Eduards Tubins bija viena no nozīmīgākajām personām Igaunijas simfoniskajā mūzikā. Viņa desmit pabeigtās simfonijas iezīmēja līdz tam Igaunijas kompozīcijā nepieredzētu pievēršanos šim žanram. Viņš sacerēja arī pirmo igauņu baletu “Krats” (Kratt, 1943) un nozīmīgus operas, instrumentālās un vokālās mūzikas darbus, Eiropas modernismā ieviešot nacionālās tradīcijas.

E. Tubins uzauga igauņu lauku ģimenē netālu no Peipusa ezera. Viņa tēvs bija zvejnieks, drēbnieks un mūziķis amatieris. Māte ‒ kora dziedātāja ‒ veicināja viņa interesi par mūziku. No 1920. līdz 1926. gadam viņš mācījās Tērbatas skolotāju seminārā (Tartu Õpetajate Seminar), bet 1924. gadā iestājās Tērbatas Augstākajā mūzikas skolā (Tartu Kõrgemasse Muusikakooli). Sākotnēji viņš studēja ērģeļspēli, bet vēlāk pievērsās kompozīcijai Heino Ellera (Heino Eller) vadībā. E. Tubins absolvēja skolu 1930. gadā. H. Ellera pedagoģija apvienoja izkoptu tehnisko sagatavotību ar atvērtību laikmetīgajai mūzikai.

1930. gadā E. Tubins apprecējās ar Lindu Pirnu (Linda Pirn). 1932. gadā dzimis viņu dēls Reins (Rein). 1941. gadā laulība oficiāli šķirta. 1941. gadā E. Tubins apprecējās ar dejotāju Elfrīdi (Eriku) Sāriku (Elfriede (Erika) Saarik), kura sarakstīja baleta “Krats” libretu. 1942. gadā dzimis viņu dēls Eino (Eino), kas vēlāk kļuva par E. Tubina biogrāfu.

Pēc skolotāja darba Neo ciemā E. Tubins no 1930. līdz 1944. gadam strādāja Vanemuines teātrī Tartu par mēģinājumu pianistu un diriģentu. Viņš diriģēja arī Tartu vīru kori un orķestra koncertus. 1932. gada brauciens uz Vīni un 1938. gada vizīte Budapeštā paplašināja viņa redzesloku; kontakti ar Zoltānu Kodāju (Zoltán Kodály) veicināja interesi par tautas mūziku.

1944. gada septembrī, bēgot no atkārtotās padomju okupācijas Igaunijā, E. Tubins ar ģimeni apmetās Zviedrijā. No 1945. līdz 1972. gadam viņš strādāja Drotningholmas pils teātra (Drottningholms slottsteater) muzejā, rekonstruējot vēsturiskās operu un baletu partitūras. Viņš uzturēja igauņu muzikālo dzīvi trimdā, darbojoties Stokholmas igauņu vīru korī un piedaloties dziesmu svētku organizēšanā. Kopš 1961. gada Zviedrijas pilsonis. 1962. gadā iestājās Zviedrijas Komponistu biedrībā (Föreningen Svenska Tonsättare).

Pirmās vizītes laikā padomju okupētajā Igaunijā 1961. gadā atjaunoja personiskos un profesionālos kontaktus. Šādas vizītes izraisīja kritiku dažās trimdas igauņu aprindās, savukārt padomju okupācijas režīma kultūrpolitika ierobežoja viņa mūzikas izplatību. Atzinība gan Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (PSR), gan Zviedrijā bija atšķirīga.

E. Tubina galvenā uzmanība bija pievērsta lielformāta instrumentālajiem žanriem, bieži vien visu skaņdarba materiālu attīstot no viena vai diviem vienkāršiem sākotnējiem elementiem. Viņa nacionālo mūzikas valodu galvenokārt veido igauņu tautas mūzikas raksturīgo intervālu, izpildījuma paņēmienu un citu iezīmju pārveidošana un iekļaušana oriģinālā muzikālā materiālā; tieši citāti kopumā ir mazāk nozīmīgi. Neraugoties uz agrīno tuvību nacionālajam romantismam, viņa muzikālā domāšana pārsvarā ir modernistiska: saglabājot tonalitāti tās plašākajā izpratnē, viņš būtiski pārveido tās darbības principus, radot individuālu tonālo valodu. Arī viņa muzikālais nacionālisms pats par sevi ir modernistisks.

Simfonijas veido viņa daiļrades kodolu. Otrā simfonija “Leģendārā” (Legendaarne, 1937) apliecina viņa agrīno meistarību dramatiskās attīstības veidošanā. Trešā simfonija “Heroiskā” (Heroiline, 1942) un Ceturtā simfonija “Liriskā” (Lüüriline, 1943) apvieno episku plašumu ar izteiktu nacionālo mūzikas valodu. Piektā simfonija (1946) un Sestā simfonija (1954) rosina eksistenciālu interpretāciju, attiecīgi pievēršoties kolektīvai izdzīvošanai un individuālajai pieredzei. Piektā simfonija, kas pabeigta trimdā, apvieno no tautas mūzikas atvasinātu materiālu ar plašu simfonisku vēstījumu. Sestajā simfonijā pastiprināta harmoniskā spriedze un izmantoti groteski dejas ritmi.

Septītā simfonija (1958) un Astotā simfonija (1966), E. Tubina visatklātāk modernistiskās simfonijas, radikāli vājina tradicionālo tonālo orientāciju. Devītā simfonija Sinfonia semplice (1969) un Desmitā simfonija (1973) atgriežas pie lielākas klasiskās skaidrības un formas līdzsvara. Vienpadsmitā simfonija palika nepabeigta.

Balets “Krats” apvieno igauņu tautas melodijas ar pārdabisku stāstu par alkatību. Operas “Barbara fon Tīzenhūzena” (Barbara von Tisenhusen, 1968) un “Reigi mācītājs” (Reigi õpetaja, 1971), kuru libretus pēc Aino Kallasas (Aino Kallas) darbiem sarakstījis Jāns Kross (Jaan Kross), vēsta par mīlestību konfliktā ar sociālo un reliģisko varu. To dramatiskā nepārtrauktība balstās simfoniskās attīstības principos.

Citi nozīmīgi darbi ir divi vijolkoncerti (1942; 1945, pārstrādāti 1949. gadā), Kontrabasa koncerts (1948), Balalaikas koncerts (1964) un Klaviersonāte Nr. 2 “Ziemeļblāzmas sonāte” (Virmaliste sonata, 1950). Viņa solo dziesmām un kora darbiem ir nozīmīga vieta igauņu vokālajā kultūrā. Rekviēms kritušajiem karavīriem (Reekviem Langenud Soduritele, 1979) pievēršas sērām, izmantojot igauņu dzeju.

E. Tubins apvienoja tematisko ekonomiju un ritmisko enerģiju ar ilgstoši attīstītu dramatisko formu. Viņa simfonijas ietekmēja igauņu mūzikas valodas atjaunošanos 20. gs. 60. gados. Nēmes Jervi (Neeme Järvi) izpildījumi un ieraksti, kam sekoja Arvo Volmera (Arvo Volmer) ieraksti, nodrošināja E. Tubinam plašāku starptautisko atzinību. Pianists un pētnieks Vardo Rumesens (Vardo Rumessen) bija nozīmīgs viņa mūzikas interprets, redaktors un popularizētājs. Mūsdienās E. Tubina mūziku popularizē diriģents Mihails Gertss (Mihhail Gerts), kura mākslinieciskajā vadībā 2021. gadā tika aizsākts festivāls TubIN.

E. Tubins 1977. gadā saņēma Kurta Aterberga balvu un 1981. gadā Stokholmas pilsētas kultūras balvu, bet 1982. gadā tika ievēlēts Zviedrijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā (Kungliga Musikaliska Akademien). 2000. gadā Tartu dibinātā Starptautiskā Eduarda Tubina biedrība (Rahvusvaheline Eduard Tubina Ühing) aizsāka viņa kopoto skaņdarbu zinātnisko izdevumu. E. Tubina simtgades festivālā 2005. gadā Tallinā tika atskaņotas visas desmit pabeigtās simfonijas.

Piemineklis pie Vanemuines teātra Tartu, kas atklāts 2005. gadā, apvieno Aili Vahtrapū (Aili Vahtrapuu) skulptūru, Veronikas Valkas (Veronika Valk) arhitektūru un Luī Dandrela (Louis Dandrel) skaņas dizainu. 2011. gadā Alatskivi pilī atvērts Eduarda Tubina muzejs (Eduard Tuubina Muuseum). Viņa dzīve dokumentēta Eino Tubina biogrāfijās un V. Rumesena grāmatā “Eduards Tubins un viņa laikmets” (Eduard Tubin ja tema aeg, 2005).