Rēnijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Re un atrodas 6. perioda 7. grupā. Rēnija relatīvā atommasa ir 186,207, un tā atoms sastāv no 75 protoniem un 75 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f¹⁴5d⁵6s²). Rēnijs ir sudrabaini balts metāls ar ļoti augstu cietību. Rēnijs ir viens no retāk sastopamajiem elementiem, tā sastopamība Zemes garozā nepārsniedz 0,4 daļas uz miljardu, padarot to par 77. visbiežāk sastopamo elementu. Retās izplatības dēļ rēnijs ir arī viens no dārgākajiem metāliem. Tas ir izturīgs pret koroziju, taču mitrā gaisā lēnām oksidējas, zaudējot spīdumu. Atklāts 1925. gadā, rēnijs bija pēdējais atklātais stabilais dabā sastopamais elements. 

1905. gadā japāņu ķīmiķis Masataka Ogava (小川 正孝, Ogawa Masataka) atrada vēl nezināmo rēniju minerālā torianītā, kas bija iegūts Šrilankā. Pēc līnijām tā atomu spektrā viņš secināja, ka minerāls satur iepriekš nezināmu elementu. Zinātnieks kļūdaini uzskatīja, ka tas ir elements, kas periodiskajā tabulā atrodas tieši zem mangāna. Diemžēl viņa atklājums tajā laikā netika atzīts. Tomēr vēlāk, atkārtoti analizējot M. Ogavas sākotnējos spektrus, tika pierādīts, ka viņš patiesībā bija atklājis rēniju. Rēniju 1925. gadā atklāja vācu ķīmiķe Ida Take (Ida Tacke, vēlāk Nodaka, Noddack), analizējot platīna rūdas. Līdz 1925. gadam periodiskās tabulas 7. grupā trūka divu elementu – tie bija tehnēcijs (43) un rēnijs (75). Rēnija atklāšana vēlreiz apliecināja periodiskās tabulas nozīmi, jo tās izmantošana ļāva paredzēt, kur periodiskajā tabulā jāatrodas elementam ar atomskaitli 75, kā arī paredzēt daudzas tā ķīmiskās īpašības. Rēnijs bija pēdējais stabilais, neradioaktīvais dabā sastopamais elements, kas tika atklāts. 1925. gada maijā vācu ķīmiķim Valteram Nodakam (Walter Noddack) un I. Takei izdevās izolēt rēniju. Viņi to panāca, koncentrējot rēniju no rūdas, kurā tas bija atrodams kā piemaisījums. Abi nosauca jauno elementu par godu Reinas upei. Atklājumu apstiprināja, kad vācu zinātnieks Oto Bergs (Otto Berg) analizēja rēnija atomu spektru un konstatēja jaunas spektrālās līnijas, kuras varēja uzrādīt tikai līdz tam neatklātais elements. 

Rēnijs dabā brīvā veidā nav sastopams. Tas nelielos daudzumos ir izplatīts minerālos parasti zemā koncentrācijā (aptuveni 0,001 daļa uz miljonu). Rēnija ieguvē pasaulē līderpozīcijā ir Čīle. Rēniju iegūst no minerāla molibdenīta. Rēnija saturs var sasniegt aptuveni 20 ppm, bet vēl mazākos daudzumos tas sastopams arī vara sulfīdu rūdās. Rēniju iegūst tā gaistošā heptoksīda (Re₂O₇) koncentrēšanās procesā putekļos un gāzēs, kas rodas molibdenīta rūdas kausēšanas laikā. Melno rēnija pulveri no gāzēm un putekļiem iegūst, tos izskalojot vai mazgājot ar ūdeni, lai izšķīdinātu rēnija oksīdu. Savukārt oksīdu pārvērš par amonija perrēnātu (NH₄ReO₄), ko pēc tam ar ūdeņradi reducē līdz metāliskam rēnijam.

Dabā sastopamais rēnijs sastāv no stabilā rēnija-185 (37,4 %) un rēnija-187 (62,6 %), kas ir pieskaitāms pie radioaktīviem izotopiem ar ļoti garu pussabrukšanas periodu (4,12×10¹⁰ gadi). Rēnijs ir retais elements, kam dabā sastopamo izotopu sastāvā radioaktīvais izotops ir pārākumā. Tam ir zināmi vairāk nekā 30 radioaktīvi izotopi, no kuriem visilgāk eksistējošie ir rēnijs-183 ar pussabrukšanas periodu 70 dienas, rēnijs-184 ar pussabrukšanas periodu 35,4 dienas, rēnijs-186 ar pussabrukšanas periodu 3,7 dienas un rēnijs-182 ar pussabrukšanas periodu 2,7 dienas. Visiem pārējiem rēnija radioizotopiem pussabrukšanas periods ir īsāks par vienu dienu. 

Tīrs rēnijs ir blīvs, spīdīgs sudrabaini balts metāls. Rēnijs ir paramagnētisks. Tas saglabā lielu daļu savas mehāniskās izturības ļoti augstā temperatūrā. Rēnija viršanas temperatūra ir 5596 ºC, tā kušanas temperatūra ir 3186 ºC. Tas ir otrais elements pēc volframa ar augstāko kušanas temperatūru. Rēnija blīvums ir 20,8 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Rēnija atoma kovalentais rādiuss ir 141 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,9. 

Rēnijs ir ķīmiski reaģētspējīgs metāls. Istabas temperatūrā tas ir izturīgs pret koroziju. Sausā gaisā ir stabils, bet paaugstinātā temperatūrā reaģē ar skābekli, veidojot rēnija oksīdus (piemēram, Re₂O₇). Rēnijs pastāv savienojumos ar oksidēšanās pakāpēm no −1 līdz +7. Visraksturīgākās rēnija oksidēšanās pakāpes ir +4, +6 un +7. Oksidēšanās pakāpē +7 tas veido perrēnātus, kas satur ReO₄⁻ jonu. Rēnijs reaģē ar halogēniem, veidojot dažādus halogenīdus, piemēram, ReF₆ un ReCl₅. Rēnijs nereaģē ar koncentrētu sālsskābi vai sērskābi, bet šķīst slāpekļskābē, veidojot perrēnskābi (HReO₄). 

Rēniju galvenokārt izmanto jomās, kur nepieciešama īpaši liela izturība augstā temperatūrā. Rēniju izmanto kā piedevu niķeļa, volframa un molibdēna bāzes sakausējumiem, lai uzlabotu to mehānisko izturību augstā temperatūrā. Šos sakausējumus izmanto, piemēram, reaktīvo dzinēju turbīnu lāpstiņās un citās dzinēja karstās zonas detaļās, kā arī rentgenstaru iekārtās. Rēniju izmanto arī kā elektrisko kontaktu materiālu, jo tas ir izturīgs pret nodilumu un spēj izturēt elektriskā loka izraisītu koroziju. Rēniju kopā ar platīnu izmanto kā Pt/Re katalizatoru naftas pārstrādē. Rēnija katalizatori ir ļoti izturīgi pret deaktivāciju un tiek izmantoti ķīmisko vielu hidrogenēšanā.