Maratons ir nozīmīga disciplīna, jo maratons prasa lielu, ilgstošu piepūli un gribasspēku. Šīs disciplīnas izcelšanās saistīta ar populāru vēsturisku leģendu. Maratons ir olimpisko sacensību programmā kopš pirmajām olimpiskajām spēlēm Atēnās 1896. gadā un ar to tradicionāli noslēdz sacensību programmu olimpiādēs.

Nosaukums “maratons” (grieķu μαραθώνας, marathónas) radies no Maratonas kaujas vietas Grieķijā.

Maratons tika izveidots kā īpaša disciplīna pirmajām modernajām olimpiskajām spēlēm, iedvesmojoties no leģendas par Senās Grieķijas skrējēju Feidipīdu (Φειδιππίδης), kurš 490. g. p. m. ē. noskrēja aptuveni 40 km no Maratonas kaujas lauka līdz Atēnām, lai nodotu ziņu par atēniešu uzvaru pār persiešiem, un pēc ziņas nodošanas nomira no fiziskās pārpūles. Pirms tam Feidipīds esot devies no Atēnām līdz Spartai, lai aicinātu palīgā spartiešus, un atpakaļ, kopā ap 500 km. Antīkajās olimpiskajās spēlēs maratonu neskrēja.

Redzot, cik milzīgu sajūsmu izraisa maratons, daudzas lielās pilsētas 20. gs. sākumā sāka organizēt savus maratonus. Vecākais ikgadējais maratons pasaulē notiek Bostonā kopš 1897. gada. 1971. gada Ņujorkas maratons bija pirmais pasaulē, kurā oficiāli piedalījās sievietes, startējot atsevišķi no vīriešiem, bet jau pēc nepilna mēneša Švarcvaldē, tolaik Rietumvācijā, Vācijas vieglatlētikas savienība (Deutscher Leichtathletik-Verband, DLV) sievietēm atļāva startēt kopā ar vīriešiem. Olimpiskajās spēlēs maratonā sievietes pirmoreiz sacentās 1984. gadā Losandželosā.

Īpašu vietu starp sacensībām ieņem 2006. gadā dibinātā prestižā komerciālo maratonu sērija – “Pasaules lielākie maratoni” (World Marathon Major). Pabeidzot sēriju, skrējēji saņem īpašu medaļu par sešiem vai saņems par deviņiem finišētiem maratoniem. Sākumā tajā ietilpa pieci – Bostonas, Ņujorkas, Berlīnes, Čikāgas, Londonas – maratoni. Tiem pievienojās Tokijas maratons, izveidojot tā dēvēto “Lielo sešinieku” (pirmās sacensības sērijas sastāvā notika 2013. gadā). Sekoja Sidnejas maratons (pirmās sacensības sērijas sastāvā notika 2025. gadā). Par pievienošanos ir paziņojuši Keiptaunas un Šanhajas maratoni (pirmās sacensības sērijā abos plānotas 2027. gadā).

Maratona augošo popularitāti apliecina fakts, ka mūsdienās pasaulē katru gadu notiek vairāki tūkstoši maratonu, un prestižākajās sacensībās, kurās piedalās daudzi desmiti tūkstošu skrējēju, ir noteikta laika kvalifikācija un dalības izloze, jo gribētāju skriet ir daudz vairāk nekā vietu. Maratonu organizēšana ir kļuvusi par biznesu. Daudzus komercmaratonus nosauc lielo kompāniju vārdos, piemēram, TCS (Tata Consultancy Services) London Marathon vai BMW Berlin Marathon.

Savas popularitātes dēļ maratons izplešas ārpus klasiskajiem rāmjiem. Maratonus var iedalīt pēc distances seguma: šosejas (pa mākslīgi izveidotu ceļa segumu: maratona pirmssākumos pa zemes ceļu, granti un bruģi, mūsdienās – asfaltu, betonu vai bruģi, bet var iekļaut arī cietu zemes vai grants posmu, un starts un finišs var notikt stadionā), taku maratoni (pa meža zemi, zāli, akmeņiem), kalnu maratoni (pa klintīm, akmeņiem, sniegu) un netradicionālie/ekstrēmie (telpās, tuksnešos vai ledājos). Svarīgākais kritērijs, lai distanci sauktu par maratonu, ir tās garums – 42,195 km. Nav korekti saukt par maratonu īsākus skrējienus. Savukārt skrējiens, kurš ir kaut vai par metru garāks par maratonu, ir ultramaratons.

Monopola uz vārdu “maratons” nav. Tas atrodams arī Pasaules kalnu skriešanas asociācijas (World Mountain Running Association, WMRA) un Starptautiskās taku skriešanas asociācijas (International Trail Running Association, ITRA) sacensību sarakstos, ja ir iekļauts sacensību vēsturiskajos nosaukumos.

Starptautiski sertificētu šosejas maratonu norisi regulē Pasaules Vieglatlētikas savienības (World Athletics, WA) un Starptautiskās maratonu un šosejas skrējienu asociācijas (Association of International Marathons and Distance Races, AIMS) noteikumi. Īpašas prasības ir elites sportistiem un sacensībām ar Pasaules Vieglatlētikas savienības kvalitātes zīmi, kuras augošā secībā iedala: pamatlīmenis (Label), elites līmenis (Elite Label), zelta līmenis (Gold Label) un platīna līmenis (Platinum Label). Šajās sacensībās jānodrošina augstas tehniskās un drošības prasības, dopinga kontrole, noteikts balvu fonds un elites skrējēju dalība no dažādām valstīm.

Pasaules Vieglatlētikas savienība un Starptautiskā maratonu un šosejas skrējienu asociācija sertificē tikai maratonus pa cietu segumu, kaut gan pirmie maratoni notika pa zemes un grants ceļiem. To pamato ar trases mērīšanas precizitāti, vienlīdzīgiem skriešanas apstākļiem un nepieciešamību salīdzināt dažādu maratonu rezultātus. Tikai sertificētās trasēs uzstādīti sacensību rezultāti, ar īpašu atrunu, tiek oficiāli atzīti par olimpiskajiem, pasaules vai valsts rekordiem. Trasi mēra sertificēts mērnieks, izmantojot kalibrētu velosipēdu. Mērījumu veic pa teorētiski īsāko trajektoriju, ko var veikt skrējējs, nogriežot līkumus 30 cm attālumā no apmalēm vai šķēršļiem. Trases garumam apzināti pieskaita 0,1 %, lai trase nebūtu īsāka par 42,195 km. Trases mērījuma sertifikāts ir derīgs līdz pieciem gadiem vai brīdim, kad trasē veiktas izmaiņas. Rekordus, lai novērstu lejupceļa un vēja ietekmi, ieskaita tikai trasēs, kurās kopējais trases kritums no starta līdz finišam nepārsniedz vienu metru uz vienu kilometru un attālums taisnā līnijā starp startu un finišu nepārsniedz pusi no kopējās distances. Šī iemesla dēļ pasaulē prestižākā Bostonas maratona rezultātus nevar apstiprināt kā pasaules rekordus.

Sertifikācija ir dārga, tāpēc vietējie skriešanas klubi vai pašvaldības organizē daudz nelielu, nesertificētu sacensību, lai veicinātu sportisku dzīvesveidu un piesaistītu maratonu kolekcionārus, kuri savas dzīves laikā cenšas noskriet iespējami daudz maratonu. Vadošie pasaules kolekcionāri ir noskrējuši vairāk nekā divus un pat trīs tūkstošus maratonu. Prasības, lai skriešanas pasākumu neuzskatītu tikai par treniņu un ieskaitītu dalībnieku statistikā, ir šādas: sacensībām ir jābūt drošām, godīgām, atklātām un iepriekš izsludinātām, tām ir organizators, noteikumi, dalībnieku saraksts, tiek nodrošināta godīga konkurence un ir pārbaudāmi rezultāti. Maratona kontrollaiks parasti ir sešas stundas, dažreiz ilgāks.

Maratona garums dažādās sacensību vietās svārstījās, kamēr 1921. gadā Pasaules Vieglatlētikas savienība, tolaik Starptautiskā Amatieru vieglatlētikas federācija (International Amateur Athletic Federation, IAAF), apstiprināja vienotu distances garumu (42,195 km jeb 26 jūdzes un 385 jardi), ņemot par paraugu maratona garumu Londonas olimpiskajās spēlēs 1908. gadā, kad Britu olimpiskā asociācija (British Olympic Association) pēc karaliskās ģimenes aicinājuma pieņēma lēmumu distanci sākt pie Vindzoras pils un noslēgt pretī karaliskajai ložai olimpiskajā stadionā.

Lai iegūtu tiesības startēt olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos, sportistiem ir jāizpilda laika normatīvs (2027. gada Pasaules čempionātā vieglatlētikā vīriešiem tas ir 2:06:00 un sievietēm 2:23:20) vai jāiziet kvalifikācija. No vienas valsts drīkst startēt ne vairāk ka trīs vīrieši un trīs sievietes. Maratons ir unikāls ar to, ka masu skrējēji, amatieri, var startēt vienās sacensībās ar elites skrējējiem, pasaules un olimpiskajiem čempioniem, izņemot olimpiskās spēles un pasaules čempionātus vieglatlētikā. Starta zona ir sadalīta koridoros. Priekšā atrodas un pirmie sacensības sāk skrējēji ar augstākiem iepriekšējiem rezultātiem. Iesācējam, atkarībā no fiziskās un psiholoģiskās sagatavotības, nepieciešams laiks – no pusgada līdz gadam, lai sagatavotos, pakāpeniski pagarinot distanci un palielinot tempu. Daudzu maratonu organizatori pieprasa no dalībniekiem ārsta izziņas par veselības stāvokli. Pirms maratona ieteicams pārbaudīt sevi, noskrienot 30 km tādā tempā, kādā plānots skriet maratonu. Elites skrējēji intensīvajā treniņu periodā nedēļā noskrien no 160 līdz 240 km. Tiesa, pirmā olimpiskā čempiona Spiridona Luisa (Σπυρίδων Λούης) nodarbošanās bija ūdens nešana un 1952. gadā čehs Emīls Zātopeks (Emil Zátopek), kurš jau bija vairāku pasaules rekordu īpašnieks īsākās distancēs, Helsinkos uzstādīja olimpisko rekordu maratonā (2:23:03), kaut gan nekad iepriekš nebija skrējis šo distanci. Tomēr mūsdienās, kad rekordi ir sasnieguši cilvēka spēju robežu, šāda pēkšņa ielaušanās līderu godā nav iespējama.

Tehniskajam nodrošinājumam ir jāgarantē dalībnieku drošība un precīzu, pārbaudāmu rezultātu fiksēšana. Izņemot numura zīmi, dalībnieks saņem mikročipu. Trasē izvietotās mērierīces fiksē precīzu laiku, kad dalībnieks ar čipu pie numura zīmes vai apsēja šķērso to atrašanās vietu – lielās, nozīmīgās sacensībās ik pēc pieciem kilometriem visas distances garumā un brīdī, kad veikts pusmaratons. Tas dod iespēju uzzināt starprezultātus un pārliecināties, ka dalībnieks nav saīsinājis distanci. Ja maratons notiek vairākos apļos, fiksē apļa laiku. Līdzjutēji šādi var sekot līdzi dalībnieku atrašanās vietai (Live Tracking). Startā, finišā un laika ņemšanas vietās atrodas digitālie pulksteņi, kuri rāda laiku kopš sacensību sākuma. Izmanto arī videokontroli. Distancē slēdz transporta kustību, izvieto brīdinājuma zīmes. Starta un finiša zonas, un skrējējiem bīstamas vietas, piemēram, krustojumi, parasti tiek fiziski nožogoti. Izvieto skaidri redzamus virziena rādītājus un kilometru norādes. Ik pēc 2,5–5 kilometriem izvieto punktus ar ūdeni, sporta dzērieniem, arī banāniem vai citu ogļhidrātiem bagātu pārtiku. Neatņemama maratona sastāvdaļa ir atbalstītāji distances malās ar uzmundrinājumiem, plakātiem un priekšnesumiem. Maratonam nepieciešama daudzu cilvēku iesaiste, tāpēc organizatori piesaista brīvprātīgos. Tiesneši, par drošību atbildīgie darbinieki un mediķi visā trasē izmanto vienotu komunikācijas tīklu, lai sazinātos un ātri reaģētu.

Kaut arī maratoni ir dažādas grūtības pakāpes, Pasaules Vieglatlētikas savienība veido vienotu rekordu sarakstu. Pirmais olimpiskais čempions maratonā (Atēnas, 1896) grieķis S. Luiss aptuveni 40 km garo distanci noskrēja 2:58:50. Pirmais olimpiskais čempions 42,196 km distancē Londonas olimpiskajās spēlēs 1908. gadā bija amerikānis Džonijs Heiss (Johnny Hayes) (2:55:18). Ātrāk par 2:30 maratonu pirmais noskrēja amerikānis Alberts Ričards Mikelsens (Albert Richard Michelsen) (2:29:01) Portčesteras maratonā 1925. gadā. 2:20 robežu pirmais pārspēja 20. gs. 50. gadu ievērojamais skrējējs, četru pasaules rekordu uzstādītājs, brits Džims Pīterss (Jim Peters) (2:18:40) Politehnikuma maratonā Londonā 1953. gadā. 2:10 robežu pirmais pārspēja austrālietis Dereks Kleitons (Derek Clayton) 1967. gadā Fukuokas maratonā Japānā (2:09:36).

Par izcilākajiem maratonistiem uzskata divkāršos olimpiskos čempionus – etiopieti Abebi Bikilu (Abebe Bikila), kurš uzvarēja 1960. gadā Romas olimpiādē, veicot distanci bez apaviem, un 1964. gadā Tokijas olimpiādē, un kenijieti Eliudu Kipčogi (Eliud Kipchoge), kurš uzvarēja 2016. gada olimpiādē Riodežaneiro un 2020. gada olimpiādē Tokijā (Covid-19 pandēmijas dēļ pārcelta uz 2021. gadu). 2019. gadā Vīnē E. Kipčoge pirmo reizi vēsturē īpašos apstākļos ar palīgu komandu noskrēja maratonu ātrāk par divām stundām (1:59:40), kas skriešanas apstākļu un vietas dēļ netika oficiāli atzīta par rekordu. Pirmoreiz maratonu ātrāk par divām stundām (1:59:30) 2026. gada 26. aprīlī Londonas maratonā noskrēja Sebastians Save (Sebastian Sawe) no Kenijas.

Pirmā sieviete pasaulē, kura maratonu ar oficiālu atļauju un sertificētā trasē (Ņujorkas maratons, 1971) noskrēja ātrāk par trīs stundām (2:55:22), ir amerikāniete Beta Bonere (Beth Bonner). Pirmā sieviete, kura pārspēja 2:20 robežu, ir Grēta Vaica (Grete Waitz) (2:27:33; Ņujorkas maratons). Pirmā sieviete, kura maratonu (Berlīnes maratons, 2001) noskrēja ātrāk par 2:20, ir japāniete Naoko Takahaši (Naoko Takahashi) (2:19:46). Pirmā un pagaidām vienīgā sieviete, kura maratonu (Čikāgas maratons, 2024) ir noskrējusi ātrāk par 2:10, ir kenijiete Ruta Čepngetiča (Ruth Chepngetich) (2:09:56), kas ir visu laiku ātrākais rezultāts sievietēm maratonā jauktajās sacensībās. Sacensībās, kurās sievietes skrien atsevišķi, pasaules rekords (2:15:41), kas uzstādīts Londonas maratonā, pieder etiopietei Tigstai Asefai (Tigst Assefa).

Maratons simbolizē cilvēka spēju robežas, gribasspēku, arī vientulību un patriotismu, atceroties sengrieķu skrējēju. Feidipīdu ir iemūžinājis franču gleznotājs Liks Olivjē Mersons (Luc-Olivier Merson) gleznā “Maratona karavīrs” (1869), mirklī, kad pārgurušais skrējējs, paguvis izsaukt vēsti par uzvaru, mirst no spēku izsīkuma. Šis sižets izmantots arī Žana Pjēra Korto (Jean Pierre Cortot) skulptūrā “Maratona karavīrs paziņo par uzvaru” (1834), kas apskatāma Parīzē Luvras muzejā (Musée du Louvre).

Roberta Brauninga (Robert Browning) dzejolis “Feidipīds” (Pheidippides, 1879) bija viens no iedvesmas avotiem, lai maratonu iekļautu pirmo olimpisko spēļu programmā.

Gan dokumentālo, gan spēlfilmu režisori cenšas parādīt, cik maratons ir grūts, un atbildēt uz jautājumu, kāpēc to tomēr skrien. Režisora Džona Danema (John Dunham) dokumentālā filma “Maratona gars” (Spirit of the Marathon, 2007) stāsta par sešu maratonistu gatavošanos Čikāgas maratonam un piedalīšanos tajā. Dž. Danhema dokumentālā filma “Bostona: amerikāņu skriešanas stāsts” (Boston: An American Running Story, 2017) ataino šī maratona vēsturi, stāsta par tradīcijām un skrējējiem. Režisora Mārtina Dezmonda Rū (Martin Desmond Roe) dokumentālā filma “Salaužot2” (Breaking2, 2017) stāsta par skrējēju E. Kipčogi un viņa centieniem noskriet maratonu ātrāk par divām stundām.

Ir radītas vairākas mākslas filmas, kuru varoņi sāk skriet, lai tiktu pie veselības, mīlestības vai naudas: režisora Pola Daunsa Kolaizo (Paul Downs Colaizzo) filma “Britānija skrien maratonu” (Brittany Runs a Maratnon, 2019), Deivida Švimmera (David Schwimmer) komēdija “Skrien, resnīt, skrien” (Run Fatboy, Run, 2007) un Dīderika Kūpala (Diederick Koopal) filma “Maratons” (De Marathon, 2012).

Japāņu rakstnieks Haruki Murakami (村上春樹, Haruki Murakami) grāmatā “Par ko es runāju, runādams par skriešanu” (走ることについて語るときに僕の語ること, Hashiru Koto ni Tsuite Kataru Toki ni Boku no Kataru Koto, 2007; What I Talk About When I Talk About Running, 2008; latviski – 2015) dalās ar savu pieredzi maratonu skriešanā un romānu rakstīšanā, uzsverot disciplīnu, pacietību un pūles vienatnē.

Starp daudzām rokasgrāmatām ievērību pelna vairākas reizes izdotā trenera Džeka Danielsa (Jack Daniels) “Danielsa skriešanas formula” (Daniel’s Running formula, 1998) un izdevniecības Dorling Kindersley izdotā grāmata “Skriešana & Maratons: Kā skriet ātrāk, ilgāk, efektīvāk” (The Complete Running and Marathon Book: How to Run Faster, Further, Smarter, 2014, latviski –2015).

20. gs. 70. gados izveidojās tradīcija piešķirt medaļas visiem finišētājiem. Medaļas un sacensību t-krekli parasti atspoguļo norises vietas – pilsētas, valsts raksturīgākās iezīmes –, un tās veido slaveni mākslinieki.