Teorijas pamatā ir shēma, kurā demogrāfiskās attīstības process aplūkots kā triju atražošanās tipu (arhaiskā, tradicionālā un mūsdienu) un divu pāreju (paleodemogrāfiskās jeb pirmās un mūsdienu jeb otrās) vēsture. Terminu “demogrāfiskā pāreja” pirmais piedāvāja amerikāņu demogrāfs Frenks Noutstains (Frank Notestein) 1945. gadā, bet pirmās koncepcijas izstrādāja franču demogrāfs Ādolfs Landrī (Adolphe Landry) 1909. gadā un amerikāņu demogrāfs Vorens Tompsons (Warren Thompson) 1929. gadā, nosaucot tās par “demogrāfisko revolūciju”. Mūsdienās parasti izmanto terminu “demogrāfiskā pāreja”, tomēr atsevišķi autori terminu “demogrāfiskā revolūcija” lieto, lai izceltu demogrāfiskās pārejas kulmināciju. Šīs teorijas pamatā ir koncepcija par sabiedrības industrializācijas un modernizācijas izsauktu kvalitatīvu iedzīvotāju atražošanās tipu nomaiņu, pāreju no augstas dzimstības un mirstības uz zemu, aizvien racionālāku atražošanās tipu veidošanos.

Par pirmās demogrāfiskās pārejas likumsakarībām ir relatīvi mazāk informācijas. Šī pāreja bija saistīta ar ražotājsaimniecības attīstību, pāreju no mobilā dzīves veida uz pastāvīgu apmetņu ierīkošanu, darba rīku uzlabošanu un darba dalīšanas attīstību, t. sk. zemkopības un lopkopības apgūšanu, kā rezultātā pieauga cilvēku nodrošinātība ar uzturu. Tomēr neolītiskajai pārejai atsevišķos reģionos un laika periodos bija arī vairākas negatīvas iezīmes. Izteikta bija populāciju atkarība no viena iztikas avota, pieauga sieviešu darba slodze. Lielākajā daļā apdzīvoto vietu iedzīvotāju blīvums pieauga un nereti bija vērojama sanitāro un higiēnas apstākļu pasliktināšanās, tāpēc iedzīvotāju pieaugums bija visai gauss, bet mirstības līmenis periodiski pārsniedza dzimstības līmeni.

20. gs. sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Anglijā, Francijā, Zviedrijā un dažās citās valstīs demogrāfiskā statistika jau bija sasniegusi pietiekami augstu līmeni, demogrāfiskām problēmām tika pievērsta liela uzmanība. Speciālisti aizvien biežāk pievērsās iedzīvotāju skaita straujo pārmaiņu cēloņiem, izstrādājot disertācijas un publikācijas par konstatētajām likumsakarībām, iedzīvotāju izpētes metodoloģiju un teorētiskajiem vispārinājumiem, t. sk. atbalstot vai kritizējot maltusisma mācības galvenās nostādnes. Zināmu izplatību ieguva demogrāfiska determinisma koncepcijas par to, ka galvenā nozīme sabiedrības attīstībā ir demogrāfiskajai attīstībai, aktualizējot demogrāfisko problēmu risinājumus. Raksturīgi, ka visi demogrāfiskās pārejas (revolūcijas) teorijas autori bija augsti izglītoti pētnieki un universitāšu demogrāfisko centru, starptautisko asociāciju veidotāji, t. sk. Starptautiskās Iedzīvotāju pētīšanas sabiedrības (International Union for the Scientific Study of Population, IUSSP) dibinātājs un Amerikas Iedzīvotāju asociācijas prezidents (Population Association of America) V. Tompsons, pirmā ASV demogrāfiskā centra Prinstonas universitātē (Princeton University) izveidotājs, vēlāk arī ANO Iedzīvotāju nodaļas (United Nations Population Division) vadītājs F. Noutstains, kā arī Francijas politiķis un demogrāfs Ā. Landrī. Pamatojoties uz sabiedrības pieprasījumu, viņi vispārināja bagātīgo empīrisko informāciju par savu valstu, Eiropas un pasaules iedzīvotāju attīstību ilgākā laika periodā. Saskaņā ar šo teoriju gandrīz visās valstīs, kurās demogrāfiskā pāreja ir noslēgusies, var saskatīt noteiktu atražošanās procesu secību. Sākotnēji, pirmspārejas periodā, vairākums iedzīvotāju neierobežo dzimstību, tā ir tuvu fizioloģiski iespējamam līmenim. Arī mirstība ir ļoti augsta, tāpēc iedzīvotāju pieaugums dabiskā ceļā ir visai gauss, bet epizodiski mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu. Šādu atražošanās tipu dēvē par primitīvo. Rietumeiropā tas pastāvēja līdz 17.–18. gs. Pārejas sākumu nosaka mirstības samazināšanās, it īpaši no infekcijas un parazitārām slimībām. Dzimstība saglabājas pirmspārejas līemenī vai arī samazinās minimāli, jo tiek regulēts bērnu skaits. Rezultātā palielinās iedzīvotāju dabiskais pieaugums (1. attēs).

Nākamajā pārejas fāzē noris dzimstības būtiska samazināšanās, ko izraisa aizvien lielākas daļas pieaugušo iedzīvotāju labklājības uzlabošanās, attieksmes maiņa pret ģimenes veidošanu (ģimenes lieluma plānošanu). Maksimālā mirstības samazināšanās tempa periodā noris demogrāfiskā eksplozija (sprādziens), jo dzimstība vēl ir relatīvi augstā līmeni. Tai turpinot kristies, samazinās arī eksplozijas jauda, jo dzīvotspējas uzlabošanās galvenās rezerves (bērnu mirstība un mirstība no ārējiem eksogēnas dabas cēloņiem) ir izsīkušas.

Noslēdzošajā fāzē, kuru dēvē par demogrāfisko procesu relatīvās stabilizācijas fāzi, dzimstības un mirstības intensitāte un arī iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir zemā līmenī vai tā vispār nav. Iedzīvotāju novecošanās dēļ mirstība nereti ir augstākā līmenī nekā dzimstība. Šajā – noslēdzošajā – fāzē iedzīvotāju atražošanās tips ir ekonomiskāks, lai gan tas ne vienmēr ir sabiedrībai vēlamā līmenī. Pašreizējam stāvoklim pēc demogrāfiskās pārejas noslēgšanās raksturīgs demogrāfiskās noslodzes (bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju attiecības pret darbspējas vecuma iedzīvotājiem) pieaugumu. Sevišķi strauji šajā noslodzē pieaug pensionāru daļa, bet bērnu komponents mainās nebūtiski.

Demogrāfiskā pāreja atsevišķās valstīs vai pasaules reģionos noris atšķirīgi no šīs pamatshēmas. Šīs īpatnības var konstatēt pēc statistikas datiem par pārejas sākumu, pārejas ilgumu, intensitāti (iedzīvotāju skaita attiecība pēc pārejas un pirms tās), fāžu u. c. raksturlielumiem. Piemēram, Francijā, Zviedrijā un Latvijā (izņemot Latgali) raksturīgs ilgs pārejas laiks, turklāt bez demogrāfiskās eksplozijas izpausmēm, bet Ķīnā, Krievijā, Japānā un Singapūrā raksturīgs īss pārejas laiks. Būtiska mirstības līmeņa samazināšanās daudzās jaunattīstības valstīs sākās tikai pēc Otrā pasaules kara, bet dzimstības līmenis ilgstoši palika iepriekšējā līmenī, izraisot demogrāfisko sprādzienu. Meksikā un dažās citās valstīs mirstības līmeņa samazināšanās veicināja pat dzimstības pieaugumu, galvenokārt māšu mirstības krišanās un biežāku atkārtotu dzemdību dēļ. Tādējādi var runāt par franču, meksikāņu u. tml. ceļu (īpatnībām) demogrāfiskajā pārejā. Lielākajā daļā ekonomiski attīstīto valstu demogrāfiskā pāreja no augstas dzimstības un mirstības uz zemu šo procesu līmeni un racionālu atražošanās režīmu ir beigusies, turpretim ekonomiski vāji attīstītajos reģionos tā noslēgusies tikai dažās valstīs. Pasaulē kopumā iedzīvotāju skaita stabilizēšanās gaidāma šī gadsimta nogalē un nākamā gadsimta sākumā.

Svarīgs jautājums teorijas pilnveidošanā ir kvalitatīvo pārmaiņu cēloņi un faktori, kas ietekmē pārejas gaitu. Šajā izpētē iesaistījušies dažādu valstu un zinātņu speciālisti. Viens no teorijas traktējuma virzieniem ir saistīts ar hemostatisko regulēšanas vai racionalizācijas koncepciju, saskaņā ar kuru populācijas apjomi tiecas uz stabilizēšanos. Attiecībā uz iedzīvotājiem tas nozīmē virzību uz vienkāršu paaudžu nomaiņu. Cits traktējums kvalitatīvajai pārejai pamatojas uz relatīvi neatkarīgu dzimstības un mirstības evolūciju, turklāt šo procesu pārmaiņu cēloņi ir atšķirīgi. Ja demogrāfisko analīzi veic nevis pasaules mērogā, bet par tās dažādām teritorijām (kontinentiem, reģioniem, valstīm), tad jāaplūko arī migrācijas procesi, kuru norise saistīta ar politiskām, ģeogrāfiskām u. c. norisēm. Ņemot vērā to, ka migrācijas nozīme demogrāfiskajā attīstībā ir palielinājusies, iepriekš aplūkotā iedzīvotāju dabiskās kustības pārejas shēma noteikti ir papildināma ar iedzīvotāju migrācijas bloku. Pastāv ciešas tiešas sakarības starp iedzīvotāju labklājības līmeni un to dzīvotspēju vai migrācijas saldo, toties visai sarežģītas ir sakarības ar dzimstību.

Demogrāfiskā pāreja attiecas galvenokārt uz globālu cilvēces attīstības kvantitatīvu raksturojumu detalizētu izpēti. Jau 18. gs. beigās vairāki domātāji – vispirms franču ekonomists Fransuā Kenē (Francois Quesnay), itāļu ekonomists Džovanni Ortess (Giovanni Ortes), angļu filozofs Džozefs Taunsends (Joseph Townsend) un it īpaši angļu politekonomists un demogrāfs Tomass Maltuss (Thomas Robert Malthus) – pievērsa uzmanību iedzīvotāju skaita izteiktam pieaugumam un skaidrojumiem par tā celoņiem. Aizvien lielāku pievēršanos demogrāfiskās eksplozijas problemātikai veicināja statistisko datu uzkrāšana un rādītāju analīze dinamiskā skatījumā, izpratne par to, ka šī pieauguma pamatā ir iedzīvotāju atražošanās režīma maiņa. Tāpēc demogrāfiskās pārejas koncepciju izstrādē galvenā nozīme ir klasiskās demogrāfijas un statistikas metožu pielietojumam iedzīvotāju dzimstības, mirstības, migrācijas procesu likumsakarību noskaidrošanā, atražošanās režīmu un tipu, dzimuma un vecuma sastāva kvantitatīviem raksturojumiem. Raksturīgi, ka statistisko datu interpretācijā pakāpeniski iesaistījās dažādu zinātņu nozaru pārstāvji, t. sk. no dabas zinātnēm un matemātikas, izmantojot šajās zinātnēs pielietojamās metodes, it īpaši saistībā ar zemes resursu un apdzīvotības faktiskajām un potenciālajām pārmaiņām. Starpdisciplināro pētījumu izvēršana izraisīja paplašinātu un padziļinātu cilvēku dzīves apstākļu izzināšanu, t. sk. par pārtikas izmantošanu, sanitārajiem apstākļiem, nodarbinātības īpatnībām, klimatiskajiem u. c. apstākļiem. Vispārzinātniskās metodes (sintēze un analīze, dinamikas rindu pētīšana, vidējo, relatīvo lielumu aprēķini u. tml.) tika papildinātas ar matemātisko modeļu pielietošanu, faktoru analīzi, korelācijas un regresijas rēķiniem, ekspertu aptaujām, kohortas (reālās paaudzes), prognostikas u. c. metodēm.

Par senākiem laika periodiem, it īpaši laikmetā pirms statistisko iestāžu izveides, ir visai maz nepieciešamās faktoloģiskās informācijas par populāciju apjomu un struktūru, demogrāfisko procesu intensitāti, indivīdu dzīves ilgumu, nāves cēloņiem u. tml. Vēsturisko periodu izpētē būtiskākā nozīme ir arheoloģiskā un osteoloģiskā materiāla (kapulauku apbēdījumu, cilvēku zobu un skeleta palieku u. c.) analīzei, rekonstruējot galvenos cilvēku dzīves bioloģiskos un sociālos faktus. Demogrāfiskās pārejas īpatnību izzināšana, pamatojoties uz rakstīto avotu materiāliem par katru konkrēto populāciju, nosakot dzimstības un mirstības būtisku izmaiņu sākumu un beigas, to ilgumu, intensitāti, dzimuma un vecuma sastāvu, ir svarīgs vēsturiskās demogrāfijas uzdevums. Paleodemogrāfijā tā balstīta uz arheoloģiskajiem un osteoloģiskajiem materiāliem.

Sākotnēji demogrāfiskā teorija veidojās kā detalizēts dzimstības un mirstības pārmaiņu apraksts ar vērtējumiem par to, kā šis mehānisms varētu ietekmēt attīstību nākotnē. Visbiežāk pāreju uzskatīja par plašāku sociālo un ekonomisko pārmaiņu radītām sekām un mazākā mērā kā autonomu iedzīvotāju attīstības procesu vai pat cēloni sociālekonomisko procesu pārmaiņām. Diskusijas par demogrāfiskā faktora lomu sabiedrības attīstībā joprojām ir aktuālas.

Speciālistu diskusijas noris par pētījumos izmantotajiem rādītājiem procesu raksturošanai, rezultatīvo iznākumu mērīšanai un ilustrēšanai, atsevišķu faktoru ietekmes noteikšanai. Liela vērība tiek veltīta tam, lai noskaidrotu cēloņus pārejas laika saīsinājumam ekonomiski vājāk attīstītajos reģionos salīdzinājumā ar pārejas ilgumu agrāk – ekonomiski attīstīto valstu grupā. Pamatos to izskaidro ar ārējo faktoru ietekmi, vispirms starptautiskās pieredzes izmantošanu tehnoloģijās un informācijas jomā, t. sk. kontracepcijas un antibiotiku izmantošanā, ūdens patēriņā un kanalizācijas sistēmu izveidošanā, ar līdzdalību starptautiskās vakcinācijas programmās u. tml. Daudzās jaunattīstības valstīs progress panākts bērnu uztura kvalitātē, dzimstības kontroles jomā, māšu izglītībā attiecībā uz zīdaiņu barošanu un citur. Starptautiskās migrācijas pastiprināšanās veicināja arī speciālistu apmaiņu, bez šiem masveida procesiem pāreja norisētu gausāk.

2009. gadā Madridē norisa nozīmīgāko (apmēram 40) ekspertu forums “Demogrāfiskās pārejas ilgtermiņa sekas” (Long Term Implications of the Demographic Transition) par teorijas dažādiem aspektiem. Zinātnieki no ASV, Lielbritānijas, Ķīnas, Austrālijas, Zviedrijas, Kostarikas, Nigērijas u. c. valstīm diskutēja par teorijas nostādņu atbilstību pasaules, tās reģionu un atsevišķu valstu demogrāfiskajām realitātēm, novērotām pretrunām un tālākiem iespējamiem teorijas pilnveidojumiem. No objektīviem statistiskiem datiem un foruma secinājumiem izriet, ka aizvien lielāks kļūst to pasaules valstu un teritoriju skaits, kurās demogrāfiskā pāreja ir noslēgusies, tajā skaitā populācijās, kurās agrāk tika novērota demogrāfiskā eksplozija. Pārejas noslēguma fāzēs vēl atrodas valstis ar visai lielu iedzīvotāju skaitu, t. sk. Latīņamerikā, Dienvidamerikā, Austrumāzijā (arī Ķīnā). Prognozes liecina, ka šī gadsimta laikā to īstenos arī pārējās Āzijas valstis. Āfrikas kontinentā iedzīvotāju skaits, visticamāk, stabilizēsies nākamās simtgades pirmajā pusē.

Palielinoties to valstu skaitam, kurās šī pāreja notikusi, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par demogrāfisko attīstību pēc pārejas, kā arī to, vai šai teorijai jāsniedz atbilde par attīstību nākotnē, it īpaši tādēļ, ka jau apmēram 20 valstis nonākušas depopulācijas situācijā, kad mirušo skaits regulāri pārsniedz dzimušo skaitu, un daļā no tām arī migrācijas bilance ir negatīva. Rodas arī jautājums, vai īpaši jāveicina dzimstības palielināšana valstīs (teritorijās), kurās izveidojusies depopulācija, ja pasaules mērogā vērojams straujš iedzīvotāju pieaugums un būtu vēlams to bremzēt. 1994. gadā Kairā ANO konferences “Par iedzīvotājiem un attīstību” (International Conference on Population and Development) pieņemtajā rīcības programmā visu valstu valdības un paralamenti tika aicināti lielāku vērību veltīt demogrāfiskās situācijas izvērtējumam un veicināt nepieciešamās pārmaiņas, ja konkrētajā valstī nav līdzsvara starp sociālajiem un ekonomiskajiem mērķiem un demogrāfiskajiem rādītājiem, atbilstības starp dzimstības un mirstības līmeni. Ķīnas Tautas Republika kopš 1956. gada īsteno dzimstības ierobežošanas politiku, veicinot demogrāfiskās pārejas tempu un tādējādi gūstot zināmus panākumus. Tomēr stingrā nedemokrātiskā uzspiestība ģimenei, laulātajiem, indivīdam izsauca arī negatīvas sekas, t. sk. strauju sabiedrības novecošanos, dzimumu nelīdztiesību, jo tāda politika stimulēja zēnu dzimšanu, dzimumu disproporciju veidošanos.

Atsevišķi zinātnieki saskata pretrunu apstāklī, ka daudzās valstīs paaudžu nomaiņa ir sašaurināta, bet dzimušo skaits joprojām pārsniedz mirušo skaitu. Lielā mērā tas saistīts ar migrācijas ietekmi. Arī ANO prognožu vidējais variants ekonomiski attīstīto valstu grupai veidots atbilstoši scenārijam, ka summārais dzimstības koeficients pārsvarā svārstīsies 1,8–1,9 robežās, t. i., ap 13 % zemāk par paaudžu nomaiņai nepieciešamo līmeni. Bet kopumā šo valstu grupā gaidāms iedzīvotāju skaita pieaugums ne tikai starptautiskās migrācijas dēļ, bet arī mērena dabiskā pieauguma rezultātā.

Teorijas izstrāde veicināja visu sociālo zinātņu attīstību, jo izskaidro cilvēces attīstības būtiskās likumsakarības pagātnē, pašreiz un nākotnē. Īpaša nozīme tai ir demogrāfijas zinātnes attīstībā, jo tā apraksta iedzīvotāju atražošanās (paaudžu nomaiņas) globālās un specifiskās likumsakarības pasaulē, pasaules reģionos, valstīs un atsevišķās teritorijās (populācijās).

Teorijas atziņas praksē izmanto demogrāfiskās situācijas izvērtēšanā, noskaidrojot, kādā pārejas fāzē un posmā atrodas pētāmā populācija (kāda bija attīstība pagātnē un kāda tā gaidāma nākotnē), kādas ir īpatnības salīdzinājumā ar klasisko pārejas modeli. Teorijas nostādnes plaši pielieto demogrāfisko prognožu izstrādāšanā, izteiktāk ilgtermiņa scenāriju pamatošanā. Īpaši svarīga nozīme ir atziņu izmantošanai tautsaimniecības stratēģisko plānu izstrādāšanā.

Teorijas pilnveidošana veicina kompleksu pieeju pasaules globālo problēmu risināšanā, sabiedrības vadības uzlabošanā, demogrāfiskā optimuma noteikšanā, sociālās un demogrāfiskās politikas izstrādāšanā, lai sasniegtu vēlamos demogrāfiskos mērķus. Teorijas nostādne, ka pārejai uz racionālo atražošanās režīmu ir objektīvs pamats un tādējādi visās populācijās tā apmēri agrāk vai vēlāk stabilizēsies, ir svarīgs orientieris aktīvām dažāda līmeņa rīcībpolitikām.