Dorota Klušiņska bija viena no vadošajām poļu sociālistiskās sieviešu kustības līderēm un ievērojama sieviešu politiskās un sociālās līdztiesības aizstāve, kura palīdzēja padarīt sieviešu tiesības par neatņemamu poļu sociālistu programmas sastāvdaļu; darbojusies arī starptautiskajā sociālistu un strādnieku kustībā.

Dzimusi ebreju ģimenē Tarnovā, vecāki Ignācijs Pilcers (Ignacy Pilzer) un Barbara (Barbara). No 1893. līdz 1895. gadam kā brīvklausītāja apmeklēja lekcijas Vīnes Universitātes (Universität Wien) Ekonomikas fakultātē. Olimpijas (Olimpia) un Tadeuša Dibovsku (Tadeusz Dybowski) ietekmē, kuri bija sociālistu atbalstītāji un kuru mājas Tarnovā bija pulcēšanās vieta dažādu politisko un intelektuālo strāvojumu pārstāvjiem, tostarp sociālistiem, viņa 14 gadu vecumā ieinteresējās par sociālismu; tur viņa iepazinās ar nozīmīgām šīs kustības personībām, tostarp Ignaciju Dašiņski (Ignacy Daszyński). Šajā laikā viņa arī atteicās no ebreju tradīcijām un reliģijas. 1896. gadā viņa apprecējās ar ārstu un sociālistu kustības aktīvistu Henriku Klušiņski (Henryk Kłuszyński).

1900. gadā D. Klušiņska kopā ar vīru apmetās uz dzīvi Cešinas (Tešinas) Silēzijā (kas tolaik bija daļa no Austrijas Silēzijas Austroungārijas sastāvā). Sākotnēji viņi dzīvoja Lutiņā, bet vēlāk pārcēlās uz Pjotrovici un Bohumīnu (pēc Polijas neatkarības atjaunošanas iekļauta Čehoslovākijas teritorijā); tur viņa aktīvi iesaistījās poļu sociālistu, strādnieku un sieviešu kustībās. 1900. gadā D. Klušiņska pievienojās Galīcijas un Cešinas Silēzijas Poļu sociāldemokrātiskajai partijai (Polska Partia Socjalno-Demokratyczna Galicji i Śląska Cieszyńskiego, PPSD), organizēja strādnieces un kalnraču sievas, kā arī vadīja partijas apgabala aģitācijas komiteju (1907. gadā). Kopš 1908. gada bija žurnāla Głos Kobiet (no poļu ‘sieviešu balss’) redaktore, kas 1912. gadā kļuva par neatkarīgu izdevumu un iznāca reizi divās nedēļās. D. Klušiņska rakstīja arī citiem sociālistu periodiskajiem izdevumiem (Gazeta Robotnicza, Przedświt, Naprzód, Robotnik Śląski un Prawo Ludu). 1910. gadā D. Klušiņska piedalījās Otrajā starptautiskajā sociālistisko sieviešu konferencē (Second International Socialist Women’s Conference) Kopenhāgenā un tika ievēlēta Starptautiskajā sieviešu sekretariātā. D. Klušiņska bija iniciatore pirmajām poļu Sieviešu dienas svinībām 1910. gadā, kuru ietvaros notika demonstrācijas pret strādnieču ekspluatāciju un diskrimināciju. Pēc tam, kad 1913. gada decembrī sieviešu organizācija tika iekļauta PPSD sastāvā, viņa kļuva par partijas Centrālās sieviešu nodaļas vadītāju, – šo amatu viņa ieņēma līdz 1919. gadam.

Pirmā pasaules kara laikā, sākot ar 1915. gadu, viņa darbojās Galīcijas un Silēzijas Sieviešu līgā (Liga Kobiet Galicji i Śląska), darbojoties tās Augstākajā valdē un Augstākās nacionālās komitejas (Naczelny Komitet Narodowy, poļu politiskā organizācija, kas atbalstīja neatkarības kustību) Silēzijas nodaļā. No 1918. gada decembra līdz 1920. gadam viņa bija Cešinas hercogistes Nacionālās padomes (Rada Narodowa Księstwa Cieszyńskiego) locekle, pārstāvot reģiona poļu iedzīvotājus, un iestājās par Cešinas Silēzijas iekļaušanu Polijas sastāvā. D. Klušiņska parakstīja 1918. gada 5. novembra Polijas un Čehijas vienošanos par strīdīgās teritorijas sadalīšanu un bija Polijas delegācijas locekle Parīzes miera konferencē (1919–1920). 1919. gada 23. janvārī viņa piedalījās Bohumīnas dzelzceļa stacijas aizstāvēšanā pret Čehoslovākijas karaspēku.

Sākot ar 1919. gadu, D. Klušiņska aktīvi darbojās Polijas Sociālistiskajā partijā (Polska Partia Socjalistyczna, PPS), darbojoties tās Augstākajā padomē (1919–1939), Centrālajā izpildkomitejā (1928–1939) un Centrālajā sieviešu nodaļā (vadītāja 1919.–1921. un 1928.–1939. gadā). No 1920. gada februāra D. Klušiņska atkal bija atjaunotā izdevuma Głos Kobiet redaktore. 1921. gada nogalē viņa devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur popularizēja sociālistiskās idejas poļu diasporas vidū. 1921.–1927. gadā D. Klušiņska dzīvoja Lodzā, bija pilsētas domes deputāte (līdz 1923. gadam) un aktīvi darbojās strādnieku izglītības un sociālās labklājības organizācijās, īpaši strādājot ar Lodzas fabriku strādniecēm. 1923. gadā viņa piedalījās Strādnieku bērnu draugu biedrības (Robotnicze Towarzystwo Przyjaciół Dzieci, RTPD) Lodzā un Strādnieku universitātes biedrības (Towarzystwo Uniwersytetu Robotniczego, TUR) dibināšanā, aktīvi darbojoties TUR vadībā valsts mērogā un mācībspēku organizācijā līdz pat 1939. gadam; viņa bija arī TUR goda biedre organizācijas nodaļā Francijā. Vienlaikus no 1925. līdz 1935. gadam viņa pildīja Polijas Otrās Republikas senatores pienākumus, – sākotnēji tika ievēlēta no PPS saraksta, bet 1930. gadā pārvēlēta no saraksta “Centrolew” (pilnais nosaukums “Tautas tiesību un brīvības aizsardzības savienība”, Związek Obrony Prawa i Wolności Ludu), kas bija centrisko un kreiso partiju apvienība un kas atradās opozīcijā Juzefam Pilsudskim (Józef Piłsudski). Senātā viņa galvenokārt nodarbojās ar sieviešu tiesībām, sociālo un darba politiku, kā arī konstitucionālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem.

Lodzas apgabala Strādnieku komitejā viņa vadīja Strādnieku izglītības nodaļu. D. Klušiņska darbojās Cilvēktiesību un pilsoņu tiesību līgā (Liga Praw Człowieka i Obywatela) un Strādnieku sociālā dienesta biedrībā (Robotnicze Towarzystwo Służby Społecznej). Pārstāvot PPS, viņa piedalījās Darba un sociālistiskās internacionāles kongresos Hamburgā (1923) un Marseļā (1925), kā arī starptautiskajās sociālistu sieviešu konferencēs, un 1925. gadā tika iecelta Starptautiskajā sieviešu sekretariātā. D. Klušiņska darbojās arī Arodbiedrību centrālās komisijas Emigrācijas nodaļā un pārstāvēja to Starptautiskās arodbiedrību federācijas kongresā Parīzē 1927. gadā. Viņa aktīvi darbojās arī 1929. gadā dibinātajā Strādnieku sociālā dienesta biedrībā (Robotnicze Towarzystwo Służby Społecznej).

Otrā pasaules kara laikā D. Klušiņska dzīvoja Varšavā, bet no 1942. gada – Mala Vesā netālu no Grujecas, kur iesaistījās pagrīdes darbībā. Pēc Varšavas sacelšanās (1944) viņa pārcēlās uz Krakovu. 1944. un 1945. gadā D. Klušiņska bija pagrīdes Polijas Sociālistiskās partijas – brīvība, vienlīdzība, neatkarība (Polska Partia Socjalistyczna – Wolność, Równość, Niepodległość, PPS–WRN) Centrālās izpildkomitejas locekle.

Pēc kara, 1945. gada septembrī, D. Klušiņska piedalījās Polijas Sociāldemokrātiskās partijas (Polska Partia Socjalno-Demokratyczna) dibināšanā, taču tās reģistrācija nebija veiksmīga. 1946. gada martā viņa pievienojās tā dēvētajai atjaunotajai PPS un bija redaktore laikrakstos Robotnik un Przegląd Socjalistyczny.

1947. gadā D. Klušiņska tika ievēlēta Likumdošanas Seimā un pildīja Polijas Sociālistisko deputātu savienības (Związek Polskich Posłów Socjalistycznych) priekšsēdētāja vietnieces pienākumus. Pēc PPS un Polijas Strādnieku partijas (Polska Partia Robotnicza) apvienošanās kongresa 1948. gada decembrī viņa kļuva par Polijas Apvienotās strādnieku partijas (Polska Zjednoczona Partia Robotnicza) Centrālās komitejas locekli. Polijas Apvienotā strādnieku partija pārstāvēja marksisma-ļeņinisma ideoloģisko kursu un turpmākajās desmitgadēs dominēja komunistiskajā vienpartijas sistēmā Polijā. 1952. gadā viņa atkārtoti tika ievēlēta Seimā no Nacionālās frontes (Front Narodowy) saraksta, kas bija pakļauts Polijas Apvienotajai strādnieku partijai, taču mira pirms parlamentārā zvēresta došanas.

D. Klušiņskas galvenās darbības jomas bija sieviešu tiesības un līdztiesība, sieviešu organizēšanās sociālistiskajā kustībā un sociālā politika, tostarp darba aizsardzība, sociālā apdrošināšana, bērnu aprūpe un veselības aprūpe. Viņa iestājās arī par dzimstības kontroli un cīņu pret alkoholismu. Viņa sarakstīja daudzus rakstus un brošūras, tostarp “Kāpēc sievietes cīnās par politiskajām tiesībām” (Dlaczego kobiety walczą o prawa polityczne, 1912), “Sieviešu diena” (Dzień Kobiet, 1914), “Sievietes, vēlēšanu biļetens ir jūsu ierocis” (Kobiety, kartki wyborcze to wasza broń, 1928) un “Mēs uzvarēsim cīņu pret alkoholismu!” (Walkę z alkoholizmem wygramy!, 1950).

D. Klušiņska bija viena no sociālistiskās sieviešu kustības aizsācējām Polijā. Savā darbībā viņa apvienoja cīņu par sieviešu līdztiesību ar partijas vadību, darbu parlamentā un pašvaldībā, sabiedrisko aktivitāti un starptautisku pārstāvniecību.

2018. gadā viņas piemiņa tika iekļauta Cešinas sieviešu ielas (Uliczka Cieszyńskich Kobiet) instalācijā un tika atspoguļota Cešinas pilī izveidotajā izstādē “Pilsones sievietes. Cešinas Silēzijas sievietes par neatkarību” (Obywatelki. Kobiety Śląska Cieszyńskiego dla Niepodległej).