Johans Skadiņš ir viens no pirmajiem Latvijas hokeja izlases uzbrucējiem, nozīmīgs Rīgas “Union” hokeja un futbola komandu spēlētājs, sporta biedrības “Union” darbinieks.

Dzimis latviešu maiznieku meistara Jāņa Heinriha Skadiņa (John Heinrich Skadding) un vācietes Helēnas Frīderīkes Elizabetes Skadiņas (Helene Friederike Elisabeth Skadding; dz. Jaquet) ģimenē. 20. gs. 30. gados strādāja centrālapkures un cauruļvadu ierīkošanas uzņēmumā. Otrā pasaules kara laikā dzīvoja un strādāja Vācijā, tostarp Goteshāfenē (tagad – Gdiņa Polijā). Pēc kara dzīvoja un strādāja Minhenē, Rietumvācijā, bija būvuzņēmuma līdzīpašnieks.

No 20. gs. 20. gadu vidus pārstāvēja sporta biedrību “Union”, kuras biedrs bija līdz pat tās slēgšanai 1939. gadā. Līdzdarbojās “Union” administrācijā, pildīja dažādus amatus, tajā skaitā bija “Union” sporta nodaļas vadītājs, otrais mantzinis.

20. gs. 30. gadu pirmajā pusē bija viens no labākajiem Latvijas hokeja uzbrucējiem. Valsts hokeja turnīros J. Skadiņš septiņas sezonas spēlēja “Union” komandā (1930/1931–1934/1935, 1936/1937, 1937/1938), bija tās kapteinis. “Union” sastāvā trīs reizes kļuva par Latvijas hokeja meistaru jeb čempionu (1931–1933). Kopā ar “Union” hokeja vienību piedalījās tās izbraukuma spēlēs Austrumprūsijā (1933/1934) un Lietuvā (1935). Pirmā Latvijas hokeja čempionāta finālspēlē 01.03.1931. guva vienīgos vārtus, nodrošinot “Union” vienībai uzvaru ar 1:0 papildlaikā pret Liepājas ASK (Armijas sporta klubs) un Latvijas “labākās ledus hokeja komandas” jeb čempionu titulu – pirmo Latvijas hokeja vēsturē.

1932.–1933. gadā J. Skadiņš bija Latvijas hokeja izlases uzbrucējs. Piedalījās pirmajās deviņās oficiālajās valstsacīkstēs, t. sk. Eiropas čempionātā Berlīnē (1932. gada martā) un pasaules čempionātā Prāgā (1933. gada februārī), kas bija pirmie divi starptautiskie hokeja turnīri ar Latvijas valstsvienības dalību. Latvijas hokeja izlases sastāvā 1932.–1933. gadā piedalījās arī spēlēs pret klubu komandām. 1933./1934. gada sezonā, kad Latvijas hokeja izlase neaizvadīja oficiālas valstsacīkstes, J. Skadiņš piedalījās visās trijās spēlēs, ko aizvadīja Rīgas izlase (tosezon faktiski – Latvijas izlase).

J. Skadiņš hokejā īpaši novērtēts kā centra uzbrucējs; bija enerģisks, pašaizliedzīgs, ātrs un ar labu taktisko izpratni. Latvijas pirmajos čempionātos bija viens no rezultatīvākajiem “Union” vienības uzbrucējiem. Piemēram, 1932. gada februārī Latvijas meistarsacīkšu spēlē pret Rīgas Futbola kluba (RFK) hokeja vienību guva visus četrus vārtus “Union” labā (4:2). Arī pēc tam, kad bija izlaidis 1935./1936. gada sezonu un atgriezās hokeja laukumā, sporta apskatnieki slavēja J. Skadiņa pienesumu “Union” uzbrukuma veidošanā un atzina, ka viņš spēlē “taktiski vispareizāk”. J. Skadiņš bija arī hokeja tiesnesis; spēlēja arī bendiju.

No 20. gs. 20. gadu sākuma spēlēja futbolu; bija ilggadējs “Union” futbola vienības kapteinis; startēja galvenokārt aizsarga postenī. Futbolu spēlēja enerģiski, bieži kritizēts par rupju spēli un par to daudzkārt saņēma diskvalifikācijas uz dažādiem laika posmiem. 1935. gada jūnijā futbola spēlē pret “Hakoah” smagi traumēja pretinieku spēlētāju, par ko tika tiesāts un 1936. gada februārī saņēma nosacītu sešu mēnešu cietumsodu. Par šo atgadījumu Latvijas Futbola savienība (FBS) J. Skadiņam piešķīra trīs gadu diskvalifikāciju, kas neilgi pirms termiņa beigām, 1938. gada pavasarī, tika pārtraukta, un J. Skadiņš veiksmīgi atgriezās futbola laukumos. 1938. gada vasarā J. Skadiņš sporta apskatos novērtēts par labāko spēlētāju “Union” futbola vienībā.

J. Skadiņa brālis – Latvijas izlases futbolists Ēriks Oskars Skadiņš (1910–1984); brālēns – Latvijas izlases futbolists un vēlāk Austrālijas latviešu sporta darbinieks Juris Skadiņš (1913–1990). Johans, Ēriks un Juris Skadiņi 20. gs. 30. gados vienlaikus spēlēja futbolu “Union” komandā.