Mūsdienās korejiešu valodā runā gan Korejas pussalā, gan ārpus tās – Japānā, Ķīnā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Krievijā u. c. Tā ir 20. populārākā valoda pasaulē. Pēdējos gadu desmitos interese par korejiešu valodu un pieprasījums to apgūt izplatījās un turpina izplatīties korejiešu popmūzikas (k-pop), kino industrijas, tehnoloģiju un biznesa straujās attīstības dēļ.

Pastāv vairākas teorijas, taču valodnieki nespēj vienoties par to, kurai valodu saimei un grupai pieder korejiešu valoda. Viena no vairāk apspriestajām teorijām piesaista korejiešu valodu altajiešu valodu saimei, kas ietver tjurku, mongoļu un tungusu valodu grupas, lai gan arī šīs saimes eksistence tiek apšaubīta. Viens no šīs teorijas atzariem salīdzina korejiešu un japāņu valodu, meklējot gan gramatiskas, gan leksiskas līdzības. Savukārt dažu valodnieku vidū populārs ir uzskats, ka korejiešu valoda ir izolēta valoda, kas pieder atsevišķai korejiešu (angļu Koreanic) valodu saimei.

Tiek uzskatīts, ka pasaulē korejiešu valodā runā aptuveni 80–90 miljoni cilvēku. Precīzu skaitu ir grūti noteikt, jo pēc Korejas pussalas sadalīšanas Dienvidkorejā un Ziemeļkorejā, no Ziemeļkorejas puses nav pieejama precīza un ticama statistika. Tāpat skaits var būt neprecīzs, jo grūti noteikt, cik cilvēki runā korejiešu valodā diasporā, kā arī, cik tajā runā korejiešu valodas kā svešvalodas apguvēji.

Korejiešu valoda ir oficiāla valsts valoda Korejas Republikā, kur to sauc par hangugo (한국어), kā arī Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā, kur to sauc par džosono (조선어). Abas puses uzskata savu korejiešu valodas variantu par oficiālo un otru par dialektu.

Dienvidkorejiešu literārajā valodā ir 26 fonēmas: 19 līdzskaņi un 7 patskaņi.

Parastie līdzskaņi rakstībā netiek nošķirti pēc balsīguma (/k/ un /g/ tiek apzīmēti ar vienu burtu ㄱ), bet atsevišķi nošķirti ir aspirētie un nospriegtie līdzskaņi. Piemēram, vienkāršais ㄱ /k/, nospriegtais ㄲ /k͈/ un aspirētais ㅋ /kʰ/ ir radniecīgas skaņas.

No pamata patskaņiem tiek veidoti divskaņi, kurus apzīmē ar atsevišķiem burtiem. Piemēram, patskaņi ㅗ /o/ unㅏ/a/ tiek apvienoti divskanī ㅘ /wɐ/.

Lai gan patskaņu garums netiek pierakstīts, fonētiski korejiešu valodā atsevišķos vārdos eksistē garais un īsais patskanis, kas homogrāfiem rada atšķirīgu nozīmi. Piemēram, īsais 말 /ma̠ɭ/ ar nozīmi ‘zirgs’ un garais 말 /ma̠(ː)ɭ/ ar nozīmi ‘valoda’. Šādas atšķirības izrunā pamazām sāk izzust, kas šos vārdus pamazām padara arī par homofoniem.

Korejiešu valoda ir intonatīva valoda, kurai nepiemīt fiksēts leksiskais jeb vārda uzsvars. Tā vietā īpaša uzmanība tiek pievērsta teikuma intonācijai. Ar intonācijas palīdzību var nošķirt jautājuma teikumus no stāstījuma teikumiem, savukārt teiktā informatīvo fokusu norāda ar frazālo prominenci jeb izceļot konkrētu vārdu vai vārdu savienojumu frāzē ar intonāciju vai akcentu.

Lai gan korejiešu literārajai valodai nepiemīt toņi, Gjongsangas provinces korejiešu valodas dialektā pastāv arī toņu sistēma, kura saglabājās no 11.–16. gs. vidus korejiešu valodas. Ar toņu palīdzību Dienvidu Gjongsangas provinces iedzīvotāji var nošķirt dažādas vārda 손이 nozīmes (/sóni/ – ‘viesis’, /sōni/ – ‘roka’ un /sòni/ ‘mazbērns’), kuras literārajā korejiešu valodā būtu saprotamas tikai pēc konteksta.

Fonoloģiski korejiešu valodā zilbe iekļauj vienu patskani un no viena līdz trim līdzskaņiem sekojošā secībā (P) (L) (P). Korejiešu valodas fonoloģiskie noteikumi skaņu mijai iekļauj gan līdzskaņu, gan patskaņu asimilāciju. Līdzskaņiem tā ir nazalizācija, lateralizācija un likvidizācija, troksneņu balsīgums, nospriegšana, skaņas izlaišana utt. Patskaņiem tā ir harmonizācija, umlauts jeb saknes patskaņa palatalizācija un patskaņu pievienošana.

Literārajā dienvidkorejiešu valodā vārdi (izņemot aizguvumus no valodām, kuras nav ķīniešu valoda) nevar sākties ar skaņām /l/ vai /r/.

Ņemot vērā, ka korejiešu valoda ir aglutinatīva valoda, gramatiskām morfēmām jeb postpozīcijām (džosa (조사)) ir vairāk nekā viena forma un konkrētas formas izmantošana ir atkarīga no tā, vai morfēma tiek pievienota pie saknes, kura beidzās ar patskani vai līdzskani. Piemēram, postpozīcijas -un/-nun (-은/-는) un -i/-ga (-이/가), seko precīzi šim noteikumam – 은 un 이 tiek pievienoti lietvārdiem, kuru pēdējā zilbe beidzas ar līdzskani, tikmēr 는 un 가 tiek pievienoti lietvārdiem, kuru pēdējā zilbe beidzas ar patskani. Ir arī gadījumi, kur atkarībā no vārda pēdējā burta (līdzskanis vai patskanis), morfēmai tiek pievienota papildu skaņa. Piemēram, morfēmās -eso/-so (-에서/-서), -idundži/-dundži (-이든지/-든지) un -ija/-ja (-이야/-야). Izņēmums iepriekšminētajam likumam ir postpozīcija -uro/-ro (-으로/-로), kur vārdiem, kuri beidzas ar ㄹ līdzskani, nav nepieciešams pievienot patskani 으.

1. tabula. Korejiešu postpozīciju varianti atkarībā no pēdējās skaņas vārdā

Viena no raksturīgākajām korejiešu valodas iezīmēm ir tās SOV (subjekts, objekts, verbs) teikuma struktūra, kas nozīmē, ka galvenie darbības vārdi jeb verbi atrodas teikuma beigās un, lai izprastu domu, teikums jānoklausās līdz galam. Izņemot šo SOV secību, teikuma struktūra var būt relatīvi brīva un teikuma locekļiem nav jābūt konkrētā secībā. Pieļaujama, pat bieži pielietota, arī subjekta un objekta izlaišana, kas liecina par konteksta nozīmīgumu šajā valodā.

Korejiešu valodai ir raksturīga arī aglutinācija – lietvārdiem teikumā tiek pievienotas t. s. postpozīcijas, kas norāda uz to, kāds teikuma loceklis tas ir. 

Piemēram,

저는 사과를 먹습니다.

džonun sagvarul moksubnida.

Es ēdu ābolu.

Šajā piemērā postpozīcijas -nun un -rul norāda uz teikuma priekšmetu (subjektu) un papildinātāju (objektu). Savukārt darbības vārdiem teikumos tiek pievienoti gramatiskie elementi omi (어미), kas var mainīt semantisko nozīmi, gramatisko laiku un pieklājības pakāpi. Gramatiskā pieklājība tiek izteikta arī ar piedēkli ši (시), kas norāda uz cieņu pret cilvēku, par kuru tiek runāts. Cieņa pret cilvēku, par kuru runā, mēdz būt izrādīta arī ar pieklājīgo teikuma priekšmeta postpozīciju (께서), parastās teikuma priekšmeta postpozīcijas vietā. Savukārt teikuma beigu omi izvēle norāda uz cieņu pret cilvēku, ar kuru tiek runāts.

2. tabula. Piemēri un skaidrojumi pieklājības formām atkarībā no klausītāja un subjekta

Gan Dienvidkorejā, gan Ziemeļkorejā eksistē korejiešu valodas variācijas, taču abas puses spēj viena otru saprast. Valodas pūrisma un reģionālisma kustības (abās pusēs) novedušas pie atšķirībām leksikā un pareizrakstībā.

Piemēram, ķīniešu aizguvumus, kuri sākās ar /r/l/ skaņu pēc Dienvidkorejas pareizrakstības noteikumiem pieraksta ar burtu ㅇ /ng/, ja /r/l/ skaņai seko /i/ vai /j/ skaņas, bet ja /r/l/ neseko /i/ vai /j/ skaņas, to pieraksta ar burtu ㄴ /n/. Turpretī Ziemeļkorejā tādus vārdus pieraksta ar burtu ㄹ /r/ un /l/. Piemēram, ķīniešu izcelsmes vārds 李, kurš kalpo arī kā viens no populārākiem korejiešu uzvārdiem, kuru latviski pieraksta kā Lī, Dienvidkorejā tiek pierakstīts un izrunāts kā 이 /i/, bet Ziemeļkorejā – 리 /ri/. Arī vārds “rītdiena” Dienvidkorejā tiek pierakstīts kā 내일 /neil/, bet Ziemeļkorejā 래일 /reil/.

Spēcīgā reģionālisma dēļ gan Dienvidkorejā, gan Ziemeļkorejā pastāv izteikti dialekti, no kuriem daži saglabā vecās korejiešu valodas iezīmes. Dienvidkorejas teritorijā uz Džedžu salas sastopams Džedžu dialekts, kuru korejiešu valodnieki uzskata par iespējams atsevišķi nodalāmu valodu, kas pieder korejiešu valodas saimei. 

Vienotas literārās korejiešu valodas izveide tika uzsākta Korejas pussalas Japānas kolonizācijas laikā. 1933. gadā Korejiešu valodas asociācija (한글학회) izveidoja dokumentu, kurā tika aprakstīta un standartizēta korejiešu valodas ortogrāfija, kā arī šī dokumenta ievadā tika minēts, ka korejiešu valodas literārā valoda ir tieši Seulas apvidū runātā, jo šo variantu lieto lielākā daļa vidusšķiras. Tas, neskatoties uz izmaiņām valodā un tās dialektos, saglabājies līdz mūsdienām. Dienvidkorejā literāro valodu dēvē par pjodžuno (표준어) jeb standarta valodu, bet Ziemeļkorejā par munhvao (문화어) jeb kulturālo valodu.

Gan dienvidkorejiešu, gan ziemļkorejiešu literārajā valodā ir nošķirami divi valodas stili, kas ir rakstiskais (문어체) un mutiskais (구어체). Lielākā daļa atšķirību starp mutisko un rakstisko korejiešu valodu ir gramatiskajās formās – rakstiskajā valodā netiek izmantota lielākā daļa uz klausītāju vērsto pieklājības formu, kuras ir mutiskās korejiešu valodas neatņemama daļa.

Hanguls (한글) ir korejiešu rakstības sistēma – korejiešu alfabēts. Valdnieks Sedžongs Lielais (세종대왕, Sejong Daewang) 1443. gadā ar to iepazīstināja, publicējot dokumentu “Hunmindžongum” (훈민정음, Hunminjeongeum), kas oriģināli bija arī šī alfabēta nosaukums. Šī rakstība tika pieteikta kā aizstājēja līdz šim lietotajām ķīnzīmēm jeb handža (한자) – pietiekami vienkārša, lai to varētu iemācīties jebkurš cilvēks. Hangula pamata līdzskaņi vizuāli atgādina mēles vai lūpu formu to izrunas brīdī, savukārt patskaņi ir veidoti no trīs elementiem, kas korejiešu kosmoloģijā apzīmē debesis, zemi un cilvēku.

Neskatoties uz šīs rakstības sistēmas proklamēšanu 15. gs., tā netika pieņemta par nacionālo rakstības sistēmu līdz pat 20. gs. sākumam. Oriģināli šajā sistēmā bija 28 rakstzīmes: 17 līdzskaņi un 11 patskaņi.

Mūsdienās hangula burtu skaits ir atkarīgs no klasifikācijas veida, jo korejiešu valodnieki nošķir atsevišķi arī divskaņus, kas būtībā ir divu burtu kombinācija. Pamata hangula burti ir 24, bet, ieskaitot divskaņus un nospriegtos līdzskaņus alfabētā, kopā ir 40 rakstzīmes.

3. tabula. Hangula burti un to iedalījums

Lai rakstītu, hangula burti tiek izkārtoti īpašā zilbju sistēmā – zilbju blokos, kur katra zilbe tiek uzsākta ar līdzskani, kam noteikti jāseko patskanim. Kopumā zilbēm ir sešas variācijas: divas divu burtu, divas trīs burtu un divas četru burtu. Burtu izkārtojums zilbes blokā atkarīgs no patskaņa, kas vienmēr atrodas otrajā pozīcijā – horizontāli pozicionētie patskaņi (piemēram, ㅡ, ㅜ, ㅠ) tiek novietoti zem līdzskaņa, bet vertikāli pozicionētie patskaņi (piemēram,ㅏ,ㅓ,ㅣ) blakus līdzskanim. Burti zilbē tiek lasīti no kreisās uz labo pusi un no augšas uz leju.

Attēlā redzama zilbju bloka shēma gadījumā, kad zilbē ir divi burti. 1. pozīcija vienmēr ir līdzskanis, kas šeit ir ㅂ un ㄱ un 2. pozīcija ir patskanis, kas šeit ir ㅗ un ㅣ.

Paralēli šim alfabētam atsevišķos gadījumos (ziņu rakstos, literatūrā u. c.) joprojām tiek lietotas arī korejiešu ķīnzīmes jeb handža. Tā kā Korejā ķīnzīmēm nav veiktas reformas vai to vienkāršošana, tās joprojām vistuvāk atgādina tieši tradicionālās, nevis modernās ķīnzīmes Ķīnā un Japānā.