Pilnā nosaukumā “Kokin vakašū” (古今和歌集, Kokin Wakashū, “Senās un modernās dzejas krājums”), bet populāri saukts “Kokinšū”, ir dzejas antoloģija, kas izplatītākajos izdevumos satur 1111 dzejoļus.

Antoloģija sākas ar ievadrakstu kanas rakstībā un noslēdzas ar nobeigumu Ķīnas klasiskajā rakstu valodā. Viena no krājuma sastādītāja – Ki no Curajuki (紀貫之, Ki no Tsurayuki) – sarakstītais ievads kanā satur slaveno frāzi “Japāņu dzejas sēklas nāk no cilvēku sirdīm”, un tā saturs bija tik populārs, ka kļuva par paraugu un visbiežāk komentēto prozas tekstu par japāņu tradīcijām. Dzeja sadalīta 20 ruļļos jeb grāmatās (巻, maki) atbilstoši tēmām, kas veido arī katras grāmatas nosaukumu: gadalaiki, mīlestība, šķiršanās, skumjas par aizgājušajiem, dzeja par dažādām tēmām un citas. Lielākā daļa dzejoļu (izņemot deviņus) ir vakas formā (和歌, waka), kas bija kanons japāņu dzejā 8.–19. gs.

Dzeju “Kokinšū” galvenokārt var iedalīt trijos periodos, no kuriem katrā ir noteiktos aspektos atšķirīgs stils: anonīmi dzejoļi, kas sarakstīti līdz 9. gs. vidum; dzeja, kas apkopota tā saukto “Deviņu nemirstīgo dzejnieku” (no 9. gs. vidus) laikā; dzeja, ko sarakstījuši paši krājuma sastādītāji vai viņu laikabiedri 9. gs. beigās un 10. gs. sākumā. Vairāk nekā pusi dzejoļu sarakstījuši 130 autori, kuru vārdi ir zināmi. Daudzi no 450 anonīmajiem dzejoļiem radušies no tautasdziesmām, tomēr komentāri Heianas perioda (794–1185) un vēlāko laiku literatūrā liecina, ka sastādītāji ar nolūku slēpuši autora vārdu tādēļ, ka šis cilvēks bijis pārāk augstas vai zemas kārtas, to sarakstījis pats krājuma veidotājs vai dzejolī tika aizskarta aizliegta tēma.

Vaka ir dzeja, kas sastāv no 31 zilbes, kas sakārtotas 5 vienībās jeb rindās (句, ku), zilbju skaits katrā – 5,7,5,7,7. Pirmās trīs vienības sauca par “iesākuma rindām” (上の句, kami-no-ku), bet pēdējās divas par “beigu daļām” (下の句, šimo-no-ku). Šis sadalījums veicināja tendenci likt pauzi nevis pēc pirmās rindas, bet aiz trešās, kas radīja ritmu 7–5, kuram alternatīva bija 5–7. 7–5 ritms vairāk raksturīgs krājuma jaunākajiem dzejoļiem, kas tos atšķir no dzejas antoloģijā “Manjošū” (万葉集, Manjōšū, 785) vai agrīnās, vairumā anonīmās dzejas šajā pašā krājumā, kur pauze pārsvarā ieturēta pēc otrās vai ceturtās rindas. No 13. gs. vidus, kad tika sastādīts dzejas krājums “Šinkokinšū” (新古今集, Shinkokinshū, 1205), 7–5 ritms jau bija kļuvis par kanonu vakas dzejā. Sintaktiski lielāko daļu dzejoļu “Kokinšū” var pārrakstīt vienā teikumā ar palīgdaļu vai sadalīt divos teikumos. Otrajā gadījumā tiem pārsvarā būtu jautājuma–atbildes forma, dilemma un atrisinājums.

“Kokinšū” līdz mūsdienām saglabājies kā nepārspēts paraugs klasiskajā vakas dzejā.