Ķerra ir vidēja lieluma pīle. Cirkumpolārs ligzdošanas areāls, kas ietver boreālās zonas ziemeļu daļu un arktisko zonu. Ziemošanas areāls tālāk uz dienvidiem, galvenokārt okeānu un jūru piekrastē. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī. Ligzdo seklos, nelielos ezeros, upēs un dīķos tundras un mežatundras zonā, Skandināvijā reizēm arī skrajos skujkoku mežos un bērzu audzēs augstienēs. Pārtiek no bezmugurkaulniekiem un augiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1761. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas marila, taču mūsdienās ķerras zinātniskais nosaukums ir Aythya marila. Ģints nosaukums atvasināts no grieķu valodas vārda αἴθυιᾰ, aithuia, ar ko apzīmēts neidentificēts jūras putns. Savukārt sugas apzīmējums atvasināts no grieķu valodas vārda μᾰρῑ́λη, marilē ‘ogles’ vai ‘ogļu putekļi’.

Ķerrai izdalītas divas pasugas. Nominālpasuga Aythya marila marila ligzdo no Islandes līdz Ļenai (Sibīrijas ziemeļu daļā), pasuga Aythya marila nearctica – no Ļenas līdz Kamčatkai un tālāk Ziemeļamerikas ziemeļu daļā. Latvijā sastopama pasuga A. m. marila.

Ķermeņa garums ir 40–51 cm, svars – 700–1372 g. Vidēji liela pīle ar apaļu galvu. Tēviņam riesta tērpā melna galva ar zaļu spīdumu, dzeltenas acis, melnas krūtis un pakaļgals, balti sāni, pelēcīgi balta mugura. Mātīte brūna. Sāni brūnpelēki, mugura mazliet tumšāka.

Tēviņa sauciens riesta laikā ir zemi svilpieni “vī-vīp vī-vo vīpīvī...”. Mātītei ņurdošs sauciens “kerr kerr kerr...”.

Ķerra ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī. Vasarā un ziemā novērojama nelielā skaitā.

Ligzdo seklos, nelielos ezeros, upēs un dīķos tundras un mežatundras zonā, Skandināvijā reizēm arī skrajos skujkoku mežos un bērzu audzēs augstienēs. Ziemo galvenokārt jūras piekrastē, arī lielos ezeros iekšzemē. Latvijā parasti sastopama jūrā, bet reizēm novērojama arī iekšzemes ūdeņos.

Pārtiek no kukaiņiem, vēžveidīgajiem un gliemjiem, arī augu lapām, stublājiem un sēklām.

Ligzda parasti labi apslēpta veģetācijā. Tā ir bedrīte, izklāta ar tuvumā pieejamiem augiem un spalvām.

Olu krāsa no bāli zaļganas līdz olīvpelēkai. Olu vidējais izmērs ir 63,2x43,5 mm. Dējumā 6–15, reizēm līdz 17 olām. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 24–28 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē mātīte, bet reizēm līdzās ir arī tēviņš. Lidspēju mazuļi iegūst 5–6 nedēļu vecumā.

Cirkumpolārs ligzdošanas areāls, kas ietver boreālās zonas ziemeļu daļu un arktisko zonu. Ziemošanas areāls tālāk uz dienvidiem, galvenokārt okeānu un jūru piekrastē. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā ievērojami samazinājusies. Izplatība sašaurinājusies Skandināvijas kalnos, sugai atkāpjoties lielākā augstumā, un šo samazinājumu nav atsvērusi izplatības palielināšanās Baltijas jūras dienvidu daļā. Eiropas ligzdojošā populācija samazinās, taču ziemojošā populācija pieaug.

20. gs. sākumā Latvijā bijusi parasta caurceļotāja. Savukārt 20. gs. 80. gados norādīts, ka Latvijā ķerras sastopamas nelielā skaitā, kas gan var liecināt par interpretācijas atšķirībām, nevis patiesām skaita pārmaiņām. Parasta caurceļotāja ķerra ir arī mūsdienās, taču sistemātisku uzskaišu trūkuma dēļ nav iespējams novērtēt caurceļojošo putnu skaita pārmaiņas.

Ziemā sastopama nelielā skaitā. 20. gs. 90. gadu sākumā vērtēts, ka ziemojošā populācija ir 0–50 indivīdu. 2019.–2024. gadā vērtēts, ka Latvijā ziemoja 12–120 indivīdu, un gan ilgtermiņa, gan īstermiņa populācijas pārmaiņu tendence ir neskaidra.

Ligzdošana Latvijā pirmoreiz pierādīta 1949. gadā, kad ligzda atrasta Babītes ezerā (ziņojis Harijs Mihelsons). 1962. un 1963. gadā viena un tā pati mātīte ligzdoja Lielrovā, Engures ezerā un sekmīgi izveda mazuļus. Pēc tam ligzdošana Latvijā vairs nav konstatēta, lai gan retumis ķerras novērotas iekšzemē arī vasarā.

Ne pasaulē, ne Eiropā suga nav apdraudēta, bet Latvijā ziemojošā populācija atzīta par kritiski apdraudētu nelielā ziemojošo indivīdu skaita dēļ.

Draudi Baltijas jūras reģionā ligzdojošajai populācijai nav skaidri zināmi, bet ir iespējams, ka negatīva ietekme ir lielo ķīru (Chroicocephalus ridibundus) koloniju izzušanai un plēsonības pieaugumam. Ziemojošos putnus apdraud bojāeja zvejnieku tīklos. Eiropā kopumā pie draudiem minēts arī naftas un cita veida piesārņojums. Sugu, iespējams, apdraud arī naftas un dabasgāzes ieguve, gliemju pārmērīga ieguve, eitrofikācija un atkrastes vēja parki. Suga ir jutīga pret putnu gripu un varētu ciest no slimības uzliesmojumiem nākotnē.

Ķerra Latvijā iekļauta medījamo sugu sarakstā, un katru gadu tiek nomedīts neliels putnu skaits – ne vairāk kā daži desmiti putnu. Suga tiek medīta arī citviet Eiropā un Ziemeļamerikā.

Ķerra iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.