Zaļā eļļasvabole ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas. Tā ir sastopama Eiropas lielākajā daļā, Centrālāzijas valstīs un rietumu Sibīrijā. Vaboles ir iegarenas, spīdīgas, parasti spilgti metāliski zaļā, retāk sarkanīgā, zilā vai vara krāsā. Vēderpuse zaļgana, zilzaļa vai vara krāsā. Sastopamas lapkoku mežos, mežastepē, ganībās. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, zaļajai eļļasvabolei ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem, tomēr – īpaši mātītēm – tie nenosedz vēdera galu. Kāpuriem ir sarežģīts attīstības cikls un morfoloģija, tie attīstās vientuļo savvaļas bišu ligzdās. Pieaugušās vaboles (imago) pārtiek no dažādu krūmu un koku lapām (fitofāgi). Latvijā zaļā eļļasvabole atrodas uz sava izplatības areāla ziemeļu robežas un ir sastopama ļoti reti. Ļoti toksisko aizsardzības ķīmisko vielu kantaridīnu, ar ko šī vabole ir pazīstama, sintezē tikai tēviņi. Pagātnē eļļasvaboļu ekstraktu bieži izmantoja medicīnā vai kā indi, bet visplašāk zaļā eļļasvabole ir pazīstama citā vārdā – kā spāņu muša. 

Zaļā eļļasvabole pieder pie eļļasvaboļu Meloidae dzimtas eļļasvaboļu Meloinae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par eļļasvaboļu dzimtas izcelsmi ir no vēlā juras perioda, kas liek secināt, ka dzimta ir radusies pirms vismaz 150,7–148 miljoniem gadu. Ģints Lytta eļļasvaboļu fosilijas pagaidām nav atrastas.

Zaļajai eļļasvabolei ir zināmas trīs pasugas, no kurām Latvijā ir sastopama nominālā, bet divas citas ir sastopamas Grieķijā un Turcijā. Zaļās eļļasvaboles ķermenis ir 10–22 mm garš, cilindrisks, spīdīgs, parasti spilgti metāliski zaļš, retāk sarkanīgs, zils vai vara krāsā. Kājas un taustekļi zaļi vai zili, taustekļu pēdējie posmi parasti melni. Galva šķērseniska, paplatināta pamatnes virzienā, vidū ar garenisku rievu; acis vidēji lielas, melnas. Tā dēvētais “kakls” ir šaurs, galvas pāreja tajā ir krasa. Priekškrūšu vairogs sānos sašaurināts virzienā no priekšējās malas uz pamatni. Segspārni iegareni, katrs ar diviem neizteiktiem gareniskiem ķīļiem. Kājas garas, spēcīgas. Tēviņi mazāki un slaidāki par mātītēm, ar proporcionāli labāk piesegtu vēderu. Suga spēj lidot. Kāpuriem ir sarežģīts attīstības cikls. Pirmās paaudzes kāpuri, kas šķiļas no olām, ir kustīgi, ar garām kājām, tumši krāsoti; tos sauc par triungulīniem (triungulins). Tie uzrāpo uz ziediem, kurus apciemo bites. Piestiprinoties pie neuzmanīgas vientuļās bites, triungulīns nonāk tās ligzdā, kur pārvēršas par tārpveida kāpuru baltā krāsā un turpina attīstīties bites ligzdā līdz kūniņas stadijai par plēsēju parazītu.

Zaļā eļļasvabole ir siltummīlis, dod priekšroku skrajiem mežiem, krūmājiem, ganībām, sastopama arī lapu koku mežos. Imago ir aktīvi karstajā dienas laikā, uzturas uz augiem, ar kuru lapām arī barojas (fitofāgs). Auga sugai parasti nozīmes nav, bet Eiropā zaļās eļļasvaboles priekšroku dod ošu, ceriņu un vītolu lapām. Pārošanās notiek uz barības augiem, mātītes nereti dēj olas vientuļo bišu ligzdu tuvumā. Eļļasvaboles ir plaši pazīstamas, jo tās spēj sintezēt kantaridīnu. Tā ir stipra inde no terpenoīdu klases, ko spēj sintezēt zaļās eļļasvaboles tēviņi, kuri pārošanās laikā vai pirms tā indi dāvanas veidā nodod mātītēm, lai palielinātu to dzimumtieksmi un savas pārošanās izredzes. Kantaridīns ir ļoti toksisks mugurkaulniekiem.

Zaļās eļļasvaboles lomu cilvēka dzīvē un zinātnes attīstībā ir grūti pārvērtēt. Senā un ne tik senā pagātnē kantaridīnu nereti izmantoja kā iedarbīgu indi. Senajā Grieķijā un Romā eļļasvaboles izmantoja, lai mēģinātu ārstēt ādas slimības, savukārt viduslaiku Persijā tās izmantoja, lai mēģinātu novērst trakumsērgu. 19. gs. Eiropā t. s. spāņu mušas ekstrakti tika lietoti ārīgi, galvenokārt kā lokālu kairinātāju un prettulznu līdzekli, savukārt iekšķīgi (piemēram, kā diurētiķi) tos lietoja paralīzes, lepras, čūlu un hroniskas gonorejas šķietamai ārstēšanai. Vēl salīdzinoši nesen eļļasvaboļu ķermeņa daļas tika izmantotas atsevišķos tradicionālajos Marokas ēdienos, bet mūsdienās tā darīt ir aizliegts. Senajā Ķīnā dažādu sugu eļļasvaboles tika sajauktas ar cilvēku ekskrementiem, arsēnu un indīgo augu daļām (kurpītes, Aconitum), lai pagatavotu pasaulē pirmo zināmo smirdīgo bumbu. Tomēr vislabāk ir pazīstami no eļļasvabolēm gatavotie preparāti, kas jau kopš seniem laikiem ir izmantoti kā afrodiziaks.

Nominālā pasuga ir plaši izplatīta visā Eiropā (izņemot ziemeļus) un ir sastopama arī Rietumsibīrijas dienvidu daļā un Vidusāzijā, kā arī Turcijas un Marokas ziemeļos. Areāla dienvidu daļā zaļā eļļasvabole piemērotos biotopos ir novērojama regulāri. Atsevišķos gados tā savairojas lielā skaitā. Areāla ziemeļu daļā sastopama izklaidus, sporādiski vai ļoti reti. Zaļā eļļasvabole Latvijā pēdējo 100 gadu laikā ir konstatēta tikai trīs reizes – Sabiles, Rucavas un Silenes (Ilgas muiža uz Latvijas un Baltkrievijas robežas) apkārtnēs, pēdējoreiz novērota 2021. gadā (nepublicēti dati). Katrā vietā konstatēts tikai viens imago. Datu par populācijas īpatņu skaitu Latvijā nav, tā noteikti ir ļoti neliela. Situācija Igaunijā un Lietuvā ir līdzīga.

Datu par populācijas dinamiku Latvijā nav, apdraudējums nav zināms. 

Zaļā eļļasvabole nav iekļauta Eiropas Savienības (ES) nozīmes un Latvijas aizsargājamo sugu sarakstos. Eiropas mērogā suga netika vērtēta atbilstoši Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem. Savukārt Latvijā tā ir iekļauta Sarkanās grāmatas kategorijā DD (Data Deficient jeb trūkst datu). Tas nozīmē, ka par zaļās eļļasvaboles Latvijas reģionālās populācijas lielumu, tendencēm un draudiem nav datu.