Garkaklis ir pīle gandrīz meža pīles lielumā. Ļoti plašs cirkumpolārs ligzdošanas areāls, kas ietver galvenokārt tundras un boreālos Eirāzijas un Ziemeļamerikas apgabalus. Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Āfrikā, Āzijas dienvidu daļā, Ziemeļamerikas dienvidu daļā un rietumu piekrastē. Gājputns, Latvijā sastopams galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, bet nelielā skaitā arī ligzdo un ziemo. Ligzdošanas sezonā apdzīvo aizaugušus ezerus un zivju dīķus, reizēm arī augstos purvus. Caurceļošanas laikā sastopams arī palieņu pļavās u. c. seklūdeņos. Lielāko barības daļu veido augi, taču ligzdošanas sezonā lielāka nozīme ir dzīvnieku valsts barībai.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas acuta. Ģints nosaukums anas latīņu valodā nozīmē ‘pīle’. Savukārt sugas apzīmējums veidots no latīņu valodas vārda acutus ‘ass’, norādot uz garkakļa smailo asti.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 50–66 cm, svars – 735–1030 g. Gandrīz meža pīles lielumā, bet daudz slaidāks. Gara un smaila aste (īpaši tēviņam), garš un tievs kakls, maza galva. Tēviņam riesta tērpā garas centrālās astes spalvas, galva un kakla augšdaļa brūna, krūtis un kakla lejasdaļa balta. Spogulis zaļganmelns ar baltu malu aizmugurē un rūsganu priekšpusē. Mātīte brūnganpelēki raibumota. Galva gandrīz vienkrāsaini brūngana, tumšpelēks knābis.

Tēviņa sauciens ir īss, skaidrs svilpiens “tri”, arī tuvumā saklausāma džinkstēšana “fii-fiī”. Mātītei riesta laikā ir zems, ķērcošs sauciens “kr-r-r-re”, citā laikā arī pēkšķēšana.

Gājputns, Latvijā sastopams galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, bet nelielā skaitā arī ligzdo un ziemo.

Ligzdošanas sezonā apdzīvo aizaugušus ezerus un zivju dīķus, reizēm arī augstos purvus. Caurceļošanas laikā sastopams arī palieņu pļavās u. c. seklūdeņos.

Kopumā lielāko barības daļu veido augi – sēklas, saknes un ūdensaugu (piemēram, glīveņu un elodeju) un grīšļu veģetatīvās daļas –, taču ligzdošanas sezonā lielāka nozīme ir dzīvnieku valsts barībai – divspārņu, īpaši trīsuļodu, kāpuriem, gliemežiem, vēžveidīgajiem, sliekām.

Ligzda uz zemes zālaugiem klātās salās vai peldošās slīkšņās. Tā ir bedrīte (vai nu atklāta, vai paslēpta zemā veģetācijā), izklāta ar augiem un spalvām.

Olu krāsa variabla no dzeltenīgas krēmkrāsas līdz zaļganai vai zilganai, to izmērs vidēji ir 54,2x37,5 mm. Latvijā dējumos reģistrētas 7–10 olas, taču retumis olu skaits var būt tikai sešas vai līdz pat 12. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums ir 25–26 dienas.

Mazuļus aprūpē mātīte, bet parasti arī tēviņš uzturas tuvumā. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram septiņu nedēļu vecumā.

Ļoti plašs cirkumpolārs ligzdošanas areāls, kas ietver galvenokārt tundras un boreālos Eirāzijas un Ziemeļamerikas apgabalus. Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Āfrikā galvenokārt uz ziemeļiem no ekvatora, Āzijas dienvidu daļā, Ziemeļamerikas dienvidu daļā un rietumu piekrastē. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā ievērojami samazinājusies, areālam sašaurinoties gan rietumu, gan dienvidu daļā. Eiropas populācija sarūk.

20. gs. sākumā garkaklis Latvijā atzīmēts kā samērā biežs ligzdotājs. 70. gados vērtēts, ka Latvijā ligzdojošā garkakļa populācija ir ap 100 pāru. Savukārt 90. gados populācijas vērtējums ir 0–50 pāru, tomēr norādot uz stabilu populāciju. 2018. gadā populācija vērtēta kā 1–5 pārus liela, bet 2024. gadā – 1–6 pāri. Līdz ar to īstermiņā populācija ir stabila. Ņemot vērā metodiskas atšķirības populāciju lielumu aplēsēs, ilgtermiņa populācijas pārmaiņas nav iespējams novērtēt, taču ticami, ka populācija ir samazinājusies.

Latvijā suga sastopama pārāk reti, lai varētu objektīvi novērtēt ligzdošanas izplatības pārmaiņas, taču šķiet, ka starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu izplatība samazinājusies, pēc tam – līdz 2020.–2024. gadam – izplatība saglabājusies stabila. 2020.–2024. gadā suga ligzdošanas sezonā reģistrēta piejūras zonā – Liepājas ezerā, Engures ezerā, Rīgā – un Lubāna mitrājā, taču ligzdošana nav pierādīta nevienā no šīm vietām.

20. gs. 80. gadu sākumā norādīts, ka caurceļošanas laikā suga ir parasta visā Latvijas teritorijā, tomēr iepriekšējās desmitgadēs caurceļojošo putnu skaits samazinājies. 2019.–2024. gadā caurceļojošo putnu skaits bija 842–2666 indivīdu. Datu, kas ļautu novērtēt caurceļojošās populācijas tendences, trūkst, taču, ņemot vērā ligzdojošās populācijas samazināšanos Somijā, Igaunijā un Krievijā, ticami, ka populācija samazinās. Lielākais vienkopus novēroto garkakļu skaits ir 1770 putni, ko Ruslans Matrozis, Aleksejs Kuročkins, Oļegs Miziņenko un T. Guščina novēroja 2010. gada 4. aprīlī Užavas laukos, bet rudens migrācijā – 1500 putnu, ko Sātiņu dīķos (Saldus novadā) 2007. gada 2. oktobrī novēroja Dmitrijs Boiko un Artūrs Laubergs.

Ziemo nelielā skaitā, galvenokārt Rietumlatvijā. Austrumlatvijā ziemas mēnešos garkaklis novērots tikai trīs reizes.

Pasaulē suga nav atzīta par apdraudētu, taču tā ir apdraudēta gan Eiropas, gan Latvijas mērogā.

Garkakļu populācijas pārmaiņas Latvijā, iespējams, noteikušas klimata pārmaiņas. Eiropā kopumā sugu apdraud mitrāju zudums ligzdošanas un ziemošanas vietās un industriālā attīstība piekrastes teritorijās. Sugu apdraud arī naftas produktu piesārņojums, mitrāju nosusināšana, kūdras ieguve, pārmaiņas mitrāju apsaimniekošanā un niedru pļaušana un dedzināšana Krievijā. Eiropā suga cieš no pārmērīgas izmantošanas. Tā ir jutīga pret putnu gripu un botulismu, tāpēc to var apdraudēt šo slimību uzliesmojumi.

Gan Latvijā, gan citur garkaklis ir medījama suga. Latvijā gadā tiek nomedīti 30–120 garkakļi.

Garkaklis iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.