Konstitucionālā sūdzība Latvijā ir pieteikums, ko persona iesniedz Satversmes tiesā, lai aizsargātu savas, nevis citas personas, pamattiesības. Konstitucionālajai sūdzībai atšķirībā no citiem pieteikumiem ir noteiktas speciālas prasības – aizskārums, pienākums izmantot vispirms citus tiesību aizsardzības līdzekļus un termiņš. Ņemot vērā ST kompetenci un sprieduma juridisko darbu, konstitucionālā sūdzība Latvijas tiesību sistēmā ir ne tik vien personas pamattiesību aizsardzības līdzeklis, bet tā ir nozīmīga Satversmes aizsardzībai kopumā.

Persona konstitucionālo sūdzību ST var iesniegt, lai aizsargātu vienīgi savas Satversmē iekļautās cilvēka pamattiesības. Tas nozīmē, ka persona ST nevar vērsties, lai aizsargātu citas personas vai sabiedrības intereses, jo ST likums neparedz actio popularis jeb populārsūdzības iesniegšanu.

Persona ST var apstrīdēt tikai tiesību normas, kas noteikta ST likuma 17. panta pirmajā daļā, atbilstību Satversmē iekļautajai cilvēka pamattiesību normai. Apstrīdamā tiesību norma var būt iekļauta likumā, Latvijas parakstītā vai noslēgtā starptautiskā līgumā (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) vai citā normatīvā aktā. Persona ST nevar apstrīdēt tiesību normas piemērošanas aktu, piemēram, administratīvo aktu vai tiesas nolēmumu, jo ST kompetencē (ST likuma 16. pants) nav vērtēt šādu individuālu tiesību aktu satversmību.

Konstitucionālo sūdzību ST var iesniegt ikviena fiziska persona, tostarp citas valsts pilsonis, bezvalstnieks, ja vien tās Satversmē iekļautās pamattiesības aizskar Latvijas tiesību norma. Arī juridiska persona, ja tā ir attiecīgās cilvēka pamattiesības subjekts, var iesniegt konstitucionālo sūdzību, lai aizsargātu pašas juridiskās personas (nevis tās dalībnieku, akcionāru vai amatpersonu) pamattiesības.

ST likums neprasa, lai personu ST pārstāvētu zvērināts advokāts. Personai nav arī jāmaksā valsts nodeva par vēršanos ST. Persona, ievērojot valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā noteikto, var saņemt valsts apmaksātu juridisku palīdzību konstitucionālās sūdzības sagatavošanai un, ja lieta pēc šīs sūdzības ierosināta, arī turpmākā procesa gaitā.

Konstitucionālā sūdzība ir visbiežāk ST iesniegtais pieteikuma veids un biežākais pamats lietas ierosināšanai.

Konstitucionālajai sūdzībai jāatbilst gan vispārējām pieteikuma prasībām, kas iekļautas ST likuma 18. panta pirmajā daļā, gan tikai uz konstitucionālo sūdzību attiecināmām prasībām.

Tāpat kā citos pieteikumos arī konstitucionālajā sūdzībā jānorāda: 1) pieteikuma iesniedzējs; 2) institūcija vai amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu; 3) lietas faktisko apstākļu izklāsts; 4) pieteikuma juridiskais pamatojums (juridiskā argumentācija, kurā pamatota apstrīdētās normas neatbilstība pieteikumā norādītajai augstāka juridiska spēka tiesību normai); 5) prasījums Satversmes tiesai.

Cilvēka pamattiesību aizskārums nošķir konstitucionālo sūdzību no actio popularis un ir konstitucionālās sūdzības pamata elements. Pamattiesību aizskārums pieteikuma iesniedzējam vienmēr rada negatīvas sekas un var izpausties dažādos veidos (piemēram, kā liegums ieņemt kādu amatu, kā pienākums maksāt nodokli, kā valsts pozitīvā pienākuma neizpildīšana). Lai konstatētu pamattiesību aizskārumu, pirmkārt, ir jāsaprot, vai Satversmē ir ietvertas konkrētās pamattiesības, proti, vai apstrīdētā norma ietilpst konkrēto pamattiesību tvērumā. Otrkārt, tieši apstrīdētā norma (nevis tās piemērošanas rezultāts konkrētā lietā) rada personai negatīvas sekas (aizskārumu).

Izšķir dažādas aizskāruma formas. Esošs aizskārums nozīmē, ka apstrīdētā tiesību norma rada negatīvu ietekmi uz personu jau tagad. Esošu aizskārumu rada tiesību normas piemērošana. Taču tiesību norma arī pati par sevi var radīt personai negatīvas sekas, piemēram, ja personai ar likumu tiek atsavināts īpašums vai arī persona pakļaujas tiesību normā noteiktajam, vai arī tiesību norma liedz personai kādas tiesības. Pamattiesību aizskārums var būt arī nākotnē sagaidāms. Tad tas nozīmē, ka normas negatīvās sekas personai nav iestājušās tagad, bet pastāv pamatota un ticama iespējamība, ka persona noteikti izjutīs apstrīdētās normas negatīvās sekas nākotnē (piemēram, tai tā tiks piemērota) un personai tiks radītas nelabvēlīgas, būtiskas un neatgriezeniskas sekas. Aizskārums var būt arī potenciāls gadījumos, kad pastāv saprātīgi ticama iespējamība, ka personai apstrīdētā norma varētu radīt negatīvas sekas un šīs sekas varētu būt īpaši nelabvēlīgas. Nākotnē sagaidāms un potenciāls aizskārums uzskatāms par izņēmumu un šādos gadījumos personai konstitucionālajā sūdzībā īpaši jāpamato, kādēļ lieta ST būtu ierosināma vēl pirms aizskāruma iestāšanās.

Konstitucionālā sūdzība ir subsidiārs jeb papildu tiesību aizsardzības līdzeklis. Proti, personai pirms iesniegt konstitucionālo sūdzību ST ir jāizmanto visi citi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, piemēram, jāiesniedz sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums tiesu sistēmas tiesai. Vienlaikus var būt arī tādi gadījumi, kad tiesību aizsardzības līdzekļu nav, piemēram, ja ar likumu tiek atsavināts īpašums, ja apstrīdētā norma liedz kādas tiesības. Tāpat subsidiaritātes principa ievērošanai nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas varētu jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja situāciju. ST likums paredz izņēmumus, kad persona konstitucionālo sūdzību var iesniegt, pirms ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi: 1) ja konstitucionālās sūdzības izskatīšana ir vispārsvarīga; 2) ja tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam. Likuma prasību par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu uz personu neattiecina, ja tās pamattiesību aizskārums ir nākotnē sagaidāms vai potenciāls. Īpašas subsidiaritātes prasības personai jāievēro, ja tā apstrīd pašvaldības teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma normu. Tādā gadījumā personai jāievēro Teritorijas attīstības plānošanas likumā noteiktā teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma pārsūdzēšanas kārtība.

Konstitucionālās sūdzības iesniegšanai ir noteikts termiņš – seši mēneši. Atkarībā no tā, vai personai ir pieejami vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, vai nē, konstitucionālo sūdzību persona iesniedz:

• sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās, ja personai ir iespējams izmantot citus tiesību aizsardzības līdzekļus;

• sešu mēnešu laikā pēc pamattiesību aizskāruma rašanās, ja personai nav iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (vai tie nav reāli un efektīvi);

• sešu mēnešu laikā pēc likuma par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām spēkā stāšanās dienas;

• sešu mēnešu laikā pēc saistošo noteikumu spēkā stāšanās, ja tiek apstrīdēts pašvaldības teritorijas plānojums vai lokālplānojums.

Termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai pamato personas interesi pēc iespējas ātrāk novērst tās aizskārumu, jo prezumēts, ja persona ilgāk pacieš savu tiesību aizskārumu, tā ir mazāk ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā. Tāpat ir jānodrošina strīda atrisināšana saprātīgā termiņā. Termiņa neievērošana liedz pieeju ST.

Konstitucionālās sūdzības iesniegšana pati par sevi neaptur tiesas nolēmuma izpildi, kas nodrošina to, ka konstitucionālā sūdzība netiek izmantota kā nolēmumu izpildes novilcināšanas iespēja. Tomēr persona to var lūgt, un, ja tiek lemts par lietas ierosināšanu, ST izlemj arī šādu lūgumu.

Nolēmuma izpildes apturēšana ir ārkārtējs ST procesa līdzeklis, ko var piemērot tikai svarīgu mērķu sasniegšanai: ja nolēmuma izpilde pirms ST nolēmuma spēkā stāšanās varētu padarīt neiespējamu ST nolēmuma izpildi vai radītu būtisku kaitējumu pieteikuma iesniedzējam.

ST likums citus pagaidu tiesību aizsardzības līdzekļus, piemēram, tiesvedības apturēšanu citā procesā, likuma darbības apturēšanu, neparedz.

ST ir dibināta 1996. gadā, Saeimai grozot Satversmes 85. pantu un pieņemot ST likumu. Sākotnēji likums tiesības iesniegt pieteikumu ST paredzēja tikai abstraktās konstitucionālās kontroles subjektiem. Konstitucionālās sūdzības ieviešanu kavēja divi šķēršļi. Pirmkārt, konstitucionālas kontroles institūts un ST Latvijas tiesību sistēmā bija jauna konstitucionāla institūcija. Vispirms bija jāiepazīst un jāsaprot, kāda vispār var būt ST kompetence un kāda var būt ST ietekme uz tiesībām kopumā. Otrkārt, konstitucionālās sūdzības izveidošana nebija iespējama arī tādēļ, ka Satversmē nebija izvērsts cilvēka pamattiesību katalogs. Cilvēka pamattiesību esība konstitūcijā ir priekšnoteikums, lai varētu izveidot konstitucionālo sūdzību, kuras mērķis ir aizsargāt tieši konstitūcijā ietvertās pamattiesības. Pēc 1998. gada 6. novembra, kad Satversme tika papildināta ar VIII nodaļu “Cilvēka pamattiesības”, sākās aktīvs darbs pie ST likuma grozījumu izstrādes.

Persona konstitucionālo sūdzību iesniegt ST var kopš 2001. gada 1. jūlija, kad spēkā stājās attiecīgi grozījumi ST likumā (Saeimā pieņemti 2000. gada 30. novembrī). Līdz ar konstitucionālās sūdzības ieviešanu, tika pilnveidots ST procesa regulējums un pieņemts jauns ST reglaments. Proti, tika grozīta pieteikumu izskatīšanas kārtība un ieviests rakstveida process. Līdztekus konstitucionālajai sūdzībai arī tiesu sistēmas tiesām tika paredzēta tiesība iesniegt pieteikumu ST. Likumdevējs bija prezumējis, ka gadījumos, ja attiecīgajā civillietā, krimināllietā vai administratīvajā lietā piemērojamā tiesību norma aizskar Satversmē noteiktās pamattiesības, tiesa, apturot tiesvedību, vērsīsies ST. Tiesas pieteikums bija iecerēts kā primārais cilvēka pamattiesību aizsardzības līdzeklis.

ST spriedums un tajā sniegtā tiesību normas interpretācija, tostarp arī lēmumā par tiesvedības izbeigšanu sniegtā tiesību normas interpretācija, ir saistoša ikvienam. Likums paredz, ka tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no ST sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Lai ar konstitucionālo sūdzību persona varētu novērst pamattiesību aizskārumu, ST, izmantojot tai likumā noteiktās pilnvaras, var atzīt apstrīdēto tiesību normu par spēkā neesošu ar kādu brīdi pagātnē. Šis brīdis parasti ir aizskāruma rašanās brīdis, kas var būt, piemēram, apstrīdētās tiesību normas piemērošanas vai spēkā stāšanās vai pieņemšanas brīdis, vai arī cits brīdis. Var arī būt tā, ka ST tiesību normu atzīst par spēkā neesošu ar kādu brīdi pagātnē ne tik vien uz pieteikuma iesniedzēju, bet arī citām personām, piemēram, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību līdzekļiem. Var būt arī situācija, kad tiesa nevar atzīt tiesību normu spēkā neesošu ar kādu brīdi pagātnē, jo tas, piemēram, varētu kaitēt sabiedrības interesēm vai radītu lielāku nenoteiktību vai arī tādējādi tiktu radīts pamattiesību aizskārums citām personām. Tāpat ST var noteikt, ka Satversmei neatbilstošā tiesību norma turpina būt spēkā, dodot likumdevējam laiku jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai.

ST spriedumi pēc konstitucionālajām sūdzībām ierosinātajās lietās ieviesuši nozīmīgas izmaiņas Latvijas tiesību sistēmā, piemēram, tie kalpojuši par pamatu: rīcībnespējas institūta reformai, izmaiņām brīvības atņemšanas vietās noteiktajiem ierobežojumiem, tiesnešu tiesiskā statusa stiprināšanai, uz mūžu noteiktu ierobežojumu pārskatīšanai, arī sociālo tiesību, tostarp ģimenes un tiesību dzīvot labvēlīgā vidē aizsardzībai.