A. Leitnera velosipēdu fabrika, dibināta Rīgā 1886. gadā kā neliela mehāniska darbnīca Ģertrūdes ielā, izauga par pirmo un ilgu laiku vienīgo velosipēdu ražotāju Krievijas Impērijā, līdz 1914. gadam sasniedzot ražošanas apjomus vairāk nekā 8000 velosipēdu gadā. Uzņēmums 1897. gadā pārtapa par AS “A. Leutner & Co. Riga” un ražoja ne vien velosipēdus, bet arī rezerves daļas. 1899. gadā uzsāka arī automobiļu un motociklu ražošanu, kā arī ieguva vairākas medaļas starptautiskās izstādēs. Pirmā pasaules kara un revolūcijas laikā rūpnīca tika evakuēta uz Harkivu, kur pēc nacionalizācijas uz tās bāzes izveidoja Harkivas velosipēdu rūpnīcu (Харьковский Велосипедный Завод, ХВЗ). 29 darbības gados fabrika Rīgā saražoja 56 300 velosipēdu.

Velosipēdu ražotnes īpašnieks bija Rīgā dzimušais vācbaltietis Aleksandrs Leitners (Alexander Leutner). 19 gadu vecumā viņš aizbrauca strādāt un mācīties uz Berlīni, vēlāk pārcēlās uz Vīni un Milānu. Ieguvis pieredzi rūpnīcas darba organizēšanā, strādājot tieši velosipēdu rūpnīcā Lionā, Francijā, A. Leitners nolēma dibināt pats savu mehānisko darbnīcu. Rīgā 19. gs. 80. gados velosipēds jau ieņēma stabilu vietu sabiedrībā, un pieprasījums pēc jauniem velosipēdiem auga.

A. Leitnera fabrikas pirmsākumi ir 1886. gadā 10. septembrī Rīgā, Ģertrūdes ielā 27, atvērtā nelielā mehāniskā darbnīca ar četriem strādniekiem. Pirmajā gadā izdevās uzbūvēt 19 velosipēdus no vietēji izgatavotām detaļām, bet pamatā ienākumus veidoja citu fabriku ražoto velosipēdu remonts. Neskatoties uz to, ka velosipēdu bija maz, tie ātri guva popularitāti Rīgas iedzīvotāju vidū. Augot apjomiem, pieauga arī prasība pēc lielākas telpas. A. Leitners nolēma darbnīcu pārcelt uz plašākām jaunām telpām Suvorova (mūsdienās Krišjāņa Barona) ielā 21. Četrstāvu fabrika vēra durvis 1890. gadā jau ar 60 strādniekiem, gadā izgatavojot aptuveni 500 “drošā” tipa velosipēdus. A. Leitners bieži apmeklēja tehnikas izstādes Anglijā, Francijā un Vācijā. No turienes viņš atveda daudzus jaunus risinājums saviem ražojumiem – pirmās pneimatiskās riepas un brīvgaitas rumbas A. Leitnera ražojumiem parādījās jau nākamajā gadā pēc to ieviešanas Eiropas lielākajos uzņēmumos. No tehniskā viedokļa A. Leitnera izgatavotajiem velosipēdiem Krievijas Impērijā nebija konkurences. Jau 1893. gadā A. Leitners saprata, ka arī Suvorova ielas telpas drīz būs par mazām, un nolēma nopirkt zemes gabalu starp Aleksandra, Rēveles un Cēsu ielām (mūsdienās kvartāls starp Brīvības, Tallinas un Cēsu ielu) Aleksandra ielā 129, kur sāka jaunas, modernas fabrikas būvēšanu. Svinīga jauno ēku atklāšana notika 1895. gada 9. septembrī. Pēc rūpnīcas paplašināšanas apjomi ātri sasniedza rekordu Krievijas Impērijā – 1000 velosipēdu gadā. Rūpnīcai piederēja tam laikam modernākās iekārtas un darbagaldi, kas ļāva ražot konkurētspējīgus modeļus vietējam Krievijas Impērijas tirgum. Pēc 10 aktīviem darbības gadiem A. Leitners nolēma savu uzņēmumu pārveidot par akciju sabiedrību, lai uzņēmums varētu konkurēt ar eksporta apjomiem, un 1897. gadā tika nodibināta AS “A. Leutner & Co Riga” ar kapitālu 100 000 rubļi.

Ar iegūtā kapitāla palīdzību rūpnīca palielināja darbinieku skaitu līdz 194 cilvēkiem un velosipēdu izgatavošanas apjomu līdz 2000–3000 velosipēdiem gadā. Rūpnīca ražoja ne tikai komplektētus velosipēdus, bet arī rezerves daļas divriteņu montāžai mazajās darbnīcās Baltijas guberņās. A. Leitnera veiksmīgā uzņēmējdarbība izplatījās ārpus Baltijas guberņām, uzņēmums atvēra savus specializētos veikalus ne vien Rīgā, bet arī Pēterburgā un Kijivā. Savukārt Varšavā un Maskavā bija izveidotas fabrikas filiāles ar montāžas darbnīcām. A. Leitnera fabrika kļuva par iecienītu meistaru un speciālistu apmācības vietu, jo tieši tur varēja iegūt pieredzi jaunā nozarē un labi nopelnīt (31 rubli mēnesī). 1914. gadā, neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, rūpnīcas produkcija izveidoja jaunu marku “Leutner” ierastās “Russia” vietā, un ražošanas apjoms pārsniedza 8000 velosipēdus gadā. Šo apjomu atkārtot izdevās tikai Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrikai 20. gs. 30. gados. Savas pastāvēšanas 29 gadu laikā, no 1886. gada septembra līdz 1915. gada augustam, A. Leitnera fabrikā tika saražots 56 300 velosipēdu. Pirmā pasaules kara sākums, izejvielu un kurināmā trūkums paralizēja rūpnīcas darbību. Vācu speciālisti sāka pamest fabriku, un jau 1915. gada jūlijā visu ražošanu nācās evakuēt uz austrumiem. Pēdējos divus gadus rūpnīca strādāja Harkivā kā militarizēta darbnīca, izgatavojot salokāmos armijas velosipēdus “DUX Bojevoj”. Sākoties pilsoņu karam Krievijā, fabrikas darbs tika pilnībā apturēts. Lielinieku varas laikā rūpnīca tika pilnībā nacionalizēta un pakļauta padomju valdībai. Uz A. Leitnera fabrikas iekārtu bāzes tika nodibināta pirmā velosipēdu rūpnīca Padomju Savienībā – Harkivas velosipēdu rūpnīca. Pats A. Leitners kopā ar ģimeni un vairākiem fabrikas darbiniekiem 1923. gadā atgriezās nu jau neatkarīgajā Latvijas Republikā, taču kara gadi bija sagrāvuši A. Leitnera veselību: viņš devās ārstēties un Merāno kūrortu Itālijā, kur mira 1923. gada 23. decembrī 59 gadu vecumā un tika apglabāts Merāno pilsētas kapsētā (Cimitero Comunale di Merano).

A. Leitners bija ne tikai pirmais velosipēdu ražotājs Krievijas Impērijā, bet ilgu laiku arī vienīgais monopolists tirgū. Kompānijai piederēja vairāki desmiti patentu – gan konstrukciju risinājumiem, gan rezerves daļām. Rūpnīcā tika ražoti gandrīz visu veidu tā laika eksistējošie velosipēdi – sākotnēji augstrati, vēlāk “drošie” modeļi, tandēmi, tripleti, tricikli, kā arī sacīkšu modeļi un kara laikā arī militārie saliekamie velosipēdi. Bez tam ražošanā vienmēr bija arī dažāda lieluma bērnu un pusaudžu velosipēdi zēniem un meitenēm.

Jaundibināta akciju sabiedrība 1899. gadā nolēma uzsākt arī automobiļu ražošanu. Pirmo savas konstrukcijas automobili A. Leitners publiski parādīja 1901. gadā, Rīgas 700 gadu dibināšanas jubilejas izstādē; tas bija neliels divvietīgs automobilis ar astoņu zirgspēku jaudu. Lai gan autobūve Krievijas apstākļos bija samērā riskants nelielā automobiļu tirgus dēļ, salīdzinot ar Rietumu valstīm, jau 1903. gadā ražošanā tika ieviesti vēl divi četrvietīgi automobiļu modeļi ar 20 un 30 zirgspēku jaudas dzinējiem un motocikls jeb velosipēds ar motoru, kuru varēja iegādāties ar vācu “Fafnir” firmas dzinējiem.

Regulāra un sekmīga piedalīšanās izstādēs palīdzēja popularizēt marku “Russia”, kā arī būtiski veicināja pārdošanas procesu. Iegūto balvu un medaļu klāsts bija liels: Viskrievijas izstādē Ņižņijnovgorodā 1896. gadā tika saņemta zelta medaļa, izstādē Kijivā 1897. gadā – sudraba medaļa, izstādē Glāzgovā, Skotijā 1901. gadā – Goda diploms, Varšavas izstādē 1903. gadā – zelta medaļa. Jau 1911. gadā velosipēdi “Russia” bija pazīstami visā Krievijas Impērijā. Fabrikas velosipēdu daļu komplektiem bija speciāla tirdzniecības marka “Arrow”. Krievijas Impērijā esošo poļu zemju tirgum tika piegādāti īpaši modeļi, kuriem markas “Russia” vietā tika lietota marka “Leutner”. Šādus velosipēdus montēja arī speciāli Varšavā izveidotajā darbnīcā, kuru vadīja fabrikas pārstāvis Juliušs Ošiņskis (Juliusz Osiński).

Līdz 20. gs. otrajam gadu desmitam A. Leitnera velosipēdu fabrika bija pirmā un vienīgā velosipēdu rūpnīca Krievijas Impērijā, tādējādi aizsākot šo nozari un izveidojot monopolstāvokli tirgū. Rūpnīcas inženieri veicināja jaunu tehnoloģiju ienākšanu reģionā, tās ieviešot vien gadu pēc lielākajiem Eiropas ražotājiem. Fabrika kalpoja arī par nozīmīgu apmācības un pieredzes vietu topošajiem meistariem un speciālistiem, veidojot kvalificētu darbaspēku, kas vēlāk turpināja attīstīt nozari. Piemēram, Gustava Ērenpreisa velosipēdu darbnīca 1924. gadā atradās sākotnējā A. Leitnera fabrikas ēkā, pirms tā tika pārcelta uz jaunajam telpām pretī Valsts elektrotehnikas fabrikai (VEF). Tieši uz A. Leitnera fabrikas iekārtu un pieredzes bāzes pēc nacionalizācijas tika izveidota pirmā un lielākā velosipēdu rūpnīca Padomju Savienībā (ХВЗ Harkivā), kas apliecina uzņēmuma ilgtermiņa ietekmi arī ārpus Baltijas reģiona.