Apkakles sīga ir liels, drukns putns ar garām kājām. Ligzdošanas areāls sniedzas no Ēģiptes ziemeļaustrumu daļas, pāri Arābijas pussalai, Irānai un Kazahstānas dienvidu daļai līdz Ķīnas ziemeļu un Mongolijas rietumu un dienvidu daļai. Ziemo no Arābijas pussalas līdz Indijas ziemeļrietumu daļai, ziemeļos – līdz Uzbekistānai. Apdzīvo pustuksnešus, tuksnešus un vērmeļu stepes. Pārtiek gan no augiem, gan no dzīvniekiem, galvenokārt – no kukaiņiem. Latvijā reģistrēta tikai vienreiz – 1880. gadā.

1832. gadā Džons Edvards Grejs (John Edward Gray) sugai deva zinātnisko nosaukumu Otis macqueenii, taču mūsdienās sugas zinātniskais nosaukums ir Chlamydotis macqueenii. Ģints apzīmējums veidots no grieķu valodas vārdiem χλαμύς, khlamus ‘jātnieka apmetnis’ un ὠτίς, ōtis ‘(lielā) sīga’. Savukārt sugas apzīmējums acīmredzot atvasināts no uzvārda, bet, kas ir šis Makvīns, nav droši zināms.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Agrākās publikācijās lietots zinātniskais nosaukums Chlamydotis undulata, taču 20. gs. beigās suga sadalīta divās – Sahāras sīga Chlamydotis undulata un apkakles sīga Chlamydotis macqueenii. Tā kā Latvijā novērota otrā no sugām un tai lietots nosaukums apkakles sīga, šis nosaukums saglabāts, arī mainoties zinātniskajam nosaukumam.

Tēviņu ķermeņa garums ir 65–75 cm, mātīšu – 55–66 cm. Ķermeņa svars tēviņiem ir 1500–2400 g, mātītēm – 1100–1700 g. Liels, drukns putns ar garām kājām un samērā slaidu kaklu. Mugurpuse pelēkdzelteni rūsgana ar tumšākiem raibumiem. Vēders balts. Pieaugušajiem putniem kakla sānos melna josla un uz galvas virsas – pagarinātas baltas spalvas ar melniem galiem.

Balss reti dzirdama. Riesta sauciens, kas dzirdams tikai nelielā attālumā, ir klaudzošu skaņu virkne.

Apkakles sīga ir gājputns, taču areāla dienvidrietumu daļā ligzdojošie putni ir nometnieki.

Apdzīvo pustuksnešus, tuksnešus un vērmeļu stepes, galvenokārt cilvēku neapdzīvotas vai mazapdzīvotas teritorijas.

Pārtiek gan no dažādu augu augļiem, sēklām, dzinumiem, lapām un ziediem, gan no dzīvniekiem, galvenokārt taisnspārņu un vaboļu kārtas kukaiņiem.

Vietās ar zemu populācijas blīvumu tēviņi var riestot vienatnē, bet blīvāk apdzīvotās vietās tie salasās grupās. Mazuļu aprūpē tēviņi neiesaistās.

Ligzda ir sekla bedrīte bez izklājuma, parasti kādā paēnā, bet reizēm arī atklātā tuksnesī.

Olas ir gaiši olīvbrūnas ar brūniem, sarkanbrūniem un pelēkbrūniem raibumiem. Olu izmērs vidēji ir 62,2x45 mm. Dējumā parasti ir 2–3, retumis 4 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte. Perēšanas ilgums – 28 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst apmēram 35 dienu vecumā, bet paliek kopā ar mātīti līdz rudenim.

Ligzdošanas areāls sniedzas no Ēģiptes ziemeļaustrumu daļas, pāri Arābijas pussalai (kur izplatība fragmentēta), Irānai un Kazahstānas dienvidu daļai līdz Ķīnas ziemeļu un Mongolijas rietumu un dienvidu daļai. Ziemo no Arābijas pussalas līdz Indijas ziemeļrietumu daļai, ziemeļos – līdz Uzbekistānai. Pasaules populācija sarūk.

Sugas ligzdošana Eiropā pēdējās desmitgadēs nav reģistrēta. Iespējams, pēdējais ligzdošanas gadījums ir bijis 20. gs. 90. gados Krievijā, taču tam trūkst pierādījumu.

Latvijā apkakles sīga vienīgo reizi novērota 1880. gada septembrī, kad viens putns nošauts Lielvārdē. Eksemplāru Rīgas dabaspētnieku biedrībā iesniedzis A. fon Vulfs (A. von Wulf).

Pasaulē apkakles sīga atzīta par apdraudētu. Arī Eiropā tā ir apdraudēta, iespējams, izzudusi. Latvijā sugas apdraudētību vērtēt nav atbilstoši.

Galvenais apdraudējums sugai ir medības, turklāt putni tiek ķerti, lai izmantotu piekūnu apmācībām medībām. Vietām suga cieš no dzīvotņu zuduma un traucējuma naftas ieguves un ar to saistītās industrijas attīstības dēļ. Nozīmīgs drauds var būt arī bojāeja elektrolīnijās. Sugu negatīvi var ietekmēt arī lauksaimniecība, taču daļai lauksaimniecības kultūru var būt labvēlīga ietekme. Lai gan modelēšana ļauj prognozēt sugai piemēroto dzīvotņu izplešanos klimata pārmaiņu ietekmē, taču karstākos reģionos var būt samazināta mazuļu izdzīvotība.

Apkakles sīga ir populārs medījums, tostarp medībās ar piekūnu, un, lai gan medības notiek galvenokārt ziemošanas vietās, tās ir novedušas pie populāciju lejupslīdes. Arābu valstīs apkakles sīgas gaļai piedēvētas afrodiziakālas īpašības, un tas piesaista ietekmīgus medniekus. Lai atsvērtu medību radītos zaudējumus populācijai, kopš 20. gs. 70. gadiem suga tiek audzēta nebrīvē un izlaista savvaļā, taču nebrīves izcelsmes putni dažādu iemeslu dēļ ir mazāk spējīgi izdzīvot savvaļā.

Apkakles sīga iekļauta Bonnas konvencijas II pielikumā un CITES konvencijas I pielikumā.