Viduslaiku mūzika aptver aptuveni astoņus gadsimtus ilgu Eiropas sakrālās un laicīgās mūzikas attīstības periodu. Par šī laikmeta sākumu parasti uzskata agrīnos kristīgos dziedājumus mutvārdu tradīcijā pirms gregoriskā korāļa, savukārt, tā noslēgumu saista ar 15. gs. pirmo pusi, kad līdz ar frankoflāmu skolas uzplaukumu un grāmatu iespiedtehnikas izgudrošanu sākas renesanses mūzikas laikmets.

Viduslaiku mūzikas repertuāru galvenokārt veido vokālas kompozīcijas – gan sakrālas, gan laicīgās. Agrīnajos gadsimtos dominēja vienbalsīgais dziedājums (monodija), kura nozīmīgākā izpausme Rietumu baznīcas liturģijā ir gregoriskais dziedājums, savukārt laicīgajā mūzikā – trubadūru un truvēru galma lirika. No 10. gs. baznīcas vidē pakāpeniski attīstījās daudzbalsība (polifonija), kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Rietumu mūzikas vēstures sasniegumiem. Uz tās pamata izveidojās jaunas muzikālās formas – organums (organum), kondukts (conductus), motete un daudzbalsīgā mesa, kas noteica turpmāko Eiropas profesionālās mūzikas attīstību.

Gregoriskais korālis ir nozīmīgākais avots agrīno viduslaiku mūzikas attīstības izpētē. Tas veidoja Rietumu baznīcas liturģiskās prakses muzikālo pamatu un noteica turpmāko Eiropas profesionālās mūzikas attīstību. Viduslaikos gregoriskie dziedājumi bija neatņemama mesas un stundu liturģijas sastāvdaļa. Stundu liturģijā katru kanonisko stundu (matutīnu, laudes, tercu, sekstu, nonu, vesperes un kompletoriju) veidoja psalmi ar tiem atbilstošām antifonām, himnas, kantikas, kā arī Svēto Rakstu lasījumi ar responsorijiem un versikuliem.

Karolingu laikmetā (8.–9. gs.) gregoriskais korālis piedzīvoja nozīmīgu attīstību. Veidojās dažādi tā paplašinājumi, kas pakāpeniski ieguva patstāvīgas formas. To vidū nozīmīgākie ir uz melismiem balstītie tropi, Alleluia dziedājumu izvērstās formas un sekvences.

Sākot ar 12. gs. beigām, arvien nozīmīgāku vietu Eiropas mūzikā ieņēma daudzbalsīgā kompozīcija, īpaši sakrālās mūzikas žanros – organumā un konduktos. Organums radās kā gregoriskā korāļa paplašinājums, vienbalsīgajai melodijai pievienojot vienu vai vairākas balsis. Atšķirībā no 9. gs. traktātā Musica enchiriadis aprakstītā paralēlā divbalsīgā organuma, kur balsis sākas un noslēdzas unisonā, bet starplaikā virzās paralēlās kvintās, ap 1200. gadu Notrdamas skolā (École de Notre-Dame) izveidojās ievērojami sarežģītāka daudzbalsības tehnika. Tajā gregoriskā korāļa pamatmelodijas (cantus firmus) tika ievērojami pagarinātas, kamēr viena, divas vai pat trīs augšējās balsis veidoja bagātīgi ornamentētu un ritmiski aktīvu melodisko faktūru. Šādi skaņdarbi tika izpildīti solistiski un galvenokārt nozīmīgākajos baznīcas gada svētkos.

13. gs. daudzbalsīgās mūzikas nozīmīgākais žanrs bija motete, kurā vienlaikus varēja skanēt vairāki atšķirīgi teksti, nereti pat dažādās valodās. Šie teksti bieži bija savstarpēji semantiski saistīti – piemēram, garīgam tekstam tika pretstatīts laicīgs vai satīrisks komentārs, kas kritizēja baznīcas pārstāvju dzīvesveidu vai norādīja uz pretrunām starp kristīgās ticības ideāliem un realitāti. Šādas intelektuāli sarežģītas kompozīcijas bija domātas izglītotajai sabiedrības daļai – universitāšu studentiem, garīdzniekiem un galma izglītotajām aprindām.

Līdzās baznīcas mūzikai viduslaikos intensīvi attīstījās arī galma mūzikas kultūra. Dienvidfrancijā darbojās trubadūri, kuri rakstīja un izpildīja dziesmas senoksitāņu valodā – tolaik plaši lietotajā Dienvideiropas galmu literārajā valodā. Par senāko zināmo trubadūru uzskata Akvitānijas Vilhelmu IX (Guillaume IX d’Aquitaine).

Ziemeļfrancijā, īpaši Normandijā, kā arī pēc 1066. gada Anglijas karaļa galmā uzplauka truvēru tradīcija, kuras pārstāvji sacerēja dziesmas senfranču jeb anglonormāņu valodā. Trubadūru un truvēru ietekmē vācu zemju galmos izveidojās minnezanga tradīcija vidusaugšvācu valodā. Minnezangs galvenokārt bija aristokrātiska mīlas lirika, kurā tika idealizēta galma dāmas pielūgsme, bruņnieciskie tikumi un augstā mīlestība (hohe Minne). Šī tradīcija kļuva par vienu no nozīmīgākajām vācu viduslaiku literatūras un mūzikas parādībām.

14. gs. sākumā Francijā izveidojās jauns daudzbalsīgās mūzikas stils – Ars nova, kas ieviesa būtiskas pārmaiņas gan kompozīcijas tehnikā, gan ritmiskajā organizācijā.

Jaunās menzurālās notācijas sniegtās iespējas ļāva ievērojami sarežģīt ritmisko struktūru. Raksturīgākais Ars nova daudzbalsīgās motetes paņēmiens bija izoritmija. Tajā tenora balsī vairākkārt atkārtojās noteikts ritmiskais modelis (talea) un melodiskais modelis (color), taču abu modeļu garumi nesakrita, tādēļ tie savstarpēji pārklājās dažādās kombinācijās. Skaņdarba noslēgumā bieži tika panākts ritmisks paātrinājums. Pārējās balsis parasti nebija izoritmiskas, lai gan tās bija cieši saistītas ar tenora struktūru. Frāžu noslēgumi dažādās balsīs nesakrita, tādējādi klausītājam bija grūti uztvert vienotu, skaidri artikulētu formu. Komponisti labprāt izmantoja arī skaitļu simboliku un matemātiskas proporcijas, kas atspoguļoja viduslaiku priekšstatus par mūzikas un kosmiskās kārtības vienotību.

Vēl viena raksturīga kompozīcijas tehnika bija hokets (hoquetus), kurā divas balsis strauji pārmaiņus mijas starp skaņu un pauzi, radot fragmentētu, ritmiski dinamisku muzikālo plūdumu.

14. gs. beigās Ars nova pakāpeniski pārauga vēl sarežģītākā stilā, ko dēvē par Ars subtilior. Šim virzienam raksturīga vēl lielāka ritmiskā un notācijas sarežģītība, plašāks izmantoto skaņu klāsts, biežas menzūras maiņas un poliritmija. Komponisti radīja ļoti izsmalcinātas kompozīcijas, kurās ritmiskā organizācija nereti kļuva par pašvērtību. Sarežģītās notācijas dēļ šie skaņdarbi bija paredzēti šauram augsti izglītotu mūziķu lokam.

14. gs. itāļu mūzika, ko tradicionāli apzīmē ar nosaukumu Trecento, būtiski atšķiras no franču Ars nova gan notācijas, gan muzikālā stila ziņā. Itāļu menzurālā notācija saglabāja vairākas neskaidrības, un ritmiskās struktūras precizēšanai joprojām bija nepieciešami punkti, kas regulāri sadalīja muzikālo plūdumu. Mūsdienu pētnieku darbu sarežģī arī tas, ka daudzi skaņdarbi saglabājušies vairākās atšķirīgās redakcijās – ar dažādu balsu skaitu vai atšķirīgiem trešās balss variantiem.

Salīdzinājumā ar franču daudzbalsību itāļu Trecento raksturīgs dziedošāks, melodiski plūstošāks stils. Atšķirībā no franču kompozīcijām, kadencēs nereti tiek izmantotas arī nepilnīgās konsonanses, kas piešķir skanējumam īpašu labskanīgumu. Melismātika ir ievērojami ierobežotāka un parasti koncentrējas tikai uz teksta pirmo vai priekšpēdējo zilbi.

Raksturīgākie Trecento žanri ir ballata, madrigāls un caccia. Īpaši populāra bija ballata, par ko liecina aptuveni 140 saglabājušās šī žanra kompozīcijas, ko radījis itāļu 14. gs. komponists Frančesko Landīni (Francesco Landini).

Savukārt caccia (‘medības’) balstās uz divām kanoniskām augšējām balsīm, kas it kā “vajā” viena otru, radot kustības un telpiskuma iespaidu. Šo skaņdarbu muzikālajā plūdumā bieži tiek ievīti īsi izsaucieni vai sadzīviskas ainas, kas piešķir kompozīcijām īpaši dzīvīgu un teatrālu raksturu.

Mūsdienu muzikoloģijā viduslaiku mūziku visbiežāk iedala trīs attīstības posmos. Pirmais aptver laiku no gregoriskā dziedājuma izveides līdz aptuveni 1100. gadam, kad dominēja vienbalsīgā liturģiskā mūzika. Otrais posms ietver 12. un 13. gs., kad, īpaši Parīzes Dievmātes katedrāles jeb Notre-Dame skolas darbības laikā, attīstījās agrīnā polifonija. Trešais posms aptver laikposmu no aptuveni 1300. līdz 1430. gadam, kad Ars nova un itāļu Trecento mūzikas kultūrā vērojama strauja kompozīcijas tehnikas pilnveide un arvien izteiktāka dažādu Eiropas reģionu stilistiskā diferenciācija.

Viduslaiku laikmets bija izšķirošs arī mūzikas notācijas un teorijas attīstībā. Šajā laikā pakāpeniski izveidojās pilnīga mūzikas pieraksta sistēma, kas ļāva arvien precīzāk fiksēt melodiju, ritmu un daudzbalsību. Vienlaikus tika izstrādāti teorētiskie principi modālās sistēmas, ritma un polifonijas jomā, kas kļuva par Rietumu profesionālās mūzikas pamatu.

Līdz ar daudzbalsības sarežģītības pieaugumu tika pilnveidota arī ritma pieraksta sistēma. Modālā notācija pirmo reizi ļāva salīdzinoši precīzi fiksēt ritmisko organizāciju. Tās pamatā bija seši ritmiskie modi, kuru pamatā bija garo un īso skaņu kombinācijas, analoģiski klasiskās dzejas metriskajām formulām. Viduslaiku ritmikas teorijā tika nošķirts tempus perfectum – “pilnīgais” trīsdaļu metrs, kas simbolizēja Svēto Trīsvienību, un tempus imperfectum – divdaļu jeb “nepilnīgais” metrs. Šis simboliskais dalījums vēlāk kļuva par vienu no menzurālās notācijas pamatprincipiem.

13. gs. gaitā modālā notācija pakāpeniski tika aizstāta ar menzurālo notāciju, kurā skaņu ilgumu noteica pašas notu zīmju forma. Šīs sistēmas teorētiskos pamatus 13. gs. beigās formulēja Ķelnes Franko (Franco Teutonicus), radot vienu no nozīmīgākajiem viduslaiku mūzikas teorijas sasniegumiem.

13. gs. muzikālā dzīve arvien vairāk izkļuva ārpus aristokrātijas un baznīcas vides. Pilsētās pieauga tirgotāju un amatnieku nozīme, veidojās profesionālas mūziķu un instrumentālistu brālības, kas sekmēja muzikālās kultūras attīstību. Šādas organizācijas bija, piemēram, 1288. gadā dibinātā Svētā Nikolaja brālība (Nikolaibruderschaft) Vīnē un Parīzes mūziķu Svētā Juliāna brālība (Confrérie de Saint-Julien des ménestriers), kas dibināta 1330. gadā. Vienlaikus attīstījās arī tautas dziedāšanas tradīcija. Par tās augsto māksliniecisko līmeni liecina vēlākie avoti, piemēram, 15. gs. sastādītā Lohameras dziesmu grāmata (Lochamer Liederbuch), kurā saglabāts plašs vācu vēlīno viduslaiku laicīgās mūzikas repertuārs.

Muzikoloģijā viduslaiku mūzika pieder pie mūsdienās aizvien vairāk pētītās un atskaņotās senās mūzikas (Early Music). Tās attīstības noslēgumu 15. gs. iezīmē pāreja uz renesanses mūzikas estētiku, kuras raksturīgākās iezīmes ir frankoflāmu skolas polifonijas uzplaukums un jaunas kompozīcijas domāšanas nostiprināšanās.

Stundu liturģijas teksti un melodijas tika apkopoti liturģiskajā grāmatā Antifonālē (Antiphonale). Savukārt, mesas liturģiju veido divas daļas – mainīgā (Proprium Missae), kas atkarīga no liturģiskā gada un svētku kalendāra, un nemainīgā (Ordinarium Missae). Pie Proprium Missae pieder Introitus, Graduale, Alleluia, Tractus, Offertorium un Communio, bet Ordinarium Missae veido Kyrie, Gloria, Credo, Sanctus, Benedictus un Agnus Dei.

Mesas repertuārs tika apkopots krājumā Graduale Romanum, savukārt ikdienas lietojumā visbiežāk izmantotie dziedājumi no Antiphonale un Graduale Romanum tika apvienoti grāmatā Liber Usualis. Garīdzniekam paredzētie mesas liturģiskie teksti ietverti misālē (Missale), bet stundu liturģijas teksti – breviārā (Breviarium).

Agrīnākās rakstiskās liecības par korāļa sistematizāciju ir kopš apmēram 800. gada sastopamie tonāriji (Tonaria), kuros dziedājumi sakārtoti atbilstoši baznīcas skaņkārtām jeb modiem. Astoņu baznīcas modu teorijai veltīts arī traktāts Musica Albini (zināms arī ar nosaukumu De octo tonis), kas vēlāk citēts ap 850. gadu sarakstītajā mūzikas teorijas darbā Musica Disciplina.

Tieši šajā laikā radās arī pirmie daudzbalsības aizmetņi. Organuma agrīnākajās formās tika attīstīta divbalsīga dziedāšana, kuras teorētiskais apraksts saglabājies traktātos Musica enchiriadis un Scolica enchiriadis. Šie darbi iezīmē Eiropas daudzbalsīgās mūzikas pirmsākumus.

Svarīgākais itāļu Trecanto laikmeta avots ir grezni ilustrētais Squarcialupi kodekss, kas tapis 15. gs. sākumā. Tajā apkopoti ievērojamāko itāļu komponistu darbi, neparasti šim laikam sakārtoti pēc autoriem, katru no tiem ievadot ar komponista portretu.

Lielākā daļa mūzikas autoru viduslaikos līdz pat 11. gs. ir anonīmi. Izpratne par mūzikas autorību vēl tikai veidojās, un ir gadījumi, kad, piemēram, vienu gregorisko dziedājumu veidojušas pat vairākas paaudzes mutvārdu tradīcijā, līdz tas tika rakstiski fiksēts. Tāpat bieži himnu melodijas veidojušās, kombinējot dažādus tolaik zināmus melodiju motīvus, tādējādi “komponējot” jaunu melodiju.

11. gs. pirmajā pusē ievērojamu ieguldījumu Rietumu mūzikas attīstībā sniedza benediktiešu mūks Gvido no Areco (Guido d’Arezzo), kura nozīmīgākais teorētiskais darbs ir Micrologus de disciplina artis musicae. Viņš kļuva par vienu no ievērojamākajiem viduslaiku mūzikas reformatoriem.

Gvido no Areco pilnveidoja notācijas sistēmu, izstrādājot četru līniju nošurakstu, kas kļuva par vēlākās kvadrātnotācijas pamatu un būtiski atviegloja melodiju precīzu pierakstu intervālos un to tālāknodošanu nākamajām paaudzēm. Nozīmīgas bija arī viņa pedagoģiskās inovācijas – līniju sistēmas ‒ izmantošana un solmizācijas metode ar zilbēm ut–re–mi–fa–sol–la (vēlāk do–re–mi–fa–sol–la). Šīs zilbes aizgūtas no himnas Ut queant laxis pirmās strofas, kuras katra pusfrāze sākas ar diatoniskās skaņurindas nākamo skaņu augšupejošā kustībā. Himnas teksts tradicionāli tiek piedēvēts itāļu mūkam un hronistam Pāvilam Diakonam (Paulus Diaconus). Gvido no Areco nereti tiek uzskatīts arī par tā sauktās Gvido rokas (manus Guidonis) izgudrotāju (mnemoniskas sistēma, kurā skaņu nosaukumi saistīti ar dažādiem plaukstas punktiem). Tomēr mūsdienu pētījumi liecina, ka pats Gvido no Areco aprakstījis tikai šīs sistēmas agrīnu formu, savukārt, pilnībā izstrādātā dabiskā, cietā un mīkstā heksahorda sistēma, visticamāk, radusies vēlāk un nav droši attiecināma uz viņu pašu.

Par nozīmīgākajiem Notrdamas skolas komponistiem uzskata Leonīnu (Léonin) un Perotīnu (Pérotin), kuru daiļrade ievadīja jaunu posmu Rietumeiropas daudzbalsības attīstībā.

Pie ievērojamākajiem Ars antiqua motetes meistariem pieder Adāns de la Hallē (Adam de la Halle) un Petrs de Kruss (Petrus de Cruce), kas būtiski paplašināja ritmiskās kombinācijas, vienā pamatpulsa vienībā ievietojot lielāku skaitu īsu skaņu vērtību. Notācijā tas tika atzīmēts ar īpašiem punktiem, kas palīdzēja strukturēt ritmisko dalījumu, tomēr vēl pilnībā nenovērsa interpretācijas neskaidrības.

Ars nova teorētiskos pamatus formulēja Filips de Vitrī (Philippe de Vitry), savukārt tā spilgtākais komponists bija Gijoms de Mašo (Guillaume de Machaut).

Viduslaiku cilvēku dzīvē mūzikai bija nozīmīga loma. Tā bija cieši saistīta ar kristīgo reliģiju. Gregoriskais korālis bija viena no svarīgākajām garīgās mūzikas formām, ko izmantoja klosteros un baznīcās dievkalpojumu laikā. Tas ne tikai palīdzēja radīt garīgu, meditatīvu atmosfēru, bet arī lielā mērā kalpoja kā līdzeklis, lai cilvēkiem palīdzētu saprast un piedzīvot Bībelē iekļauto vēstījumu.

Mūzika ietekmēja arī citas viduslaiku mākslas formas. Tas ir redzams gleznojumos, skulptūrās un ilustrētos manuskriptos, kuros bieži tika attēloti mūziķi un mūzikas instrumenti. Tādējādi mūzika bija arī svarīga vizuālās kultūras sastāvdaļa.

Ārpus baznīcas mūzika bija nozīmīga ikdienas sabiedriskās dzīves daļa. Ceļojošie mūziķi, trubadūri un minstreli izpildīja dziesmas par mīlestību, stāstus par varoņiem un vēsturiskiem notikumiem. Mūzika spēja vienot cilvēkus svinībās, galmos un publiskos pasākumos. Vēl viens nozīmīgs viduslaiku sasniegums bija mūzikas notācijas attīstība. Tā ļāva saglabāt mūziku un nodot to no vienas paaudzes nākamajai. Tādējādi viduslaiku mūzika atstāja paliekošu ietekmi uz Eiropas kultūru un kļuva par svarīgu pamatu Rietumu mūzikas attīstībai.

Viduslaiku mūzikai joprojām ir nozīmīga vieta mūsdienu muzikālajā dzīvē. To arī mūsdienās atskaņo profesionāli ansambļi, baznīcas mūziķi, kori un senās mūzikas grupas. Īpaši izceļami gregoriskie dziedājumi, kas saglabājušies kā daļa no katoļu baznīcas liturģiskās tradīcijas, savukārt koncerti un skaņu ieraksti ir ļāvuši viduslaiku mūziku iepazīt daudz plašākai auditorijai.

Mūsdienās viduslaiku mūziku bieži atskaņo, ievērojot vēsturiski informētas atskaņošanas principus. Mūziķi pēta viduslaiku manuskriptus, vēsturiskos avotus un instrumentus, lai saprastu, kā šī mūzika varētu būt skanējusi tās sākotnējā kontekstā. Vienlaikus izpildītāji izdara mākslinieciskas izvēles attiecībā uz ritmu, izrunu, ornamentiku un improvizāciju. Tas nozīmē, ka viduslaiku mūzika netiek vienkārši reproducēta no pagātnes, bet gan nepārtraukti interpretēta no mūsdienu skatpunkta.

Viduslaiku mūzika ir atstājusi būtisku ietekmi arī uz vēlāku laikmetu un mūsdienu komponistiem. Viens no nozīmīgiem piemēriem ir cantus firmus izmantošana – tā ir jau eksistējoša melodija, kas kalpo par strukturālu pamatu jaunai muzikālai kompozīcijai. Šī tehnika kļuva īpaši svarīga renesanses polifonijā, taču ideja par jaunas mūzikas veidošanu ap esošu melodiju ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Arī mūsdienu komponisti ir iedvesmojušies no gregoriskā korāļa, apvienojot tā modālās melodijas un garīgo raksturu ar modernām harmonijām, faktūrām un kompozīcijas paņēmieniem.

Tādējādi viduslaiku mūzikas ietekmi var aplūkot divējādi. Tā ir gan dzīva muzikālā tradīcija pati par sevi, gan arī avots, kas mūsdienu mūziķiem un komponistiem sniedz idejas, melodijas un paņēmienus, kurus iespējams interpretēt no jauna dažādos kontekstos. Līdz ar to viduslaiku mūzika ir ne tikai vēsturisku pētījumu objekts, bet arī aktīva mūsdienu muzikālās jaunrades sastāvdaļa.