antropologu asociācijā (European Association of Social Anthropologists). Tāpat radniecības sistēmas ir būtisks antropologu pētniecības un studiju lauks dažādās universitātēs, kurās pārstāvētas sociālās un kultūras antropoloģijas jomas. Piemēram, kā Hārvarda Universitātes (Harvard University), tā arī Oksfordas Universitātes (University of Oxford) un Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) antropoloģiskās pētniecības jomas vēsturiski iekļāvušas dažādus radniecības aspektus, savukārt Toronto Universitāte (University of Toronto) Kanādā un Edinburgas Universitāte (University of Edinburgh) Lielbritānijā piedāvā spēcīgu mūsdienīgu skatījumu uz ar radniecību saistītām tēmām.

Radniecības antropoloģijai veltītie pētījumi tiek publicēti gan specializētos periodiskajos izdevumos, gan arī plaši pazīstamos žurnālos, kas aptver antropoloģijas nozari kopumā. Periodiskais izdevums Kinship ir atpazīstams ar savu īpašo fokusu uz radniecībai veltītām tēmām – to kopš 2021. gada ar eScholarship Publishing starpniecību izdod Kalifornijas Universitāte (University of California). Citi plašāka spektra izdevumi, kas bieži publicē rakstus par radniecības antropoloģijai aktuālām tēmām ir HAU: Journal of Ethnographic Theory (kopš 2011. gada izdod The University of Chicago Press un Etnogrāfiskās teorijas biedrība, Society of Ethnographic Theory), Journal of the Royal Anthropological Institute (kopš 1995. gada izdod Wiley-Blackwell un Karaliskais antropoloģiskais institūts, Royal Anthropological Institute), Cultural Anthropology (kopš 1986. gada izdod Kultūras antropoloģijas biedrība, Society for Cultural Anthropology) un Current Anthropology (kopš 1959. gada izdod The University of Chicago Press un Vennera-Grēna Antropoloģisko pētījumu fonds, Wenner-Gren Foundation for Anthropological Research).

L. H. Morgans 19. gs. sākumā, dzīvojot Ņujorkas pavalstī, iepazina irokēzu cilšu grupu un novēroja, ka to radniecības sistēma ir atšķirīga no viņam zināmās. Šis novērojums vedināja L. H. Morganu iedziļināties dažādu radniecības sistēmu atšķirībās, iedalot radniecības sistēmas aprakstošajās (descriptive) un klasificējošajās (classificatory). L. H. Morgana pieeja bija evolucionāra, proti, atbilstoši tai radniecība ir balstīta bioloģijā, bet, jo vairāk attīstīta sabiedrība, jo mazāk svarīgas kļūst radniecības saites. Lai arī vēlāk šis pieņēmums tika antropologu vidū apstrīdēts un pārdefinēts, L. H. Morgana devums kopumā lika nozīmīgus pamatus radniecības turpmākajā pētniecībā.

20. gs. sākumā radniecības tematikai būtisku lomu savos pētījumos atvēlēja strukturālfunkcionālisma pārstāvji antropoloģijā – A. Redklifs-Brauns, Edvards Evanss-Pritčards (Edward Evans-Pritchard) un Mejers Fortess (Meyer Fortes). Šīs pieejas pārstāvju centrālā pētījumu tēma bija izskaidrot, kā pastāv kārtība sabiedrībās bez centralizētas pārvaldes, ko viņi saistīja ar piederību konkrētai radnieciskajai grupai. Tikmēr K. Levī-Stross nozīmīgāko uzsvaru lika uz laulību un apmaiņas principiem radniecībā – tā bija strukturālisma pieeja, kas padziļināti aprakstīta viņa darbā “The Elementary Structures of Kinship” (1949). Jaunu perspektīvu uz radniecības sistēmām ieviesa Deivids Marejs Šneiders (David Murray Schneider), kritizējot iepriekš pastāvošo skatījumu uz radniecību kā universālu, bioloģisku struktūru un parādot, kā radniecības sistēmas veidojas kā kultūrā radītas un simbolos balstītas nozīmju kopas. Savukārt Merilinas Straternas (Marilyn Strathern) un Dženetas Karstenas (Janet Carsten) darbi būtiski paplašinājuši mūsdienu radniecības izpratni, uzsverot radniecības veidošanos ikdienas praksēs un pievēršot uzmanību jaunām radniecības formām.