Investīcijas ir daudzveidīgi kapitāla ieguldījumi, kas var tikt realizēti dažādās formās un raksturoties ar daudzveidīgām īpatnībām. Investīcijas ir mērķtiecīgi, uz noteiktu laiku veikti kapitāla ieguldījumi visās tā formās dažādos objektos vai instrumentos, lai sasniegtu investoru individuālos mērķus. Tie var būt naudas līdzekļi, vērtspapīri vai cits īpašums, ko var novērtēt naudas izteiksmē, un kas tiek ieguldīti uzņēmējdarbības vai citas darbības objektos ar mērķi gūt peļņu vai citu derīgu efektu. Pēc būtības par investīcijām uzskatāma visa tā līdzekļu plūsma, kas nav paredzēta patēriņam, jo investēt nozīmē atteikties no patreizējā patēriņa par labu iespējamam relatīvi lielākam ienākumam nākotnē, kurš nodrošinās arī lielāku summāro (tagadnes un nākotnes) patēriņu. Jāņem vērā, ka investīcijas, vienmēr saistītas ar noteiktām izmaksām, jo sākotnēji vajag ieguldīt līdzekļus un tikai nākotnē, ja aprēķini un paredzējumi būs bijuši pareizi, veiktās izmaksas atmaksāsies. Tāpat nav iespējams paredzēt visus apstākļus, ar kuriem saskarsies investors nākotnē, tāpēc vienmēr pastāv risks, ka veiktās investīcijas pilnībā vai daļēji varētu tikt zaudētas. Tādējādi investējot kapitāla pieaugumam jābūt pietiekami lielam, lai kompensētu investoram atteikšanos no līdzekļu izmantošanas tūlītējam patēriņam, atalgotu risku un atlīdzinātu inflācijas radītos zaudējumus attiecīgajā laika periodā.

Jēdziens “investīcijas” ir plašs un daudzveidīgs, nereti ar vārdu “investīcijas” apzīmē pēc būtības atšķirīgus jēdzienus. Tulkojumā no latīņu vārds valodas vārds invest nozīmē – ieguldīt. Tātad investēt nozīmē iegādāties dažādus aktīvus, kuru vērtība laika gaitā varētu palielināties un nest peļņu vai cita veida labumu to īpašniekam jeb investoram.

Mūsdienās investīcijas ir viens no būtiskākajiem ekonomiskās izaugsmes dzinējspēkiem, bez kuru klātbūtnes ekonomiskie procesi nespēj pilnvērtīgi funkcionēt. Tās ir vajadzīgas, lai izvērstu uzņēmējdarbību, uzlabotu infrastruktūru, modernizētu tautsaimniecību, kā arī nodrošinātu iekšzemē ražoto preču un pakalpojumu konkurētspēju globālajā tirgū. Tāpat investīcijas ir nozīmīgas atsevišķu mājsaimniecību labklājības sekmēšanā, jo tās nosaka nodarbinātības iespējas un iedzīvotāju ienākumu pieaugumu.

Dažādās ekonomikas zinātnes nozarēs un praktiskās darbības sfērās jēdzienam “investīcijas” ir savas īpatnības, jo atkarībā no konkrētās situācijas, tām var dot visdažādākos formulējumus. Investīciju darbība atšķiras atkarībā no pārvaldes līmeņa, kurā tiek spriests par to saturu, mērķiem, realizācijas paņēmieniem un gaidāmiem rezultātiem. Viena pieeja ir gadījumos, ja runa iet par lielu ekonomisko reģionu attīstību un pavisam cita, ja aplūko neliela uzņēmuma vai privātpersonas investīciju plānus. Tādējādi izšķir investīcijas makro un mikro līmeņos. Makroekonomiskā skatījumā investīcijas pamātā tiek analizētas kā viens no ekonomiskās izaugsmes faktoriem, apskatot tās agregētā līmenī (ekonomikā kopumā, kā daļu no iekšzemes kopprodukta (IKP)). Investīciju būtība makro līmenī izpaužas kā iedzīvotāju, juridisko personu ietaupījumu un valsts ienākumu daļas, kura netiek izlietota patēriņam, pārvēršana ražošanas iekārtās, celtnēs, tehnoloģijās, materiālos un enerģijā (t. s. investīciju precēs), kā rezultātā sabiedrības mērogā notiek ražošanas paplašināšana. Tātad makro līmenī investīcijas tiek uzlūkotas kā sabiedrības ražošanas resursu palielināšanas mehānisms un ar tām saprot naudas un materiālo līdzekļu ieguldījumus dažādos pamatlīdzekļos un citos aktīvos, kas tiek izmantoti tautsaimniecības attīstības mērķiem un veicina ekonomikas izaugsmi. Tas pēc būtības attiecas uz ieguldījumiem reālajā kapitālā, savukārt ieguldījumus vērtspapīros un citos finanšu aktīvos par investīcijām neuzskata, jo šādi ieguldījumi nepalielina ražošanas līdzekļu krājumus ekonomiskās sistēmās un tiem ir spekulatīvs raksturs.

Uzņēmējdarbībā par investīcijām tiek uzskatīts kapitāla ieguldīšanas paņēmiens, kas nodrošina kapitāla vērtības saglabāšanu vai pieaugumu. Tādējādi no uzņēmuma viedokļa investīcijas ir visi ieguldījumi kā finanšu, tā nefinanšu aktīvos, piemēram, pamatfondu iegāde (t. sk. nemateriālie ieguldījumi patentos vai licencēs), citu uzņēmumu vai valsts akciju pirkšana, citu uzņēmumu kreditēšana utt.

Banku un finanšu sfērā ar investīcijām saista naudas līdzekļu aizdošanu uz zināmu laiku, lai izveidotu tādu naudas plūsmu, kura investoram varētu kompensēt aizdoto līdzekļu summu, sagaidāmo inflāciju, kā arī dot zināmu peļņu. Tādējādi finansisti par investīcijām uzskata jebkurus darījumus vērtspapīriem vai ar finanšu resursiem, kā arī naudu.

Tā kā investīciju jēdziens ir plašs un daudzveidīgs, tas tiek klasificēts pēc dažādām pazīmēm.

Viena no būtiskākajām klasifikācijas pazīmēm ir investīciju dalījums atkarībā no tā, kur līdzekļi tiek ieguldīti jeb investēšanas objekta. Ja ieguldījumi tiek veikti finanšu aktīvos (akcijās, obligācijās u. c. vērtspapīros), tās ir finanšu investīcijas, ja ieguldījumi tiek veikti reālu materiālo vai nemateriālo aktīvu izveidošanai saistībā ar ekonomisko subjektu saimnieciskās darbības realizāciju vai to sociāli-ekonomisko problēmu risināšanu, tās sauc par nefinanšu jeb reālajām investīcijām. Nefinanšu investīcijās tiek ietverti ilgtermiņa nemateriālie ieguldījumi, dzīvojamās ēkas, citas būves un celtnes, ilggadīgie stādījumi, tehnoloģiskās mašīnas un iekārtas, pārējie pamatlīdzekļi un inventārs, kā arī pamatlīdzekļu izveidošana un nepabeigto būvobjektu un kapitālā remonta izmaksas. To principiāla atšķirība no finanšu investīcijām izpaužas tiešā un nepastarpinātā līdzekļu ieguldīšanā materiālajā ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā. Savukārt finanšu investīcijas pēc būtības ir saistošais posms uzkrājumu virzības ceļā uz reālajām investīcijām un nozīmīgs kanāls, pa kuru uzkrājumi nokļūst ražošanā. Finanšu investīcijas var pastāvēt arī kā pastāvīga investīciju forma, kas būtiski var neietekmēt reālo investīciju stāvokli.

Otra pazīme, ko var izmantot investīciju klasifikācijai, ir pēc investora līdzdalības investēšanas procesā jeb tā mērķa (vai investors vēlas gūt peļņu no uzņēmuma darbības, neiesaistoties tā vadīšanā, vai vēlas piedalīties lēmumu pieņemšanā un uzņēmuma darbības organizēšanā). Tiešās investīcijas paredz investora kapitāla tiešu ieguldījumu konkrētā investējamā objektā un/vai līdzdalību tā vadīšanā. Netiešās investīcijas paredz investora kapitāla ieguldījumu investējamā objektā ar finanšu starpnieku (institucionālo investoru) palīdzību, neiesaistoties tā vadīšanā. Šajā gadījumā investoram nav nepieciešams iedziļināties praktiskās uzņēmējdarbības jautājumos un viņš var gūt labumu no kapitāla ieguldījuma bez papildus laika patēriņa, tomēr pastāv liels risks arī zaudēt ieguldītos līdzekļus neefektīvas (vai negodprātīgas) uzņēmuma darbības rezultātā.

Atkarībā no kapitāla izcelsmes investīcijas iedala rezidentu un nerezidentu jeb ārvalstu. Rezidentu (un arī nerezidentu) investīcijas var iedalīt sīkāk privātajās un valsts, kā arī jauktajās (publisko un privāto investīciju partnerības jeb PPP) investīcijās. Ārvalstu investīcijas savukārt sīkāk iedala ārvalstu tiešajās investīcijās (ĀTI), portfeļinvestīcijās un citās investīcijās.

Investīcijas var klasificēt arī pēc investēšanas perioda, riska pakāpes u. c. pazīmēm.

Ekonomikas teorijā interese par investīcijām un investēšanas procesu izpēti radās jau 16. gs., kad ekonomika sāka attīstīties kā patstāvīga zinātne. Laika gaitā investīcijas izskatīja no dažādām pieejām, un tas būtiski mainījās līdz ar ekonomikas teorijas attīstību.

Sākotnēji investīcijas tika aplūkotas mikrolīmenī, analizējot kapitāla ieguldīšanas ietekmējošos faktorus (tad termins „investīcijas” vēl neeksistēja, bet to saistīja ar kapitālu un tā veidiem). 20. gs. sākumā terminu investīcijas sāka lietot sakarā ar akcijām, parādzīmēm un citiem peļņu nesošiem finanšu darījumiem. Vēlāk, 20. gs. laikā, uz kapitāla teorijas pamata tika formulēta atsevišķa investīciju teorija un mūsdienās to raksturo visai plašs konceptuālo pieeju spektrs. Tās var iedalīt divās daļās: 1) mikroekonomiskās pieejas; 2) makroekonomiskās pieejas.

Mikroekonomisko pieeju skatījumā investīcijas tiek analizētas kā uzņēmuma peļņu maksimizējošs faktors, savukārt makroekonomisko pieeju pamatā ir vai nu investīciju analīze agregētajā līmenī (kādas tautsaimniecības nozares līmenī vai visā ekonomikā kopumā), vai arī investīciju analīze ar kopējā makroekonomiskā līdzsvara koncepcijas palīdzību.

Investīciju apjomi un kvalitāte ir viens no pamatfaktoriem, kas raksturo ekonomiskās attīstības iespējas un izaugsmes potences nākotnē, kā arī nosaka IKP, nodarbinātības un iedzīvotāju ienākumu pieaugumu. Tomēr investīciju pieaugums lielā mērā ir atkarīgs no ekonomikas augsmes tempiem un pieprasījuma izmaiņām, jo darbojas arī atgriezeniskā saite (jeb akselarators) – pieaugot ražošanas apjomiem, palielinās nodarbinātība un līdz ar to ienākumu līmenis, kas savukārt palielina uzkrājumus un paver jaunas investīciju iespējas. Atsevišķos gadījumos investīcijas var pat kaitēt ekonomikas izaugsmei, ja tās netiek pareizi virzītas vai tām ir zema atdeve. Pārmērīga kapitāla uzkrāšana bez pietiekama pieprasījuma var novest pie kapitāla atdeves samazināšanās, jo ekonomika nespēj investīcijas jēgpilni absorbēt, un var veidoties dažādas disproporcijas (piemēram, nekustamā īpašuma burbuļi), tādēļ būtiska ir investīciju kvalitāte un atbilstība ekonomikas attīstības vajadzībām.

Investīcijām ir būtiska nozīme jebkuras valsts ekonomikā, jo, pirmkārt, investīcijas ir ieguldījumi resursos, kas palielina valsts ražošanas potenciālu un iespēju nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, otrkārt, investīcijas ir viens no kopējā pieprasījuma faktoriem un IKP sastāvdaļām, tāpēc tekošā gada investīciju apjoms un dinamika tiešā veidā iespaido IKP pieauguma tempus dotajā gadā, un, treškārt, investīciju tehnoloģiskā un nozaru struktūra lielā mērā nosaka valsts resursu racionālu izmantošanu un kopējo saimniekošanas efektivitāti. Tādējādi investīcijas nodrošina gan uzkrātā kapitāla apjoma saglabāšanu, gan tehnoloģiju atjaunošanu un inovāciju ieviešanu, kas nosaka kā darba ražīguma pieaugumu, tā arī valsts ekonomikas izaugsmes potenciālu. Līdz ar to valstis, kas investē vairāk, parasti arī attīstās ātrāk. Zems ieguldījumu (investīciju) līmenis bremzē pamatlīdzekļu atjaunošanos un modernizāciju, kas var mazināt valsts konkurētspēju un izaugsmes potenciālu, ietekmējot produktivitāti un spēju radīt darbavietas.