Ķīnas ekonomiskās reformas (1989–2001) ir viens no nozīmīgākajiem pārejas periodiem mūsdienu pasaules ekonomikā. Tas sākās ar ekonomisko reformu sabremzēšanos pēc Tjaņaņmeņas laukumā notikušajiem protestiem 1989. gadā un noslēdzās ar Ķīnas oficiālu iestāšanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) 2001. gada decembrī. Šī posma būtība bija pāreja no sākotnējiem “eksperimentālajiem” lauksaimniecības un vieglās rūpniecības atvērtības modeļiem uz institucionālu “sociālistiskās tirgus ekonomikas” izveidi, valsts uzņēmumu radikālu pārstrukturēšanu, finanšu un nodokļu sistēmas modernizāciju un pilnīgu integrāciju globālajā tirdzniecības sistēmā.

Šis periods ir tiešs turpinājums un padziļinājums 1978. gadā sāktajai “Reformu un atvērtības politikai”, ko sāka un šajā periodā turpināja Dena Sjaopina (鄧小平, Deng Xiaoping) vadībā. Vienlaikus tā ir daļa no globālajiem procesiem 20. gs. beigās, pirmkārt, Aukstā kara beigu un globalizācijas uzvaras gājiena, kurā Rietumu kapitāls meklēja jaunas un lētas ražošanas jaudas. Otrkārt, bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikas un Austrumeiropas valstis savās ekonomiskajās reformās piedzīvoja “šoka terapiju”, bet Ķīna, atšķirībā no tām, izvēlējās pakāpenisku un stingri kontrolētu valsts kapitālisma modeli. Ķīnas pakāpeniskā pieeja reformām krasi atšķīrās no Austrumeiropas un bijušās PSRS. Lai gan tās tiek bieži salīdzinātas, šīs valstis bija pārāk atšķirīgas sākotnējo ekonomisko apstākļu, politiskās attīstības un ārējās vides ziņā. Eksperimentēšana un pakāpeniskums bija līdzeklis, lai atrastu Ķīnai piemērotus risinājumus. Tie bija arī līdzeklis, lai apietu politisko pretestību reformām un iegūtu nepieciešamo atbalstu, jo daudzi ĶKP saglabāja dziļas aizdomas par brīvo tirgu.

Galvenie Ķīnas ekonomikas reformu elementi periodā no 1989. gada līdz 2001. gadam bija šādi:

• Tirgus ekonomikas mehānismu ieviešana. 1992. gadā ĶKP kongresā par ekonomisko reformu mērķi tika izvirzīts izveidot “sociālistisko tirgus ekonomiku”. Tas paredzēja plānveida ekonomikas tālāku pāreju uz tirgus mehānismiem, piemēram, noteiktu cenu liberalizācija, privātīpašuma un sadarbības sabiedrību nostiprināšana. “Sociālistiskās tirgus ekonomikas” doktrīna, kas tika akceptēta 1992. gadā, nozīmēja ideoloģisku pavērsienu, jo nošķīra tirgus mehānismus no kapitālisma un ļāva brīvā tirgus elementus izmantot sociālisma stiprināšanai.
• Valsts uzņēmumu reformēšana (Džu Žondzi (朱镕基, Zhu Rongji) reformas). Dž. Žondzi ieņēma augstus amatus ĶKP kopš 20. gs. 90. gadu sākuma un bija Ķīnas premjerministrs no 1998. gada līdz 2003. gadam. Valdība ieviesa stratēģiju “turēt lielo un palaist vaļīgus mazos”, kas praksē nozīmēja valsts uzņēmumu privatizāciju, apvienošanos un pat likvidāciju. Valsts saglabāja kontroli pār tādām stratēģiskajām nozarēm kā enerģētika, telekomunikācijas, smagā rūpniecība, bet slēdza vairākus tūkstošus neefektīvu valsts rūpnīcu, kas līdz 2001. gadam izraisīja ap 30 % valsts nodrošināto darbavietu zudumu.
• Ārējā tirdzniecība, tiešo ārvalstu investīciju piesaiste un Speciālo ekonomisko zonu (SEZ) paplašināšana. Šajā reformu periodā tika veikta muitas tarifu un investīciju ierobežojumu samazināšana, kā arī tika paplašināti tādi ārvalstu investīciju centri kā SEZ. Ķīnā arī notika pāreja no reģionālajiem eksperimentiem valsts piekrastē uz visas valsts atvēršanu ārvalstu kapitālam. Noslēgti starptautiski līgumi par piekļuvi Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Eiropas Savienības (ES) tirgiem, kas galu galā noveda pie Ķīnas iestāšanās PTO.
• Banku un finanšu sektora reforma. Tā tika sākta 1994. gadā, kad vidējie un lielie valsts uzņēmumi tika pakļauti stingrākai finanšu kontrolei, tika izveidotas banku sistēmas un apdrošināšanas iestādes, piesaistot arī ārvalstu kapitālu banku izveidē. Bez tam šī reforma paredzēja jaunas centralizētas nodokļu sadales sistēmas izveidi starp galvaspilsētu Pekinu un reģioniem, kā arī Centrālās bankas lomas stiprināšanu.
• Sarunas un iestāšanās PTO 2001. gadā. Šajā procesā tika samazināti muitas tarifi, saskaņoti intelektuālo īpašumtiesību un tirgus pieejamības noteikumi ar starptautiskajiem standartiem.
• Stabilitātes un politiskās kontroles pasākumi. Paralēli būtiskām ekonomiskajām reformām Ķīnā saglabājās stingra politiskā kontrole ĶKP vadībā, lai nodrošinātu sociālo stabilitāti reformu posmā.

Galvenie iemesli reformu atsākšanai un padziļināšanai pēc 1989. gadā notikušajiem protestiem Tjaņaņmeņas laukumā bija vairāki. Pirmais iemesls bija ekonomiskā stagnācija un nepieciešamība pēc izaugsmes. Kaut gan veiksmīgu lauksaimniecības reformu rezultātā tika ražots vairāk pārtikas, pieaugot iedzīvotāju skaitam un pieprasījumam pēc pakalpojumiem, valsts plānotā sistēma kļuva mazāk efektīva. Lai atrisinātu šīs problēmas, tai skaitā, lai izlīdzinātu valsts budžeta deficītu un samazinātu inflāciju, bija nepieciešams stimulēt ekonomisko izaugsmi un palielināt nodokļu ieņēmumus ar eksporta palīdzību. Otrkārt, sociālais spiediens, jo liels bezdarbnieku un daļēji nodarbināto darbinieku skaits, īpaši pilsētās, radīja spriedzi, tādēļ valdībai bija jāmeklē risinājumi, lai radītu darbavietas. Treškārt, D. Sjaopins personīgi bija pārliecināts, ka Ķīnas ilgtermiņa drošība un labklājība ir atkarīga no ekonomiskās attīstības. Konservatīvie ĶKP pārstāvji uzskatīja, ka stingra plānveida ekonomika nodrošina stabilitāti, bet režīma elitārās daļas pragmatisms bija iemesls atvērties. Ceturtkārt, starptautiskā politiskā spiediena faktors. ASV, ES un Japāna ilgu laiku prasīja, lai Ķīna atvieglotu tās tirgus piekļuvi un reformētu muitas tarifu likmes kā priekšnosacījumu tirdzniecības sarunām. ASV-Ķīnas tirgus piekļuves saprašanās memorands, kas tika noslēgts 1992. gadā, kalpoja kā signāls, ka Ķīnai jāstājas uz vērienīga tirdzniecības un investīciju liberalizācijas kursa. Šis memorands izbeidza ASV draudus noteikt smagas tirdzniecības sankcijas pret Ķīnu un kļuva par vienu no pamatiem Ķīnas ceļā uz PTO. Piektkārt, reformu politikas mantojums. Jau kopš 1978. gada iesākto “atvēršanas” politiku uzskatīja par ļoti veiksmīgu, jo no ārvalstu investīcijām bija cēlies straujš izaugsmes pieaugums. Vairumam ĶKP vadoņu bija pārliecība, ka reformas ir jāturpina pakāpeniski, vienlaikus saglabājot partijas kontroli.

Galvenās iesaistītās puses šajā Ķīnas ekonomikas reformu posmā bija ĶKP, Ķīnas valdība un valsts institūcijas, uzņēmēji un darba ņēmēji, starptautiskās korporācijas un investori. ĶKP bija galvenais varas turētājs, caur kuru notika reformu īstenošana. Tajā sadarbojās reformu atbalstītāji – D. Sjaopins, Dž. Žondzi, Dzjans Dzemiņs ( 江泽民, Jiang Zemin), Li Pens (李鹏, Li Peng), kā arī konservatīvie, kuru vidū bija Čens Juns (陳雲, Chen Yun), Jao Jiliņs (姚依林, Yao Yilin) un citi. Viņiem bija atšķirīgi skatījumi uz ekonomiku. D. Sjaopins un viņa pēcteči deva mērķus, kas bija ekonomikā panākt ātru izaugsmi un eksportu, bet konservatīvie vēlējās saglabāt sociālo stabilitāti uz centralizētas plānošanas pamata. Starp šīm pusēm notika konkurence, piemēram, no 1989. gada līdz 1991. gadam virsroku ņēma konservatīvie, jo reformu plāni tika apturēti, bet no 1992. gada atkal dominēja reformu atbalstītāji. Cita būtiska iesaistītā puse bija Ķīnas valdība un valsts institūcijas, kur īpaši ir izceļami premjeri (vispirms L. Pens, pēc tam Dž. Žondzi) un ministrijas (piemēram, tirdzniecības un finanšu ministrijas), kuri īstenoja praktiskus reformu soļus. 1998. gadā tika veikta plaša administratīvā reforma, ko vadīja jaunais premjers Dž. Žondzi ar mērķi mazināt birokrātiju, nodalīt valsts pārvaldi no tiešas valsts uzņēmumu vadīšanas un pielāgot valsts aparātu tirgus ekonomikas prasībām. Turklāt arī uzņēmēji un darba ņēmēji spēlēja būtiski lomu ekonomisko reformu periodā no 1989. gada līdz 2001. gadam. Uzņēmēji bija galvenie ieguvēji no reformu pārmaiņām un centās palielināt ražošanu, izmantojot brīvākas cenas un eksportu. Valsts uzņēmumu darbinieku interešu grupas cīnījās par algām un darbavietām. Starptautiskie uzņēmumi un investori (galvenokārt ASV, Eiropas, Japānas kompānijas) ar lielu interesi sekmēja ĶTR atvēršanos. Tādas pasaules finanšu organizācijas kā Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund) un Pasaules Banka (World Bank), sniedza tehnisko atbalstu strukturālām reformām un piešķīra aizdevumus investīciju projektiem.

Ķīnas ekonomiskajām reformām no 1989. gada līdz 2001. gadam ir raksturīgi vairāki posmi. Pirmkārt, konsolidācija un ekonomisko reformu sabremzēšanās periodā no 1989. gada līdz 1991. gadam. Pēc 1989. gadā notikušajām demonstrācijām vara ĶKP pārgāja konservatīvo spēku rokās, kā rezultāta Rietumvalstis noteica sankcijas, samazinājās ārvalstu investīcijas un izaugsmes tempi. Otrkārt, D. Sjaopina Dienvidu brauciens un reformu atjaunošanās (1992–1996). 1992. gada janvārī–februārī D. Sjaopins apmeklēja Šendžeņu un citas dienvidu pilsētas, sakot runas par labu straujākām reformām, bet 1992. gada oktobrī ĶKP 14. kongresā oficiāli pieņēma jēdzienu “sociālistiskā tirgus ekonomika”. Šajā periodā 1994. gadā tika veikta arī vērienīga nodokļu un valūtas kursa reforma, veicinot eksportu. Treškārt, lielā pārstrukturēšanās un globalizācija (1997–2001). 1997. gadā nomira D. Sjaopins. Tā laika valsts prezidents Dz. Dzemiņs un premjers Dž. Žondzi pēc Āzijas ekonomiskās krīzes sāka radikālu valsts uzņēmumu reformu – valdība slēdza vai pārtrauca finansēt nedzīvotspējīgus valsts uzņēmumus, kā rezultātā miljoniem strādnieku zaudēja darbu valsts sektorā. 1997. gadā Ķīna atguva Honkongu, bet 1999. gadā – Makao. 1999. gadā Ķīna un ASV noslēdza divpusēju tirdzniecības līgumu, paverot Ķīnai ceļu uz PTO. 2021. gada 11. decembrī Ķīna oficiāli kļuva par PTO 143. dalībvalsti.

Ekonomikā reformu rezultātā Ķīna vēl vairāk nostiprināja savas pozīcijas kā pasaules rūpniecības centrs. Pēc reformu atsākšanās būtiski paātrinājās izaugsme, jo IKP vidēji pieauga par ap 10 % gadā, eksports un ārvalstu investīcijas strauji pieauga. Tas ļāva modernizēt tehnoloģijas dažādās rūpniecības nozarēs. Bezdarbs valsts sektorā pieauga, jo tika veikta valsts uzņēmumu reforma un mazināta birokrātija. Tomēr par spīti tam ekonomika kopumā palika stabilāka, inflācija samazinājās un dzīves līmenis palielinājās, tai skaitā iedzīvotāju ienākumi un izglītības iespējas.

Politiski ĶKP saglabāja absolūtu varu, bet tās ideoloģija pielāgojās – ĶKP 14. kongresā tika nostiprināta tirgus ekonomikas pakļaušana sociālistiskajai kontrolei. Valdība pastiprināja birokrātisko kontroli pār reformu ātrumu, lai izvairītos no sociālajiem satricinājumiem. Valdošā partija savu leģitimāciju nodrošināja caur ekonomisko izaugsmi, jo, uzlabojoties dzīves līmenim, sabiedrības neapmierinātība mazinājās.

Veiksmīgas ekonomiskās reformas, kas notika šajā periodā, sagatavoja pamatu tam, lai 21. gs. otrajā desmitgadē Ķīna kļūtu par otro lielāko ekonomiku pasaulē un jaunu globālu lielvaru. To sekmēja arī tas, ka pārveidojās globālās piegāžu ķēdes, jo ražošana no Rietumiem masveidā pārcēlās uz Ķīnu. Šie ekonomiskie panākumi nodrošināja to, ka vairāk nekā 200 miljoni iedzīvotāju šo reformu periodā no 1989. gada līdz 2001. gadam izkļuva no absolūtas nabadzības, radot jaunu pilsētu vidusslāni. Neskatoties uz sasniegumiem ekonomiskajā attīstībā, Ķīnā saglabājās sociālā nevienlīdzība un reģionālas atšķirības starp bagātajiem piekrastes reģioniem un nabadzīgajiem iekšzemes lauku reģioniem. Tika arī pierādīts, ka tirgus ekonomikas elementu ieviešana var notikt arī bez politiskās liberalizācijas un demokrātijas ieviešanas.

20. gs. 90. gadu straujās pārmaiņas atstāja dziļu iespaidu Ķīnas kultūrā. Kinorežisors Dzja Džangke (贾樟柯, Jia Zhangke) savās filmās “Platforma” (站台, Zhàntái; Platform, 2000), “Nezināms baudījums” (任逍遥, Rèn Xiāoyáo; Unknow Pleasure, 2002), “Pasaule” (世界, Shì jiè; The World, 2004) parāda provinces jauniešu un darbu zaudējušo valsts uzņēmumu strādnieku dezorientāciju un apjukumu straujā kapitālisma apstākļos. Literatūrā rakstnieks Jui Hua (余華, Yu Hua) savā romānā “Brāļi” (兄弟, Xiōngdì, 2005 (1. daļa), 2006 (2. daļa); Brothers, 2009) spilgti un satīriski attēlo pāreju no Kultūras revolūcijas absurda uz 20. gs. 90. gadu mežonīgo bagātināšanās drudzi un patēriņa kultūru. Viņa eseju krājums “Ķīna desmit vārdos” (十个词汇里的中国, Shí gè cíhuì lǐ de zhōngguó; China in Ten Words, 2011) detalizēti apraksta reformu sociālās un psiholoģiskās sekas. Kamēr tēlotājmākslā izpaudās ciniskais reālisms un politiskais pops. 20. gs. 90. gados tādi mākslinieki kā Jue Mindzuns (岳敏君, Yue Minjun), kurš pazīstams ar gleznām, kurās attēloti histēriski smaidoši tēli, un Vans Guandzi (王广义, Wang Guangyi), kurš apvienoja komunistisko propagandu un Rietumu zīmolus, izteica mākslinieku ironiju un skepsi par jaunas patēriņa sabiedrības un komunistiskās ideoloģijas sadursmi.