AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 19. novembrī
Kerri Kota (Kerri Kotta)

Heino Ellers

(Heino Eller, dzimis Heinrihs Ellers, Heinrich Eller; 07.03.1887. Tērbatā, tagad Tartu, Vidzemes guberņā, tagad Igaunija–16.06.1970. Tallinā, Igaunijā. Apglabāts Meža kapos (Metsakalmistu) Tallinā)
igauņu komponists un skolotājs

Saistītie šķirkļi

  • Eduards Tubins

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelšanās, izglītība un ģimene
  • 3.
    Profesionālā un sabiedriskā darbība
  • 4.
    Muzikālā valoda un nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Novērtējums
  • 6.
    Apbalvojumi un piemiņas iemūžināšana
  • 7.
    Atspoguļojums dokumentālajā kino
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelšanās, izglītība un ģimene
  • 3.
    Profesionālā un sabiedriskā darbība
  • 4.
    Muzikālā valoda un nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Novērtējums
  • 6.
    Apbalvojumi un piemiņas iemūžināšana
  • 7.
    Atspoguļojums dokumentālajā kino
Kopsavilkums

Heino Ellers ir viena no nozīmīgākajām personībām Igaunijas akadēmiskajā mūzikā. Kopā ar savu audzēkni Eduardu Tubinu (Eduard Tubin) viņam bijusi nozīmīga loma Igaunijas nacionālās akadēmiskās mūzikas modernizācijā 20. gs. pirmajā pusē. H. Ellers veicināja instrumentālās mūzikas tradīcijas nostiprināšanos Igaunijas profesionālajā mūzikas kultūrā, ko vēlāk attīstīja E. Tubins un citi komponisti. Viņa daiļradē apvienotās vēlīnā romantisma tradīcijas, modernisma eksperimenti un nacionālā savdabība padarīja instrumentālo mūziku par nozīmīgu kultūras sastāvdaļu sabiedrībā, kuras muzikālā identitāte līdz tam bija cieši saistīta ar kordziedāšanu. Vairāk nekā 50 gadus ilgajā pedagoģiskajā darbībā viņš palīdzēja veidoties vairākām komponistu paaudzēm, vienlaikus veicinot katra audzēkņa individuālā mākslinieciskā rokraksta attīstību.

Izcelšanās, izglītība un ģimene

H. Ellers uzauga Tērbatā muzikālā ģimenē; viņa jaunākais brālis Aleksanders Ellers (Aleksander Eller) kļuva par tēlnieku. H. Ellers mācījās vijoļspēli, piedalījās vietējā muzikālajā dzīvē un ieguva muzikālo izglītību pie Rūdolfa Tobiasa (Rudolf Tobias).

1907. gadā H. Ellers iestājās Pēterburgas konservatorijā (Санкт-Петербургская консерватория), lai studētu vijoļspēli, taču pārtrauca studijas rokas traumas dēļ. Pēc tam H. Ellers studēja jurisprudenci Imperatora Sanktpēterburgas Universitātē (Императорский Санкт-Петербургский университет), bet 1913. gadā atgriezās konservatorijā, kur apguva kompozīciju pie Vasīlija Kalafati (Василий Павлович Калафати). Pirmā pasaules kara laikā studijas pārtrauca; tās pabeidza 1920. gadā.

1920. gadā apprecējies ar pirmo sievu Annu Krēmeri (Anna Kremer). Viņa bija pianiste un pedagoģe, kā arī nozīmīga H. Ellera muzikālā darba līdzgaitniece. 1942. gadā nacistiskās okupācijas laikā viņa tika nogalināta ebreju izcelsmes dēļ. 1948. gadā apprecējies otrreiz. Otrā sieva Ellu Meriva (Ellu Meriva) saglabāja liecības par H. Ellera dzīvi un viņa laikmeta un aprindu muzikālo vidi.

Profesionālā un sabiedriskā darbība

No 1920. līdz 1940. gadam H. Ellers pasniedza mūzikas teoriju un kompozīciju Tērbatas Augstākajā mūzikas skolā (Tartu Kõrgem Muusikakool, tagad Heino Ellera Mūzikas skola, Heino Elleri Muusikakool). Viņa audzēkņu vidū bija E. Tubins, Eduards Oja (Eduard Oja), Olavs Rotss (Olav Roots) un Alfrēds Karindi (Alfred Karindi). Tallinas konservatorijā (Tallinna Riiklik Konservatoorium, tagad Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmija, Eesti Muusika- ja Teatriakadeemia), kur viņš pasniedza no 1940. gada līdz mūža beigām, viņa audzēkņu vidū bija Villems Kaps (Villem Kapp), Jāns Rētss (Jaan Rääts), Arvo Perts (Arvo Pärt) un Lepo Sumera (Lepo Sumera). Pedagoģiskajā darbā H. Ellers apvienoja stingras profesionālās meistarības prasības ar atvērtību laikmetīgajai mūzikai.

Pēc padomju okupācijas 1940. gada augustā tika sākta Igaunijas Padomju Komponistu savienības (Eesti Nõukogude Heliloojate Liit) izveide. H. Ellers bija tās organizēšanas komitejas priekšsēdētājs.

No 1944. gada būdams savienības biedrs, viņš darbojās arī tās valdē. Viņa profesionālo darbību padomju okupācijas varas apstākļos raksturoja gan oficiāla atzinība, gan ideoloģisks spiediens: kampaņas laikā pret formālismu tika kritizēti viņa agrākie modernisma darbi un ierobežota to atskaņošana.

Muzikālā valoda un nozīmīgākie darbi

H. Ellers komponēja gandrīz tikai instrumentālo mūziku, sākot no nelielām klavierminiatūrām līdz izvērstām simfoniskām formām. Viņa skaņdarbu klāstā ir trīs simfonijas, pieci stīgu kvarteti, četras klavieru sonātes un vairāk nekā 200 skaņdarbu klavierēm. H. Ellera mūzikai raksturīgs intīms lirisms, smalkas instrumentālās tembrālās nianses un kontrapunkta detaļu izstrāde. Par iedvesmas avotu bieži kalpoja daba, kas noteica skaņdarbu nosaukumus, taču tie ne vienmēr bija iecerēti kā konkrētu dabas parādību, ainavu vai notikumu muzikāls atveidojums.

H. Ellera agrīno muzikālo valodu ietekmēja Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin), Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) un Aleksandra Skrjabina (Александр Николаевич Скрябин) daiļrade, savukārt arvien izteiktāks hromatisms harmonijā, tonālo attiecību nestabilitāte un lineārā polifonija viņa mūziku saistīja ar tā laika modernismu. Orķestra skaņdarbi “Krēsla” (Videvik, 1917) un “Rītausma” (Koit, pabeigts 1920. gadā) kļuvuši par nozīmīgiem darbiem Igaunijas simfoniskās mūzikas vēsturē. Skaņdarbi “Nakts saucieni” (Öö hüüded, 1921) un “Rēgi” (Viirastused, 1924; pārstrādāts 1932. gadā) atklāj dramatiskāku un psiholoģiski piesātinātāku izteiksmi. Arī klavieru prelūdijas H. Elleram kalpoja par savdabīgu laboratoriju eksperimentiem ar harmoniju un muzikālo faktūru.

Pirmo divu stīgu kvartetu modernistiskie eksperimenti sagatavoja pamatu specifiskas modālās valodas izveidei 1. simfonijā In modo mixolydio (1936). Tautas mūzikai raksturīgas melodiskās figūras, ilgstoši skanoši toņi un akordi, kas vājina ierastās mažora un minora tonalitātes robežas, pārveido tonālās attiecības. Tāpat kā E. Tubina mūzikā arī H. Ellera mūzikā nacionālā savdabība bieži izpaužas tautas mūzikai raksturīgās intonācijās, kas organiski iekļautas oriģinālā muzikālajā materiālā, nevis tiešos tautasdziesmu citātos. Vēlākajos darbos H. Ellers tautas melodijas izmantoja arvien biežāk. Motīvu ekonomija un kontrapunktiskā mijiedarbība nodrošina vienotību gan miniatūrās, gan lielākās formas darbos. Vijolkoncerts, kura komponēšanu H. Ellers sāka 1933.–1934. gadā un pārstrādāja 1937. gadā, un orķestra svīta “Baltā nakts” (Valge öö, 1939) raksturo viņa brieduma perioda stilu pirms Otrā pasaules kara. H. Ellera skaņdarbu vidū stīgu instrumentiem ir “Nēnija” (Neenia, 1928), “Elēģija” (Eleegia, 1931) arfai un stīgu instrumentiem, kā arī vēlīnā Sinfonietta (1965–1967). “Dzimtenes melodija” (Kodumaine viis), noslēdzošā daļa “Pieciem skaņdarbiem stīgu orķestrim” (Viis pala keelpilliorkestrile, 1953), sākotnēji bija komponēta klavierēm. Kopā ar Gustava Ernesaksa (Gustav Ernesaks) dziesmu “Mana tēvzeme ir mana mīlestība” (Mu isamaa on minu arm, 1944) tā ieguvusi neoficiālas valsts himnas statusu un tiek atskaņota svinīgos pasākumos.

Novērtējums

H. Ellera nozīmīgākais devums bija savdabīgas nacionālās muzikālās valodas apvienojums ar mūzikas izteiksmes līdzekļu paplašināšanu, pārsniedzot 19. gs. mūzikas tradīciju robežas. Viņa daiļrade sasaista profesionālās igauņu komponistu skolas veidošanos ar vēlāko paaudžu stilistisko daudzveidību.

Pianiste Heljo Sepa (Heljo Sepp) bija viena no nozīmīgākajām H. Ellera mūzikas interpretētājām un pētniecēm. Viņa mūzikas starptautisko atpazīstamību veicinājis Tenu Kaljustes (Tõnu Kaljuste) ieraksts “Nēnija” (Neenia, 2001), kā arī Olari Eltsa (Olari Elts) veiktie orķestra skaņdarbu ieraksti un Stena Lasmana (Sten Lassmann) deviņos sējumos izdotais H. Ellera klaviermūzikas apkopojums (Toccata Classics, 2011–2023).

Apbalvojumi un piemiņas iemūžināšana

H. Ellers saņēmis Igaunijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Tautas mākslinieka goda nosaukumu (1957) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Tautas mākslinieka goda nosaukumu (1967), kā arī Igaunijas PSR Valsts prēmiju (1948, 1965). 1971. gadā viņa vārdā tika nosaukta Tartu mūzikas skola, bet 1998. gadā tika nodibināta viņa vārdā nosaukta mūzikas balva.

1987. gadā H. Elleram Tallinā tika atklāts tēlnieces Aimes Kūlbušas (Aime Kuulbusch) un arhitekta Allana Murdmā (Allan Murdmaa) veidots memoriāls.

Atspoguļojums dokumentālajā kino

Režisora Heini Drui (Heini Drui) dokumentālā filma “Atmiņas” (Meenutus, 1987), kas uzņemta H. Ellera simtgadei, dokumentē viņa kultūras mantojumu.

Diskogrāfijas izlase

CD, Sümfoonilist loomingut, Forte, 1994.

CD, Complete Preludes, Pro Piano Records, 1998.

CD, The Heino Eller School, Finlandia Records, 1998.

CD, Violin Concerto; Symphonic Poems, Bella Musica, 1999.

CD, Dreizehn Klavierstücke über estnische Motive; Glocken; Sonate für Klavier solo Nr. 1, Antes Edition, 2001.

CD, Neenia, ECM Records, 2001.

CD, Kodumaine viis, Heljo Sepp, 2004.

CD, 3 prelüüdi, Eesti Muusikaakadeemia, 2005.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume One, Toccata Classics, 2011.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume Two, Toccata Classics, 2012.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume Three, Toccata Classics, 2013.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume Four, Toccata Classics, 2013.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume Five, Toccata Classics TOCC0225, 2014.

CD, Heino Eller. String Quartets, ERR, 2016.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume Six, Toccata Classics, 2018.

CD, Heino Eller. Violin Concerto. Fantasy. Symphonic Legend. Symphony No. 2, Ondine, 2018.

CD, Heino Eller. Symphonic Poems, Ondine, 2019.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume Seven, Toccata Classics, 2021.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume Eight, Toccata Classics, 2022.

CD, Heino Eller. Complete Piano Music. Volume Nine, Toccata Classics, 2023.

CD, Heino Eller – Works for Violin and Piano, First Hand Records, 2024.

CD, The Estonian Cello, Toccata Next TOCN0033, 2024.

CD ‒ kompaktdisks

Saistītie šķirkļi

  • Eduards Tubins

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • ‘Heino Eller: complete piano music, volume nine’, Toccata
  • ‘Heino Eller’, Eesti muusika infokeskus
  • ‘Heino Eller: Neenia’, ECM Records
  • Heino Ellera Mūzikas skola (Heino Elleri Muusikakool)
  • ‘Meenutus’, Eesti filmi andmebaas, 1987

Ieteicamā literatūra

  • Humal, M. (ed.), Heino Eller oma aja peeglis, Tallinn, Eesti Raamat, 1987.
  • Humal, M. and Remmel R., Heino Eller in modo mixolydio, Tallinn, Eesti Teatri- ja Muusikamuuseum and SE&JS, 2008.
  • Lassmann, S., Heino Eller: Complete Piano Music, London, Toccata Classics, 2011–2023.
  • Sepp, H., Heino Elleri klaverilooming, Tallinn, Eesti Riiklik Kirjastus, 1958.

Kerri Kota (Kerri Kotta) "Heino Ellers". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/303998-Heino-Ellers (skatīts 19.11.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/303998-Heino-Ellers

Šobrīd enciklopēdijā ir 6092 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana