Pēteris Irbe bija pirmais un viens no trijiem augstāko kara inženiera izglītību Krievijā ieguvušajiem latviešu virsniekiem. Pirmajā neatkarības desmitgadē uzskatāms par ievērojamāko nocietinājumu izbūvju teorētisko speciālistu Latvijas armijā.

Dzimis māju saimnieka Miķeļa un Ilzes (dzimusi Skuje) Irbju ģimenē. Kristīts Rembates evaņģēliski luteriskajā draudzē. Nokārtoja savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu, 09.1886.–06.1890. mācījās un beidza Pirotehnisko artilērijas skolu Pēterburgā. Kā eksternis 1. kadetu korpusā Pēterburgā nokārtoja mācību kursa apjomu pārbaudījumu. 13.09.1886. ar I šķiru izturēja artilērijas virsnieka pārbaudījumus Mihaila Artilērijas skolā (Михайловское артиллерийское училище), 10.1900.–06.1903. mācījās un ar I šķiru beidza Nikolaja Inženieru akadēmiju (Николаевская инженерная академия) ar papildklasi Pēterburgā.

Precējies pirms Pirmā pasaules kara ar Pēterburgas guberņas provizora meitu Lidiju Šilleri, 06.1923. šķīries. 09.06.1925. adoptējis no bēgļu gaitām Bulgārijā atbraukušos bāreņus, savus ārlaulības dēlus: 12 gadus veco Valēriju Strausu (Latvijas armijas virsleitnants; 30.06.1941. apcietināts pēc mēģinājuma dezertēt no Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa, ieslodzīts cietumā Saranskā, kur “veica pretpadomju aģitāciju” starp ieslodzītajiem) un 10 gadus veco Rostislavu Strausu (Latvijas armijas leitnants; pēc kara sākuma 06.1941. nošauts kā okupācijas varas atbalstītājs 24. teritoriālā strēlnieku korpusa eskadriļā, mēģinot evakuēties uz Krieviju). Abi bija dzimuši vietās, kur P. Irbe dienēja pirms kara (attiecīgi Vernijā un Džarkentā). Otrreiz precējies 19.11.1925. ar Zinaīdu Tabeņecku (dzimusi Trojana).

13.09.1886. iestājās karadienestā Krievijas armijā (Pirotehniskajā artilērijas skolā). Mācību laikā šajā skolā 11.1887. paaugstināts par jaunāko, 06.1889. – par vecāko feierverkeru (unteroficieri). Pēc skolas beigšanas no 05.06.1890. II šķiras oberfeierverkers Pēterburgas patronu fabrikā. 23.06.1891. piekomandēts Pirotehniskajai artilērijas skolai, 02.06.1892. pārvietots uz to oficiāli, jaunākais skolotājs. 17.06.1893.–23.11.1894. piekomandēts 23. artilērijas brigādei Gatčinā iepazīšanās nolūkā ar ierindas dienestu (saistībā ar pausto vēlmi kļūt par virsnieku). I šķiras oberfeierverkers (08.12.1894.), 30.12.1894. formāli pārvietots uz Kronštates cietokšņa artilēriju, atstājot piekomandējumā Pirotehniskajā artilērijas skolā. Pēc virsnieka zināšanu pārbaudījuma nokārtošanas 13.06.1895. paaugstināts par podpraporščiku, iedalot 23. artilērijas brigādē, no 07.1896. dienēja 2. baterijā. 17.09.1895. paaugstināts par virsnieku (podporučiku), sākot ar 30.09.1895. bija pārmaiņus skolotājs (apmācītājs) brigādes mācību komandā, 1. baterijas saimniecības pārziņa vietas izpildītājs, no 06.1897. – 2. baterijas lietvedis. Poručiks (31.07.1898.). 17.08.–17.09.1898. un 23.08.–24.09.1899. komandējumā Pēterburgā kārtot iestāšanās pārbaudījumus Nikolaja Inženieru akadēmijā (pirmajā gadījumā – pārtrauca slimības dēļ, otrajā – atteicās turpināt kārtot slimības dēļ). No 04.1899. mācību komandas skolotājs, no 10.1899. – 3. baterijas lietvedis. No 16.08.1900. atkal komandējumā pēdējā atļautajā mēģinājumā kārtot iestāšanās pārbaudījumus inženieru akadēmijā (šoreiz nokārtoja un 17.10.1900. uzņemts akadēmijā). Mācību laikā inženieru akadēmijā 12.1900. pārskaitīts inženieru karaspēkā. Štābkapteinis (14.11.1901.). Pēc akadēmijas beigšanas 06.06.1903. paaugstināts par kapteini, piešķirot kara inženiera grādu. 18.06.1903. komandēts uz Varšavas kara apgabala Inženieru pārvaldi, no 07.07.1903. oberoficieris tehnisko aprēķinu un norēķinu kontrolei. 24.10.1904. pārvietots uz Novogeorgijevskas (tagad Modļina Polijā) cietokšņa Inženieru pārvaldi, 28.11.1904. – atpakaļ uz Varšavas kara apgabala Inženieru pārvaldi. Saistībā ar Krievijas–Japānas kara norisēm 30.12.1904. komandēts uz 3. Mandžūrijas armijas Inženieru inspektora pārvaldi Tālajos Austrumos. 20.02.1905. ieradās, virsnieks pārvaldē. 07.03.1905., izpildot dienesta pienākumus pozīcijās un krītot no zirga, salauza abu kāju stilbus, 10.03. evakuēts ārstēšanai uz tuvējo aizmuguri, 26.04. evakuēts tālākai ārstēšanai uz Krieviju. Pēc kara nobeiguma 01.02.1906. komandēts Sibīrijas kara apgabala (vēlākais Omskas kara apgabals) inženieru daļas pārziņa rīcībā Omskā, Omskas inženieru distances darbu izvedējs. 03.1906.–05.1910. komandējumā Tomskā kazarmu celtniecības darbu pārzināšanai, 07.–10.1911. – Tomskā un Novonikolajevskā kazarmu remontdarbu veikšanai. 28.10.1911. iecelts par Semirečenskas apgabala inženieru distances (10.1912. pārdēvēta par karaspēka novietojuma nodrošināšanas nodaļu) priekšnieka palīgu Vernijā (tagad Almati Kazahstānā), Turkestānas kara apgabalā. Apakšpulkvedis (19.12.1911.). No 03.06.1914. Džarkentas (tagad Kazahstāna) kara celtniecības komisijas tehniķis. Pirmā pasaules kara laikā 27.09.1914. iecelts par štābvirsnieku tehnisko aprēķinu un norēķinu kontrolei Turkestānas kara apgabala karaspēka novietojuma nodrošināšanas pārvaldē, bet 07.10.1914. ar rīkojumu atstāts piekomandējumā Semirečenskas apgabala karaspēka novietojuma nodrošināšanas nodaļā līdz celtniecības darbu noslēgumam Džarkentā. Pulkvedis (04.04.1915.; par īpašiem nopelniem). 17.03.1917. iecelts par karaspēka novietojuma nodrošināšanas pārvaldes priekšnieku Umaņā (tagad Ukrainā), 06.07.1917. ieradās Umaņā, uzņemoties amata pienākumus. 13.03.1918. pārvalde pārdēvēta par Ukrainas Tautas Republikas armijas Podolijas karaspēka novietojuma nodrošināšanas pārvaldi, palika priekšnieka amatā. 29.04.1918. pārgāja hetmaņa Ukrainas valsts armijas dienestā. Pēc hetmaņa varas gāšanas 12.1918. – Ukrainas Tautas Republikas armijas dienestā. 24.01.1919. ar 2. Podolijas korpusa pavēlniecības pavēli atvaļināts. Aizbrauca uz Vidusāziju. No 27.04.1919. virsnieks Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos, Aizkaspijas apgabala Ašhabadas karaspēka novietojuma nodrošināšanas pārvaldes priekšnieka palīgs. 01.10.1919. komandēts Krievijas Dienvidu bruņoto spēku Inženierapgādes pārvaldes priekšnieka rīcībā, pārvaldes 3. sanitāro būvju nodaļas priekšnieks. Pēc galīgas Krievijas Dienvidu bruņoto spēku sagrāves un atkāpšanās no bijušās Krievijas teritorijas 1921. gadā atgriezās Latvijā.

No 16.09.1921. Latvijas armijā (pulkvedis), piekomandējumā Tehniskās pārvaldes Inženieru daļā, no 28.09.1921. Inženieru daļas priekšnieka vietas izpildītājs. Strādāja arī par inženierzinātņu priekšmeta lektoru Kara skolā. Saistībā ar Tehniskās pārvaldes izformēšanu no 01.02.1922. Tehniskās divīzijas komandiera palīga vietas izpildītājs, 08.08.1922. atvaļināts. 29.09.1922.–05.06.1924. brīva līguma fortifikācijas priekšmeta lektors kara politehniskajos kursos Tehniskās divīzijas štābā un Bruņošanās pārvaldē, arī lektors Kara skolā. 05.06.1924. iesaukts aktīvajā karadienestā Armijas komandiera štābā, armijas inženieris. Arī Kara akadēmisko kursu, Virsnieku kursu, Kara skolas pasniedzējs. 01.–06.1925. un 01.–06.1928. arī Kara virstiesas loceklis. 17.09.1929. līdz ar armijas vadības reorganizāciju pārskaitīts jaunizveidotajā Armijas štābā. Vadīja plāna izstrādi par austrumu robežas nocietināšanu (netika realizēts). 1925.–1931. gadā arī Tehniskās divīzijas štāba izdotā rakstu krājuma (žurnāla) “Tehnikas Apskats” redakcijas loceklis – inženieru nozares vadītājs. Rakstīja militārajā periodikā par specialitātes jautājumiem. 12.12.1929. dota atļauja līdz 14.04.1931. palikt dienestā. 28.05.1931. saistībā ar dienesta pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu atvaļināts ar tiesībām valkāt karavīra ietērpu. 17.07.1931. izteikta armijas komandiera pateicība “par teicamu dienesta izpildīšanu”. Darbojās Atvaļināto virsnieku biedrībā. Dzīvoja savā īpašumā Rīgas Jūrmalā, Dubultos, Pulkveža Brieža ielā 54. Bija studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” goda filistrs.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941.–1944. gadā dzelzceļa tabeļvedis Lielvārdes stacijā, tad Rīgā. Pēc kara pensionārs, dzīvoja savā mājā Jūrmalā.

Pirmais un viens no trijiem augstāko kara inženiera izglītību Krievijā ieguvušajiem latviešu virsniekiem ar bagātīgu kara inženiera dienesta pieredzi miera un kara laikā. Pirmajā neatkarības desmitgadē uzskatāms par ievērojamāko nocietinājumu izbūvju teorētisko speciālistu Latvijas armijā, kas rada atspoguļojumu gan iecelšanā armijas inženiera amatā, gan darbībā militārās pedagoģijas laukā un publikācijās. Ikgadējās atestācijās pastāvīgi guva ļoti augstu personības un dienesta novērtējumu no tiešās priekšniecības.

Par dienesta nopelniem Krievijas armijā P. Irbe apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu.