Amālija Cekuliņa bija ievērojama padomju okupācijas laika zinātniece un pedagoģe lauksaimniecības elektrifikācijas un lopkopības mehanizācijas jomā, kā arī augstākās izglītības un zinātnes organizatore Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA, tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, LBTU) rektores un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) korespondētājlocekles amatos. 

A. Cekuliņas vecāki bija zemnieki, kuri 19. gs. beigās labākas dzīves meklējumos devās uz Omskas apgabalu Sibīrijā. Tur izveidojās vairākas latviešu ieceļotāju sādžas. A. Cekuliņas māsa Emīlija Novika bija LLA Marksisma-ļeņinisma katedras pasniedzēja. Māsas vīrs Alfons Noviks bija Latvijas PSR Valsts drošības komitejas vadītājs (1940–1953).

A. Cekuliņa 1914. gadā absolvēja vietējo lauku skolu, līdz 1921. gadam strādāja tēva lauku saimniecībā un nodarbojās ar pašmācību. 1923. gadā absolvēja Latviešu pedagoģiskā institūta sagatavošanas nodaļu Smoļenskā. 1929. gada decembrī A. Cekuliņa absolvēja Lomonosova vārdā nosauktā Mehāniskā institūta Lauksaimniecības elektrifikācijas nodaļu (Отдел электрификации сельского хозяйства Московского механического института имени М. В. Ломоносова) Maskavā un ieguva inženiera mehāniķa kvalifikāciju.

No 1930. gada maija līdz 1933. gada jūlijam A. Cekuliņa studēja aspirantūrā Vissavienības Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtā (Всесоюзный научно-исследовательский институт механизации и электрификации сельского хозяйства) Maskavā. 1937. gada 29. jūnijā Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas (Всесоюзная академия сельскохозяйственных наук имени В. И. Ленина) Kvalifikācijas komisijā aizstāvēja disertāciju “Elektrodu siltuma ierīces” (Электродные тепловые прмборы) un ieguva lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu.

1935. gadā viņa absolvēja divgadīgu marksisma-ļeņinisma universitāti Zinātnes pilī (Дворец науки) Maskavā.

No 1957. gada 15. oktobra A. Cekuliņai tika piešķirts sešu mēnešu radošais atvaļinājums doktora disertācijas pabeigšanai. Viņu ieskaitīja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Zinātņu akadēmijas doktorantūrā līdz 1958. gada 22. maijam. Lauksaimniecības zinātņu doktora disertācija ar nosaukumu “Piena lopkopības fermu elektrificēto mašīnu sistēmas energotehnoloģiskie pamati” (Энерготехнические основы системы электрифицированных машин для ферм молочного животноводства) tika aizstāvēta LLA Padomē 1959. gada 27. novembrī. PSRS Augstākās atestācijas komisija (AAK) doktora grādu apstiprināja 1960. gada 1. oktobrī. 

No 1914. līdz 1921. gadam A. Cekuliņa strādāja tēva saimniecībā un nodarbojās ar pašmācību.

Pēc Lomonosova vārdā nosauktā Mehāniskā institūta absolvēšanas A. Cekuliņa no 1930. gada janvāra līdz maijam strādāja par inženieri PSRS Zemkopības Tautas komisariāta Elektrifikācijas birojā (Бюро электрификации Народного комиссариата земледелия), bet no maija – jaunveidotajā Vissavienības Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtā, kur tika uzņemta arī aspirantūrā. Paralēli mācībām aspirantūrā A. Cekuliņa līdz 1930. gada novembrim pildīja arī Lauksaimniecības elektrifikācijas fakultātes (Факультет электрификации сельского хозяйства) vadītājas pienākumus.

1930. gada beigās A. Cekuliņa tika pārcelta aspirantūrā pie Vissavienības Lauksaimniecības elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūta (Всесоюзный институт электрификации сельского хозяйства), kur līdztekus studijām aspirantūrā līdz 1937. gada jūlijam strādāja par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci.

1937. gada jūlijā institūts tika apvienots ar līdzīga nosaukuma institūtu. A. Cekuliņa turpināja darbu jaunajā Vissavienības Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtā līdz 1945. gada augustam.

Pēc Latvijas otrreizējās okupācijas 1945. gada 1. septembrī A. Cekuliņa pēc PSRS Tautas komisāru padomes Vissavienības augstskolu komitejas (Всесоюзный комитет по делам высшей школы) nosūtījuma sāka darbu docenta amatā, kas līdz 1957. gada 31. augustam ilga LLA Lauksaimniecības elektrifikācijas katedrā. 1945./1946. mācību gadā viņa pildīja arī Mašīnu traktoru staciju direktoru un mehāniķu kursu vadītājas pienākumus, bet 1946./1947. mācību gadā – LLA mācību prorektora vietnieka pienākumus.

No 1947. gada 1. septembra līdz 1949. gada 31. augustam A. Cekuliņa pildīja Lauksaimniecības elektrifikācijas katedras vadītāja pienākumus.

No 1947. līdz 1950. gadam A. Cekuliņa amatu apvienošanas kārtībā bija LZA Enerģētikas institūta Lauksaimniecības elektrifikācijas sektora vadītāja.

No 1950. līdz 1954. gadam viņa bija LLA rektore, no 1951. gada 26. marta – LZA korespondētājlocekle. No 1951. gada 1. septembra līdz 1973. gada 31. augustam bija LLA Elektrotehnikas katedras vadītāja, no 1957. gada 1. septembra – profesore, no 1976. gada 1. oktobra – profesore konsultante uz pusslodzi, no 1980. gada 1. oktobra līdz 1981. gada 24. decembrim – profesore konsultante uz ceturtdaļslodzi. 

1942. gadā kopā ar citiem autoriem (Igors Budzko, Игорь Александрович Будзко, G. V. Gorčovesovs, Г. В. Горчовесов) tika publicēts pētījums krievu valodā “Ceļvedis naftas produktu divtaktu dzinēju pārveidošanai uz vietējo cieto kurināmo” (Руководство по переводу двухтактных нефтяных двигателей на местное твердое топливо). Tajā ir aprakstīts, kā pārveidot izplatītāko zīmolu divtaktu šķidrās degvielas dzinējus ar jaudu līdz 25 zirgspēkiem darbam ar gāzi, izmantojot malku un saksaula gazifikāciju. Grāmatā ir raksturoti ķīmiskie procesi, kas notiek gazifikatorā darbības laikā, aprakstīti dažādi gazifikatori, kas paredzēti koksnes, kūdras, brūnogļu, salmu un citu lauksaimniecības atkritumu gazifikācijai, un izklāstīta to konstrukcijas un darbības specifika, kā arī gazifikatoru remonts.

A. Cekuliņa sarakstījusi darbus “Lauksaimniecības darbu elektrifikācija” (līdzautore; 1950), “Transporta elektromehanizācija lopkopības fermās” (1958), “Mehanizācijas efektivitāte piena lopkopībā” (Эффективность механизации в молочном животноводстве; 1964), “Piena lopu fermu kompleksā mehanizācija” (līdzautore; 1964), “Lauksaimniecības ražošanas procesu elektrifikācija” (līdzautore; 1969), mācību līdzekli “Elektropiedziņa un elektriskās enerģijas izmantošana lauksaimniecībā” (kopā ar Arnoldu Šķēli; 1970). 

Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedre (kopš 1925. gada), ilggadēja PSKP LLA komitejas locekle (kopš 1946. gada), PSKP LLA organizācijas sekretāre (1947–1949), PSKP Rīgas pilsētas Staļina rajona komitejas locekle (1950–1954). 

A. Cekuliņa bija iesaistīta pirmā Latvijas PSR lauksaimniecības elektrifikācijas plāna sagatavošanā. Viņa bija pirmā sieviete augstskolas rektore Latvijā.

A. Cekuliņas un viņas vadībā izdotās grāmatas lauksaimniecības un lopkopības darbu elektromehanizācijas jomā bija vienīgie izdevumi latviešu valodā. To kvalitāti apliecina arī tas, ka 1964. gadā A. Cekuliņas grāmata “Mehanizācijas efektivitāte piena lopkopībā” tika izdota Maskavā.

Viskrievijas Lauksaimniecības elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūta 80 gadu jubilejai veltītajā zinātniskajā žurnālā “Enerģētika un elektrotehnoloģijas lauksaimniecībā” (Энергетика и электротехнологии в сельском хозяйстве, 2010) A. Cekuliņa pieminēta kā pirmā starp 20. gs. 30. gadu nozīmīgākajiem pētniekiem elektriskās sildīšanas jomā. 

1939. gada 29. oktobrī PSRS AAK A. Cekuliņai piešķīra vecākās zinātniskās līdzstrādnieces zinātnisko nosaukumu, 1947. gada 12. jūlijā – docentes zinātnisko nosaukumu, bet 1961. gada 8. martā – profesores zinātnisko nosaukumu.

1942. gadā A. Cekuliņa tika apbalvota ar Kazahijas PSR Goda rakstu par priekšzīmīgu uzdevumu izpildi lauksaimniecības mehanizācijas jomā. A. Cekuliņa saņēma PSRS medaļu par pašaizliedzīgu darbu Lielā Tēvijas kara laikā (1946), divreiz tika apbalvota ar Darba Sarkanā Karoga ordeni (1953, 1961). 1967. gadā viņai tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukums. 1970. gadā viņa saņēma jubilejas medaļu “Pieminot Vladimira Iļjiča Ļeņina 100. dzimšanas gadadienu”, bet 1971. gadā A. Cekuliņa tika apbalvota ar Ļeņina ordeni.