Prīkšķe ir maza pīle. Ligzdošanas areāls sniedzas no Rietumeiropas līdz Kamčatkas pussalai. Ziemo Āfrikā un Āzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā. Latvijā sastopama no marta vidus līdz oktobra vidum. Ligzdo ar īsu zāli klātās salās eitrofos ezeros, jūras piekrastes pļavās un arī pļavās ezeru, upju un dīķu krastos, retāk – purvos. Pārtiek no ūdens bezmugurkaulniekiem, abiniekiem, sīkām zivtiņām, grīšļu, graudzāļu un ūdensaugu sēklām, saknēm un zaļajām daļām.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas querquedula, taču mūsdienās prīkšķes zinātniskais nosaukums ir Spatula querquedula. Ģints nosaukums spatula latīņu valodā nozīmē ‘karote’. Savukārt sugas apzīmējums, visticamāk, atvasināts no putna sauciena.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums ir 37–41 cm, svars – 240–585 g. Maza pīle. Tēviņam riesta tērpā purpurbrūnraiba galva ar platu, baltu uzacs svītru. Krūtis tumšbrūnas, sāni gaišpelēki, vēders balts. Mātīte brūni pelēkraiba. Galva kontrastaina – gaišs laukumiņš pie knābja pamata, šaura, tumša acs svītra un gaiša uzacs svītra.

Tēviņam riesta laikā raksturīgs sauss tarkšķis “klerrep”. Mātītes sauciens ir nazāls “ga, ga-ga, ga...” un arī klusa pēkšķēšana.

Prīkšķe ir gājputns, Latvijā sastopama no marta vidus līdz oktobra vidum.

Ligzdo ar īsu zāli klātās salās eitrofos ezeros, jūras piekrastes pļavās un arī pļavās ezeru, upju un dīķu krastos, retāk – purvos.

Pārtiek no ūdens bezmugurkaulniekiem (tārpiem, kukaiņiem un to kāpuriem, vēžveidīgajiem un gliemjiem), abiniekiem, sīkām zivtiņām, grīšļu, graudzāļu un ūdensaugu sēklām, saknēm un zaļajām daļām.

Ligzda parasti ir labi apslēpta augājā. Tā ir bedrīte uz zemes, izklāta ar augiem un spalvām.

Olas ir krēmīgi dzeltenbrūnas, to izmērs vidēji ir 45,3x33,2 mm. Latvijā dējumos parasti ir 8–10, retāk – 4–13 olas, taču citur reģistrēti dējumi līdz 14 olām. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 21–23 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi, tos vadā tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst 5–6 nedēļu vecumā.

Ligzdošanas areāls sniedzas no Rietumeiropas līdz Kamčatkas pussalai. Ziemo Āfrikā (Nīlas ielejā un uz dienvidiem no Sahāras tuksneša) un Āzijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadu sākuma ligzdošanas izplatība Eiropā nedaudz samazinājusies, atkāpjoties no Dienvideiropas, bet paplašinoties Lielbritānijā. Eiropas populācija sarūk.

20. gs. sākumā prīkšķe Latvijā bija ļoti bieži sastopama ligzdotāja. 70. gados vērtēts, ka Latvijā ligzdo ap 2000 pāru prīkšķu, un norādīts, ka populācija ir samazinājusies. Arī turpmāk ligzdojošā populācija ir samazinājusies, un 90. gadu sākumā tika vērtēts, ka tā ir 1000–2000 pāru. 2024. gadā ligzdojošā populācija bija 70–200 pāru, taču ticami, ka šķietamās pārmaiņas lielākā mērā noteikušas metodiskas atšķirības populāciju lielumu aplēsēs, tāpēc patiesās populācijas pārmaiņas nav iespējams novērtēt.

Prīkšķe ir sastopama visā Latvijā, taču reti. Mūsdienās nozīmīgākās ligzdošanas vietas ir lielie piejūras ezeri un Lubāna mitrājs. Starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu izplatība samazinājās, un sarukums turpinājās arī starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu. Starp 2013.–2017. un 2020.–2024. gadu izplatība šķietami saglabājusies stabila, taču jāņem vērā ievērojami labāka Latvijas apsekotība pēdējā periodā.

Ne pasaulē, ne Eiropā suga nav apdraudēta, bet Latvijā tā atzīta par stipri apdraudētu.

Latvijā kā draudi prīkšķes populācijai norādīta ūdenstilpēm pieguļošo pļavu intensīvāka izmantošana lopkopībā, arī pretēji – aizaugšana ar krūmiem, pārtraucot noganīšanu vai pļaušanu, arī zālāju pārvēršana aramzemē, arī piekrastes pļavu nosusināšana. Sugu apdraud Amerikas ūdele (Neogale vison). Eiropā kopumā starp draudiem minēta arī mitrāju pārvēršana iedambētās ūdenskrātuvēs, ligzdu bojāeja agras pļaušanas dēļ, cilvēku radīts traucējums, saindēšanās ar svinu, botulisms, medības (gan Eiropā, gan Āfrikā). Suga ir jutīga pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt slimības uzliesmojumi nākotnē.

Prīkšķe Latvijā iekļauta medījamo sugu sarakstā, un katru gadu tiek nomedīts aptuveni 100–200 putnu. Suga tiek medīta arī citviet Eiropā un Āfrikā.

Prīkšķe iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.