Dolomīta iela atrodas Bolderājas apkaimes dzīvojamās zonas dienvidrietumu daļā. Iela izveidota 1960. gadā padomju otrreizējās okupācijas perioda strādnieku rajona ietvaros kā Silikātu ielas atvasinājums, kas pāriet Keramikas ielā. Apbūvi veido 20. gs. otrās puses silikātkieģelu dzīvojamās ēkas. Iela kalpo gan dzīvojamajām, gan industriālajām funkcijām, savienojot transporta artērijas un nodrošinot piekļuvi rūpniecības zonām.

Dolomīts ir karbonātu grupas minerāls, kas satur kalciju un magniju un parasti sastāv no graudainiem, pelēcīgi baltiem kristāliem.

Ielas nosaukums nav mainījies kopš izveidošanas 1960. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju otrreizējās okupācijas periodā 50.–60. gados celtajā strādnieku dzīvojamajā rajonā ap jaunierīkoto Silikātu ielu tika izveidots jauns ielu tīklojums, kurā ietilpa arī Dolomīta, Kvarca, Keramikas un Platā iela. Silikātu ielas mikrorajons ir zīmīgs pēckara gadu padomju industriālā ciemata paraugs. 1952. gadā tajā tika izbūvētā Ļeņingradas specializēto darbu pārvaldes silikāta ķieģeļu rūpnīca (Силикатный кирпичный завод Ленинградского управления специализированных работ), kas bija pakļauta Baltijas kara apgabalam, jo rūpnīcā lielākoties ražoja silikātu ķieģeļus militāro būvju celtniecībai.

Dolomīta iela ir Silikātu ielas atvasinājums, kas pāriet Keramikas ielā. Tās garums ir 153 metri, segums – dažādos periodos klāts asfaltbetons.

Dolomīta iela atrodas Bolderājas apkaimes dzīvojamās zonas dienvidrietumu daļā. Arhitektūru raksturo 20. gs. otrās puses silikātkieģelu ēkas, kas veido nelielu, blīvu, bet nepilnīgi viengabalainu apbūvi. Saimnieciskā struktūra atspoguļo ielas savienojumu ar Silikātu ielu un Keramikas ielu, kalpojot kā transporta artērija ar piekļuvi industriālajām zonām.

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās – “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).